“Mans ierocis ir mana mūzika.” Saruna ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu 4
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 17. līdz 24. jūlijam Dzintaru koncertzālē sešos krāšņos koncertos klātienē norisināsies astotais Jūrmalas festivāls. Pasaules opernamu zvaigzne Aleksandrs Antoņenko, klavieru virtuozi “Trīs Osokini”, vijolnieks Daniils Bulajevs, Jūrmalas festivāla orķestris, Brodvejas mūziklu zvaigznes no Londonas un arī koncerts “Dzimuši Latvijā”. Festivālu 17. jūlijā saullēkta koncertā līdz ar pirmajiem gaiļiem Dzintaru pludmalē tradicionāli atklās viena no pasaulē vadošajām ērģelniecēm – latviešu mūziķe IVETA APKALNA, Hamburgas Elbas Filharmonijas goda ērģelniece. “Saullēkta koncertu Latvijā uzskatu par savu sirdslietu, nevis mūziķes ikdienas darba rutīnu,” sarunā ar “Kultūrzīmēm” teic Iveta Apkalna.
– Iveta, vai vasara ir īpašs, citāds režīms jūsu koncertu grafikā?
I. Apkalna: – Kā ikvienam cilvēkam, arī man ir vajadzīga pauze, to labprāt ieplānoju tad, kad pauze ir arī abiem maniem bērniem. Šobrīd Vācijā bērniem sākas skolēnu brīvlaiks, kas nav tik garš kā bērniem Latvijā. Ar ģimeni tad dodamies pie Kurzemes jūras – ļoti gaidām pastaigas gar jūru un garos spēļu vakarus kopā ar bērniem, un daudz, daudz svaiga gaisa!
Mana koncertaģentūra to labprāt akceptē un ieplāno. Protams, lielie mūzikas festivāli notiek tieši vasarā, kad cilvēki viņu brīvdienās vēlas klausīties mūziku. Mazliet tomēr ielēcu arī šajā festivālu vilcienā un tikko Reingavas festivālā, ko uztvēru kā manis pašas sezonas noslēgumu. Tiesa, pandēmija arvien iespaido koncertu plānošanu – atvaļinājuma vidū dodos uz ļoti skaistu koncertu Menuhina festivālā Šveicē, Gštādē – koncerts, kas pārcelts jau trešo reizi! Un, protams, saullēkta koncerts Jūrmalā, taču to uzskatu par savu sirdslietu, nevis darbu. Nevaru iedomāties savas brīvdienas bez muzicēšanas Latvijā!
– Pandēmijas laiks tomēr ieviesis krietnu jucekli, plānojot un pārplānojot koncertus. Vai koncertu dzīve atgriežas paredzamā ritmā?
– Patiešām daudzi vēl nenospēlēti koncerti, laika un loģistikas ziņā vēl jūt grūtības, arī programmas tiek mainītas, aizstājot pirms diviem gadiem ieplānotās. Nesen devos uz Ameriku tikai viena vienīga koncerta dēļ, lai gan pandēmijas laikā tur izkrita vesela tūre. Reizē ir jāatzīst arī labais – pēdējos mēnešos koncertos Eiropā ir atgriezusies publika. Vēl labāk – man šķiet, publika ir kļuvusi uzmanīgāka un vairāk izbauda to ekskluzīvo piedāvājumu, ka atkal ir iespēja sanākt kopā un redzēt savu iemīļoto orķestri vai mūziķi tuvplānā.
– Jūs nereti uzņematies misiju savos koncertos atskaņot latviešu komponistu mūziku. Nesen Jāņu dienas koncertā Berlīnes “Konzerthaus”, kur šobrīd rezidējat, skanēja Pēteris Vasks, Imants Zemzaris, Lūcija Garūta un pat Raimonds Pauls!
