“Mans mūža darbs ir mūzika.” Intervija ar kordiriģentu un komponistu Edgaru Račevski 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par mūža ieguldījumu Latvijas kora mākslas un Vispārējo latviešu dziesmu un Deju svētku tradīcijas stiprināšanā un attīstībā Ministru kabineta balva novembra sākumā piešķirta Vispārējo latviešu dziesmu un Deju svētku Goda virsdiriģentam, profesoram un komponistam Edgaram Račevskim.
Kad pieminu balvu par mūža ieguldījumu, Maestro atbilde ir skaidrāka par skaidru: “Mans mūža darbs ir mūzika – gan tā, ko rakstu, gan tā, ko atskaņoju un ko dzied kori – tauta. Tie man ir vislielākie svētki, un, ja tas notiek kopā ar mani – vēl vairāk. Liels gods saņemt balvu!
Es gribu pateikt paldies dziedātājiem, kopkorim un Latvijas diriģentu korim par notikumiem manās diriģēšanas reizēs, par kurām esmu ļoti gandarīts.
Par viņu iejūtību, dziedot “Mūsu tēvs debesīs”, un par vīru brašumu, dziedot “Mūžu mūžos būs dziesma”. Novēlu, lai viņiem visiem kovids iet garām ar lielu līkumu, lai balss saglabā spirgtumu un skanīgumu un vienmēr mūzika ar dzīvi lai saistās kopā,” smaidot saka diriģents.
Maestro Račevskis ir vairākkārtējs Vispārējo latviešu dziesmu un Deju svētku virsdiriģents (kopš 1970. gada), tagad Goda virsdiriģents. Ilggadējs Tukuma un Alūksnes rajonu koru virsdiriģents, dibinājis un vadījis vairākus Latvijā pazīstamus un mākslinieciski augstvērtīgus amatierkorus – “Gaudeamus”, “Vanema”, “Sonore”.
Iedibinājis arī Jāzepa Vītola dziesmu dienu tradīciju Gaujienā. Kopš 90. gadiem viņš aktīvi darbojas kompozīcijas laukā un pedagoģiskajā darbībā, vairāk nekā trīsdesmit gadus strādājot Latvijas Valsts konservatorijā.
Spožo veikumu rinda un simtiem koristu neviltota mīlestība nebūtu iespējama bez diriģenta ārkārtējā dzīves spara un nebeidzamā optimisma.
Tas kā dzirksteļojošs un sildošs ugunskurs sprēgāt sprēgā arī vēsa novembra vakara sarunā Latvijas svētku nedēļā uz Maestro nama terases ar skatu uz rudens miglā slīgstošo Langstiņu ezeru, malkojot diriģenta dzīvesbiedres Dzidras vārīto kafiju un pāršķirstot viņa radošā veikuma antoloģiju, kas apkopota četrās dziesmu grāmatās: “Grāmata vīru korim” (2019), “Grāmata jauktam korim” (2019), “Grāmata sievu un bērnu korim” (2020) un jaunākā “Solo dziesmas” (izdevniecība “Musica Baltica”).
Citugad novembra svētku nedēļā jums būtu koncertu laiks… Kāda ir svētku sajūta tagad?
E. Račevskis: Vairāk nekā desmit gadu veidoju 18. novembra koncertus, ko saucām par Latvijas vīru koru dižkoncertiem Latviešu biedrības namā un Latvijas Universitātes Lielajā aulā, pēdējais notika 2018. gadā. Tur piedalījās ne tikai Latvijas, bet arī Stokholmas, Īrijas kori, pārstāvji no Čikāgas un Austrālijas vīru koriem.
Visi sabrauca ar domu par šo svētku sūtību, ar domu par Latvijas nākotni. Šobrīd esmu apstājies, cerot, ka tas atkal varēs atsākties. Latvija man vienmēr bijusi skaistākā, mīļākā zeme pasaulē. Viss, ko esam te piedzīvojuši, ir mums piederīgs.
Mums ir jāiet un jāattīsta sevi tālāk, lai pilnveidotos ar katru dienu, katru stundu un minūti. To var panākt tikai tad, ja, kā teicis Jānis Akuraters, mēs sevi ziedosim – šim darbam, šai idejai. Tad mūsu Latvija plauks.
Mēs tiekamies jūsu mājās Mūzas ielā, kas nokristīta par godu tam, ka šeit dzīvo mūzu kalpi – gan jūs, gan Gunārs Binde, gan Ivars Seleckis. Vai tagad jūsu komponista radošā mūza lido? Vasaras beigās, svinot 85. jubileju, iznāca jūsu solo dziesmas.
Lido gan! Agrāk un tagad. Vēl pagājušajā gadā veselu pusgadu pabiju slimnīcā, un pa to laiku pavasarī ar roku uz nošu papīra pierakstīju kādas piecas Ziemassvētku dziesmas. Sāku ar mana Austrālijas drauga, diriģenta Viktora Bendrupa Jaungada apsveikumā atsūtīto Ziemassvētku pantiņu.
