“Marijas klusums” pārvērta manu likteni, var teikt, pārtrauca manu klusumu.” Saruna ar aktrisi Olgu Šepicku-Slapjumu 4
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā demonstrē studijā “Mistrus Media” veidoto režisora Dāvja Sīmaņa jauno filmu “Marijas klusums”. Vēsturiskā filma par slavenās aktrises Marijas Leiko pēdējiem dzīves gadiem pasaules pirmizrādi piedzīvoja 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un tur saņema Ekumeniskās žūrijas balvu. Filmā galveno – Marijas – lomu atveido aktrise Olga Šepicka-Slapjuma.
Īsi pirms Lieldienām “Kultūrzīmēm” bija ekskluzīva iespēja sarunāties ar aktrisi, kura pēdējos gados izvēlējusies dzīvot gluži kā gājputns – vasarā Latvijā un ziemā – siltajās zemēs.
– Par jūsu radošo darbu dzirdēts maz, lūdzu, pastāstiet par to!
O. Šepicka-Slapjuma: – Reiz strādāju Rīgas Jaunatnes teātrī, esmu režisora Ādolfa Šapiro skolniece, viņa kursos iestājos uzreiz pēc skolas, toreiz biju pati mazākā, jaunākā, man bija vien 16 gadi. Pēc tam mani uzaicināja strādāt teātrī, no kursiem Šapiro teātrī paņēma vien divas aktrises. Mana diplomdarba izrāde bija “Buratīno Brīnumzemē”, tur spēlēju Lapsu Alisi, vēlāk spēlēju ebreju meiteni Rozi izrādē “Rīt bija karš”, spēlēju arī “Mauglī”, turklāt – gan krievu, gan latviešu iestudējumā; lielākoties man bija nozīmīgas lomas. Jaunatnes teātrī strādāju līdz pat tā slēgšanai 1992. gadā.
Pēc tam kopā ar režisoru (Viktoru) Rozovu tagadējā Rīgas Jaunā teātra telpās sākām veidot neatkarīgus projektus, finansiāli palīdzēja mans vīrs, es biju aktrise un izrāžu producente. Taču, kad Alvis Hermanis atklāja savu teātri, no ēkas nācās aiziet un pārcēlāmies uz Operetes teātra telpām. Tur izveidojām divas trupas – latviešu un krievu, bez sava teātra taču bija palikuši arī latviešu aktieri. Kopā iestudējām, piemēram, “Smaragda pilsētas burvi”, taču ēku bija pārpircis kāds biznesmenis un pēc diviem iestudējumiem mūs palūdza aiziet arī no tās, tur vēlāk izveidoja klubu. Toreiz bija sajūta, ka ap mums viss brūk.
Vienlaikus tomēr sapratu, ka manam liktenim jābūt citādam, nevar taču būt, ka visur, kur vien eju, aizveras durvis. Tā pēc laika mani uzaicināja Krievu teātris (tagadējais Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris.– Red.), tolaik iestudēja Raimonda Paula “Māsu Keriju” un viņiem bija vajadzīga dejojoša aktrise.
Tur paliku strādāt piecus gadus, spēlēju arī galvenās lomas, tomēr emocionāli nejutos labi, visu laiku paliku kā svešiniece, jo visi pārējie aktieri strādāja štatā, bet man bija tikai līgums
. Toreiz pat skaidri pateica, ka vispirms lomas dalīs saviem aktieriem, bet man kas tikšot tikai tad, ja paliks pāri. Šī bija grūta situācija, tāpēc no teātra šķīros un nolēmu izveidot izrādi, ar kuru vēlējos atvadīties no radošās dzīves.