– Jā, prieks, ka atnāca daudz cilvēku un klausījās ar lielu interesi. Parasti cilvēki man saka – ar latviešu mūziku koncertos tomēr jāuzmanās, lai tās nebūtu par daudz. Tomēr spēlējot latviešu komponistu ērģeļmūziku, man nekad nav bijis sajūtas, ka tā būtu garlaicīga vai publikai nesaprotama. Vēl svarīga ir nevis kvantitāte, cik daudz latviešu mūzikas piedāvājam ārpus Latvijas robežām, bet kvalitāte – kādi skaņdarbi izvēlēti, to dramaturģiskā secība. Mūzika nav tikai melnas notiņas uz balta papīra. Man katra programma ir skaņdarbu kopums. Ja tajā ir tikai latviešu mūzika, tad skaidrs, ka tas ir viens liels latviešu stāsts! Tajā ir gan mūsu vēsture, gan nedaudz no mūsu jestruma, nedaudz – no mūsu sāpēm un arī mazliet no Līgo nakts. Man ir milzu prieks, ka Elbas filharmonija ir pieņēmusi manu domu par manu solovakaru nākamā gada 5. janvārī, kurā pirmoreiz būs tikai latviešu ērģeļmūzika. Spēlēšu arī Elbas filharmonijas pasūtināto latviešu komponistes Lindas Leimanes jaundarbu. Manuprāt, īsteni nozīmīgs notikums mums, visiem latviešiem!
– Tikmēr Latvijā vasarā jūs redzam gana neparastos koncertu formātos, kuros ērģeles dodas brīvdabā, pie klausītāja, nevis otrādi. Lūznavas muižā jūnijā izskanēja “Baltās nakts koncerts”, sekos saullēkta koncerts pie jūras…
– Latvijas vasarā pēc pelēkajiem ziemas mēnešiem ir jāiet laukā! Tik brīnišķīga daba, kāda ir Latvijā, sastopama reti – tik daudz zaļuma, plašuma, ūdens, pļavu! Gluži egoistiski es pati gribu iet dabā arī koncertos. Koncerti Lūznavā un Jūrmalā jau kļuvuši par tradīciju. Mani ļoti fascinēja arī pagājušā gada uzstāšanās Dikļu kalnā ozolu ielokā – apkārt lija masīvs lietus, bet ozoli deva lielu spēku un aizsegu – neviens klausītājs no lietus nenobijās un izturēja vairākas stundas, klausoties Raimonda Tigula mūziku. Atzīstos, ka šādus brīvdabas koncertus spēlēju tikai Latvijā, kas man ir ārkārtīgi mīļa, jo, saprotams, šāda uzstāšanās ir izaicinājums un risks. Cilvēki, iespējams, neiedomājas, ka ērģelēm kaitē ne tikai saule vai lietus, bet, piemēram, neredzamais mitrums. Ērģeļu taustiņi agrā rīta rasā pārvēršas mitros, baltos klucīšos, pirksti neslīd, kā vajadzētu. Arī kāju taustiņiem jābūt slideniem, lai pa tiem manas īpašās ērģeļu kurpes ar ādas zolītēm varētu slīdēt kā pa dejas grīdu. Taču, spēlējot brīvdabā, starp notīm, taktssvītrām un pauzēm ienāk tik daudz jaunas mūzikas no dabas, ko iepriekš nevar ne paredzēt, ne iestudēt. Nejūtos kā solokoncertā, bet kā koncertā ērģelēm ar dabas orķestri! Galvenais koncerta režisors tur, augšā, ir varenāks par mums.
– Nav noslēpums, ērģeļmūzika ir žanrs, ko klausās ierobežots cienītāju skaits, taču saullēkta koncertos četros no rīta bijuši vērojami teju tūkstoši klausītāju.
– Jūras varenība, kas vienam dāvā spēku un enerģiju, bet citam – mieru, un ērģeles – liels, majestātisks, karalisks instruments – šajā spēku kombinācijā ir kaut kas magnētisks. Reizē ērģeles var būt arī ļoti trausls un maigs instruments. Nepazīstu nevienu citu instrumentu, kam būtu tik liela krāsu palete, turklāt katras ērģeles ir ar savu, individuālu skanējumu. Šajā visā ir arī sevis pārvarēšanas pārbaudījums – piecelies nu pirms gaiļiem, lai klausītos ērģeles! Zinu, ka uz šiem koncertiem nāk arī cilvēki, kas atbraukuši no citām zemēm, šogad atbrauks arī žurnālisti no radio BBC.