Prātoju, kā viņam uz to atbildēšu, un nolēmu – ar mūziku. Uzrakstīju notis un aizsūtīju. Diemžēl nepaspēju, viņš aizgāja viņā saulē.
Kad radās pirmā solo dziesma, bija sajūta, ka jāraksta par Akurateriem, kuru mājā Pārdaugavā nodzīvoju 30 gadus. Ar Laimas Akurateres (dzejnieka Jāņa Akuratera meita, 1910–1969) vārdiem rakstītā dziesma “Prieks” tapa pirms pieciem sešiem gadiem.
Laimas vīrs Fricis Osis bija ulmaņlaika rūpnieks, bet viņi bija pašķīrušies, un viņas māte, Marija Akuratere, bija strikta un neļāva Fricim nākt uz Akuratera māju. Tad nu viņš netika pie Laimas klāt, nāca pie manis, sēdējām, pļāpājām. Bet tad reiz aizejam uz Nacionālā teātra izrādi, un tur Laima ar savu Frici blakus!
Starpbrīdī staigā saķērušies un tik laimīgi, ka nu ir kopā. Nevarēju aizmirst to viņas sejas izteiksmi – man bija vienkārši jāraksta dziesma par prieku. Ar Jāņa Akuratera tekstu ir patriotiska dziesma vīru korim “Zeme”, arī divas Ziemassvētku dziesmas (“Svētku brauciens”, “Ziemas sapnis”).
Arī jubilejas koncerts notika Jāņa Akuratera mājā, bet nosaukumā likāt Alfrēda Krūkļa dzejas romantiskos vārdus “Es tev maija nakti zilu atnesīšu rudenī”.
Man bija labs draugs Zigfrīds Kalniņš, kādreizējais Nacionālā teātra direktora vietnieks. Reizi mēnesī mums bija tā saucamā politmācība, kur sēžam blakus. Runāšanas tur tik garlaicīgas, ka viņš saka – netērēsim laiku, še tev labs dzejolis, uztaisi dziesmu! Un uzdāvina man Alfrēda Krūkļa dzeju: “Nedzen pēdas laimei silā, nezīlē tās ūdenī / Es tev maija nakti zilu atnesīšu rudenī.” Aizgāju mājās un piecpadsmit minūšu laikā man bija gatava dziesma “Serenāde” vīru korim.
Tik viegli radīt dziesmu taču ir veiksme!
Paldies Dievam, ka tāda iespēja sanāk. Kā Dieviņš dod to impulsu, tā notiek. Katrā dziesmā jāmēģina uztvert un ielikt to dzirksteli, kas ir tekstā. Protams, reizēm ir pasūtījums, tad gan ir jāpiestrādā.
Esat diriģējis visas mūsu kora dziesmu dižgaru lielākās dziesmas – Jāzepa Vītola “Gaismas pili”, Lūcijas Garūtas “Mūsu tēvs debesīs”, Valtera Kaminska “Mūžu mūžos būs dziesma”, un jūsu interpretācija radījusi neaizmirstamus brīžus, īpaši Dziesmu svētkos. Kurš gan labāk par jums zina, kādai jābūt labai kora dziesmai!
Es cienu to mūziku, kas ir rakstīta no sirds – kas nav izdomāta.
Mums pēdējā laikā ir pārāk daudz tehnokrātiskas, sadomātas un tukšas mūzikas. Ja tev ir no sirds rakstīta melodija, tad arī jebkurš izpildītājs var savu sirdi, savas emocijas pielikt klāt – papildināt to, ko ir devis autors ar savām sajūtām. Šī dubultsajūta dod dubultrezultātu un divkāršu atskaņu.
Ar kori “Sonore” 90. gadu sākumā dziedājām “Mūsu tēvs debesīs” katedrālē Katalonijā Spānijā. Kā viņi to uzņēma! Kā saprata, nesaprotot ne vārda, un kādi bija aplausi! Arī Stokholmā, Oskara baznīcā ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” dziedot Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg”, klātesot vārdu autoram Andrejam Eglītim, bija pilna baznīca.
Dzelzs priekškaru nevainojat, ka savulaik nebija iespējas radoši rīkoties ar lielāku vērienu?
Es nesūdzos par to laiku, jo man tas bija bagātīgs. Iespēju robežās mūs atbalstīja, daudz braucām. Divdesmit piecus gadus nostrādāju radio, un bijām vienīgais no Padomju Savienības radio koriem, kurš izbrauca ārpus savienības ar koncertiem.
Mūs brauca ierakstīt brigāde no Maskavas un atzina par labāko radio kori savienībā. Bijām arī Somijā, Itālijā, Francijā. Desmit gadu garumā bija laba sadarbība ar Šveices Montrē festivālu un diriģentu Pjēru Huvilāru, kuram reiz iepatikās koris “Sonore”.