Tas bija laiks, kad vairākumu neatkarīgo teātru izrāžu iestudēja pagrabos, tāpēc nolēmu, ka savu projektu veidošu pilsētas visskaistākajā vietā, viesnīcas “Latvija” 26. stāvā. Izvēlējos Pjotra Glagiļina lugu “Cits cilvēks” par sievietes un vīrieša attiecībām. Iestudējumu izlēmu veidot tieši tādu, kādu to vēlos pati: aizgāju uz Mākslas akadēmiju, sarunāju brīnišķīgus jaunus māksliniekus, jaunu režisoru ieteica no Pēterburgas. Tad sāku meklēt spēles partneri un izvēlējos Aleksu Dubasu no “Radio SWH+”, jo vairs negribēju strādāt ar aktieriem, vēlējos sastrādāties ar teātra “nebojātu” radošu personību.
Tad pēkšņi Alekss mani uzaicināja strādāt “Radio SWH+”, jautājot, vai varētu palīdzēt, jo programmā “Rozigriš” (“Izjokošana”) esot vajadzīga sievietes balss. Sākumā atrunājos, ka esmu nopietna dramatiskā aktrise, kā gan varu strādāt tādā programmā? Rezultātā ar pseidonīmu Olga Berezovskaja nostrādāju radio 13 gadus, klausītāji programmu ļoti mīlēja.
2015. gadā to slēdzām un nolēmu, ka tagad dzīvošu laimīgi: vairs nestrādāšu profesijā, būšu sieva un māte, dzīvē ieinteresēts vienkāršs cilvēks. Nolēmu paskatīties, kāda ir dzīve, ja neesi ne no viena atkarīgs. Un tā tas turpinās līdz pat šai dienai.
– Bet vai tad šādā gadījumā neesat atkarīga no vīra?
– Jā, protams. Drīz jau būs 39 gadi, kopš esam kopā. Mans vīrs ir salonu “Maija” īpašnieks, un viņš man dod pilnīgu brīvību. Sāku nodarboties ar to, kas man patīk, jau sen biju vēlējusies iemācīties zīmēt, darīju to pie mākslinieka, uzsāku individuālas vokālās nodarbības, nodarbojos ar golfu.
Sākām ceļot, ziemās tagad dzīvojam Taizemē, bet esam bijuši arī Austrālijā, Jaunzēlandē, Japānā, Kambodžā un citās vietās, nesen atlidojām no Honkongas.
Piedalījos arī Jevgēņija Paškēviča projektos, spēlēju “Golfa straumē zem ledus kalna”. Esam pazīstami jau sen, 1989. gadā viņš uzņēma “Cilvēka dienas”, tā bija pati pirmā filma, kurā filmējos. Toreiz filmas operators bija režisora Dāvja Sīmaņa tēvs Dāvis Sīmanis seniors, un režisors teica, ka mani atceroties. Savukārt “Marijas klusuma” galvenais operators Andrejs Rudzāts bijis Dāvja Sīmaņa students, tādējādi mūsu trijotnes – Dāvja, Andreja un mana – mūsdienu tikšanās ir itin kā atsauce pagātnei, tagad atkal pat filmējām Spilvē, turpat, kur toreiz.
Šajā mierīgajā dzīvē pie manis pēkšņi atnāca Marijas loma.
“Marijas klusums” pārvērta manu likteni, var teikt, pārtrauca manu klusumu. Vai varat iedomāties, cik laimīga jūtos tagad, kad esmu strādājusi šajā filmā?
Man jau ir sešdesmit gadu, biju domājusi, ka manas dzīves notikumi būs ceļojumi kopā ar vīru, ka zīmēšu un dziedāšu, bet atklājās, ka pie manis atnācis sapnis, pēc kā esmu tiekusies visu savu dzīvi. Marijas lomai sevi atdevu pilnībā un tagad jūtos pilnīgi laimīga.
– Kāda bija sajūta atveidot, iemiesoties reālā, neizdomātā tēlā?
– Man ļoti patīk Dāvja Sīmaņa režisora rokraksts, cik smalki viņš redz detaļas un cik precīzi cenšas izprast vēsturiskos notikumus, turklāt, nevienu neapsūdzot, vienkārši stāstot, kā bijis. Atzīšos, mūsdienu filmas nemēdzu skatīties, man svešas to iluzorās un izdomātās pasakas. Gadu laikā reizēm biju domājusi, caur kādu materiālu gribētu sevi vēl izpaust, un tieši iedomājusies, ka visinteresantākais liktos vēsturisks stāsts.