Jūsu audzēknis un mantinieks, kora “Gaudeamus” galvenais diriģents Ivars Cinkuss, teicis, ka jūs ar vienu žestu spējot uzburt kaut ko maģisku. Kāds ir amata noslēpums?
Labam māksliniekam – vienalga, vai tu esi diriģents, pianists vai ērģelnieks, viss ir pirkstos. Arī Dziesmu svētku kopkoris ir manos pirkstos. Es jūtu, kā viņi izseko katrai vismazākajai pirkstu kustībai. Tā ir tāda magnētiska saite starp dziedātājiem un mani.
Ja esmu piesiets pie šīs saites, tad tā ir svētlaime, par kādu var tikai sapņot. Tādu brīžu, paldies Dievam, ir bijis ļoti daudz.
Man gan viena skolasbiedrene teica – tu jau diriģē nevis ar rokām, bet ar muguru!
Un es piekrītu – ja tev mūzikā iekšā ir viss ķermenis, tad tas attaisnojas un dod vēlamo. Vēl savus dziedātājus biju iemācījis izsekot jebkurai izmaiņai procesā. Nevis tā kanoniski – te būs forte, te – piano, te – legato. Un tas attaisnojas!
Dziesmu svētkos nav daudz diriģentu, kam izdodas izsaukt atkārtojumu, bet esmu laimīgs, ka esmu to piedzīvojis.
Zinu, ka esat iemēģinājis jauno Mežaparka estrādes akustiku.
Gunārs Jākobsons savā jubilejas raidījumā izvēlējās mani par savu sarunbiedru, jo viņš daudzkārt ir komentējis arī Dziesmu svētku notikumus un pārraides. Tad arī pārbaudīju. Kārtīgi pasaucu tur pret to lielo vairogu. Mana balss atbalsojās labi. Domāju, ka viss tur būs labi.
Līdz tam laikam gribētu novēlēt vairāk atcerēties tautasdziesmu, ko par maz atspoguļojam. Savulaik pats svētdienās veidoju tautasdziesmai veltītu raidījumu radio, ko klausoties cilvēki pat esot pārtraukuši svinības. Kulminācija bija 90. gadu Dziesmu svētki, kad tautasdziesmai bija veltīts atsevišķs koncerts.
Kā jums šķiet, kādas pēdas šis laiks atstās Dziesmu svētku koru kustībā?
Tikko noskatījos skolēnu dziesmu svētku koncertu televīzijā, un varu teikt, ka labi, ka vispār kaut ko dara, bet, protams, tas nav tas, kas īsti Dziesmu svētki. Cerams, ka tiksim pandēmijai pāri un 2023. gadā varēsim satikties jaunajā, skaistajā, skanīgajā estrādē.
Esmu ļoti bažīgs, vai dabūsim atpakaļ to vilni, kas bija kādreiz.
Tagad nopietni jādomā par to, kā atjaunot koru pulcēšanos. Arī līdz šim bijis par maz starpsvētku kopdziedāšanas tradīciju. Dziesmu svētku piecu gadu posmu vajag piepildīt ar vietēja rakstura zonāliem Dziesmu svētkiem. Tagad līdz 2023. gadam būs viens pasākums – nākamgad Tukumā sieviešu un vīru koru salidojums. Ceru, ka tas notiks.
Par cerību, īpaši mūzikā, laikam nevarat sūdzēties – tā turpinās jūsu ģimenē. Jūsu jubilejas koncertu rīkoja jūsu meita, pianiste Ilze Ozoliņa, vadīja mazmeita Liene Račevska…
Jā, meita ir Operas galvenā koncertmeistare un darbojas kopā ar vīru, diriģentu Mārtiņu Ozoliņu Operā. Dēls Vigo ir Cēsīs, vada mūzikas vidusskolu un reizēm pasūdzas, ka darba diezgan daudz (smejas). Mazdēls Oskars ir brīvmākslinieks, viņam tas labi padodas – priecājos, ka tā ir.
Mazmeitiņa Lienīte ir kultūras dzīves organizatore Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentā. Viņa skaisti novadīja manu autorkoncertu – viņa ir uz tā paša viļņa, kur mēs visi.
Ilzes dēls Krišjānis pabeidza klavieru nodaļu Rīgas 1. mūzikas skolā, bet mazdēls Linardiņš sešus gadus spēlēja čellu Dārziņa skolā, tad pārgāja uz basketbolu.
Jaunākais no Ilzes bērniem, Edvardiņš, ir Rīgas Doma kora skolas sagatavošanas klasē. Atbalstu, vadāju uz stundām un notikumiem. Viņš dzied un perfekti runā angliski. Tā mana stīdziņa varbūt turpināsies tur.