Jau pirmo reizi izlasot “Marijas klusuma” scenāriju, sapratu, cik ļoti vajadzēs atdoties šim darbam – par visiem simt procentiem. Protams, nezinu, kāda Marija bijusi patiesībā, bet, lasot scenāriju, izpratu, ka mans uzdevums ir izjust viņas aprises un tajās iemiesot dvēseli. Esmu režisoram ļoti pateicīga, mūsu profesionālā saspēle saskanēja, es Mariju izjutu, un Dāvis mani atbalstīja, sakot, ka eju pareizā virzienā, noticēja manai intuīcijai un, pilnībā uzticēdamies, deva iespēju tai sekot.
Gatavojoties filmai, par Mariju Leiko lasīju iespējami daudz. Tik daudz, ka filmēšanas procesā bieži viņu teju jutu sev blakus; kad filmējoties jutos slikti, likās, viņa palīdz. Manuprāt, Marijas dvēsele ir tik spēcīga un viņa tik ļoti vēlējās atgriezties mājās, Latvijā, ka viņa pati bija tā, kas mūs atrada un izaicināja veidot šo filmu.
Man liekas, ka iemiesošanās Marijā ir pats galvenais, ko esmu paveikusi savā aktrises profesijā, šai filmai esmu gatavojusies visus 30 gadus ilgo ceļu pēc (Jaunatnes) teātra slēgšanas. Tagad pat to sasaistu ar filmu – latviešu teātra “Skatuve” darbiniekus toreiz nošāva, bet, slēdzot Jaunatnes teātri, sašāva aktieru garu.
Filmēšanas laikā lomā teju dzīvoju, savā sirdī uzreiz atradu ikvienu Dāvja meklēto emociju. Tiesa, procesu atvieglināja arī mana profesionālā pieredze, tāpēc esmu priecīga, ka loma pie manis atnāca tieši tagad, šajā vecumā. Man nekas nebija mākslīgi jāizspēlē, jāizdomā, visu varēju atrast pati sevī
– Kad pirmo reizi uzzinājāt par 1937. un 1938. gada notikumiem Padomju Savienībā?
– Tas bija toreiz, kad Jaunatnes teātrī spēlējām “Rīt bija karš”. Gatavojot izrādi, Ādolfs Šapiro daudz stāstīja, deva lasīt, jo bijām vēl jauni un maz zinājām. Uzzinājām gan par “melnajām bertām”, gan cilvēkiem, kuri slēpjas aiz avīzes, par NKVD. Arī mūsu ģimenē ir stāsts par to laiku, vīra vectēvu nošāva, tikai nevis kā Mariju Butovas poligonā, bet Komunarkā, pavisam nesen uzzinājām, kas īsti ar viņu noticis.
Joprojām par tā laika notikumiem daudz lasu un ikreiz nodomāju, cik varam būt laimīgi, ka tas laiks ir aiz muguras. Ir šausmīgi iztēloties, ko cilvēki tolaik pārdzīvoja, kādi briesmoņi tolaik valdīja. Marija notikumu virpulī nokļuva pavisam nejauši, bieži iztēlojos tā laika melnās vārnas (“черный ворон” – krievu val., tā sauca “melnās bertas”. – Red.), kuras iemiesoja nāvi, un Mariju, kura to ķetnās ielidoja gluži kā dūja. Viņa taču bija aktrise, viss, ko viņa vēlējās, bija spēlēt, bet no tās elles vairs nespēja izkļūt. Kad kuģis grimst, tas visus parauj sev līdzi, nogrima arī visi tie, pie kuriem Marija vērsās pēc palīdzības.
– Kāpēc “Marijas klusums” tieši šajos laikos varētu būt būtiska filma?
– Tēma par cilvēka bezpalīdzību apstākļu priekšā ir būtiska visiem un visos laikos. Jautājums jau tikai par to, kurā brīdī slazds var aizcirsties – reizēm nokļūstam zem nevēlamām ietekmēm, reizēm nespējam noorientēties. Pašlaik valda kara laika izsauktā nedrošība un bailes, tā noticis vienmēr, kad vien bijuši kari. Uz šo planētu taču atnākam, lai dzīvotu līdz 80 un vairāk gadiem, bet, ja ikdienā parādās vārds “karš”, cilvēka dzīve kļūst bezvērtīga. Tagad vai ik dienu dzirdam – nogalināti tik un tik, bet aiz katra nogalinātā stāv māte, kura reiz dzemdējusi mīlīgu zīdainīti.
Marija Leiko bija tik talantīga un stipra personība, bet reizēm ar to nepietiek, sistēma viņu iesūca, tik šausmīgu apstākļu priekšā viņa bija bezpalīdzīga, padomju mašīna viņu samala. Gluži tāpat koncentrācijas nometnēs iznīcināja ebrejus. Staļins bija paranoiķis, sadists, viņam piemita vajāšanas mānija. Viņam esot sagādājis gandarījumu izlemt, kā mocīt cilvēkus… Kā iespējams, ka tāds cilvēks vada valsti? Cilvēki jau nemainās, ikvienā ir pieredze, ko veidojuši tie, kas bijuši pirms mums. Pašlaik pasaulē tiek īstenotas līdzīgas shēmas, tiek lietoti tie paši vārdi.
– Kādēļ filmā Marijas balsi ierunāja aktrise Indra Roga?
– Visu tekstu biju iemācījusies un latviski kustināju lūpas, bet diemžēl pati latviešu valodā īsti labi nerunāju. Ap mani visu laiku bijusi krieviska vide: gāju krievu bērnudārzā, krievu skolā, konservatorijā krievu plūsmā, sekoja krievu trupa teātrī, darbs krievu radio. Varētu teikt, ka līdz pat trim ceturtdaļām laika esmu sarunājusies krieviski. Protams, vienmēr esmu zinājusi pateikt “maize” un ko man vajag, bet trūkst valodas zināšanu, lai noformulētu domu un kopā saliktu vārdus, tiesa, visu itin kā saprotu, lasot acīs. Mans vīrs ir latvietis, viņa tēvs ir latvietis, māte gan ir baltkrieviete, bet, kad nokļūstam viņu mājās Alūksnē, runājam latviski un krieviski, valodai nepievēršam nekādu nozīmi. Tagad ļoti nožēloju, ka slikti protu latviešu valodu, bieži vīram lūdzu runāt latviski, bet ieradumam liels spēks, atkal pārejam uz krievu valodu.
Lai labi runātu valodā, vajadzīga vide, un pēc filmas man tiešām radusies spēcīga motivācija iemācīties latviešu valodu, jo man vienkārši kauns. Apsolīju Dāvim, ka mācīšos, pat no šejienes (intervija notika, Olgai vēl atrodoties Taizemē. – Red.) sazinos ar savu latviešu valodas skolotāju. Cilvēkam vajadzīga patiesa motivācija, agrāk, kad no rīta līdz vakaram runāju vien krieviski, tās pietrūka. Šī ir visas manas paaudzes problēma. Uzaugot mācījāmies padomju skolās un, ejot pa saviem ikdienas celiņiem, latviešu valoda toreiz nebija vajadzīga. Mani bērni runā gan latviski, gan angliski, un es viņus patiesi apskaužu.
– Filmā satiekam arī Marijas mazmeitiņu Noru, vai domājat, ka viņa izdzīvoja?
– Skaitījām, ka pašlaik viņai varētu būt jau vairāk par 80 gadiem. Ļoti gribētos ticēt, ka šis bērniņš neaizgāja bojā un kaut kur bērnunamā spēja izaugt. Piemēram, mana vīra vecmāmiņai ir 103 gadi, ja mazajai Norai tolaik bija ap četriem pieciem gadiem, var jau būt, ka viņa vēl kaut ko atceras, redzēs šo filmu un atradīs Latviju.