– Kādu iespaidu šobrīd uz muzicēšanu, koncertēšanu atstājis ģeopolitiskais fons – Krievijas iebrukums Ukrainā? Latvijā, kā zināms, šo uztveram ļoti personiski, bet kā ir Vācijā, citur Eiropā?
– To jūt uz katra soļa jebkurā valstī, vai tā būtu Amerika vai Vācija, Francija, Somija. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka Dievs man ir devis talantu runāt ar cilvēkiem caur mūziku, kas ir ļoti spēcīgs elements grūtā laikā. Protams, redzam, ka arī mūzikas pasaules personības uz notiekošo reaģē, un tas ir pareizi – tas ir tas, ko varam darīt. Reizēm koncertu sākumā runāju par notiekošo ar cilvēkiem, taču spēcīgākais ierocis šajā laikā ir mana mūzikas izvēle – ģeniālu komponistu uzrakstīta mūzika un mana interpretācija, jo tā ir atspulgs tam, kā es jūtos. Šajā laikā gan Baha slaveno “Tokātu un fūgu” re minorā, gan Aivara Kalēja “Lūgšanu” vai Lūcijas Garūtas “Meditāciju” izjūtu un interpretēju citādi tieši tāpēc, ka esmu tik ļoti tuvu tam, kas notiek tepat kaimiņos.
– Bet ārpus mūzikas pasaules?
– Vācijā redzu, ka cilvēkiem nereti ir kauna vai neērtības sajūta, jo Vācija pārāk lēni reaģē uz situāciju. Runāju ar draugiem, skatos televīzijā politiskus vakara sarunu raidījumus un jūtu, ka politiķi taisnojas, jo žurnālisti viņiem uzbrūk. Latvijā jūtu lielāku vienotību. Un tad ir šokējošā ikdiena… Varšavā spēlēju koncertu marta vidū, kad vilcienā uz Berlīni ukraiņu bēgļi pat nezināja, kurā pieturā izkāps – Berlīnē vairs nevarēja, jo tā bija pārpildīta. Neaptverami, ka visa tava dzīve ir atkarīga no tā, kurā pilsētā tu nejauši izkāpsi! Berlīnē un citur Vācijā redzu daudz ukraiņu. Kara sākumā no Berlīnes lidostas braucu autobusā uz māju, kur mani gaida bērni, pusdienas un mīksta gulta, un nākamajā dienā, iespējams, vakariņas restorānā ar draugiem, bet man blakus sēž cilvēki, kuri ir aizbēguši no Ukrainas, – viņiem ir tikai viens koferis un divi mazi bērni un viņi brauc nezināmajā. Asaru kamols kaklā – tas ir ļoti sāpīgi. Apbrīnoju jauno māmiņu, cik mierīgi un mīļi viņa, negulējusi, neēdusi, nogurusi, spēja runāt ar saviem bērniem tā, it kā nekas nebūtu noticis.
– Ar kādu skatu pati šobrīd raugāties uz priekšu? Piemēram, vai šajā rudenī varam gaidīt jūsu dibināto ērģeļmūzikas festivālu “ORGANismi” Rēzeknē, ko pērn nācās atcelt?
– Nākamā sezona ir ļoti pilna un ļoti krāsaina! Pazīstamais somu diriģents un komponists Esa Peka Salonens pašlaik speciāli man raksta Koncertu ērģelēm ar orķestri, ko pirmatskaņošu gan Hamburgā, gan Katovices koncertzālē uz jaunām ērģelēm, gan arī Losandželosā. Plānoti daudz un krāsaini ieraksti, arī koncerti Eiropā un Āzijā, kur pa vienam spēlēšu iepriekš pārceltās turnejas koncertus. Jau tagad gribu aicināt uz “ORGANismiem”, kuri notiks no 6. līdz 9. oktobrim ar kulmināciju 8. oktobrī, kad vienā koncertā satiksies gan koris “Latvija”, gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģentu Māra Sirmā un Gunta Kuzmas vadībā, gan Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos Pētera Vaska jaundarbs korim un ērģelēm. Tā kā pagājušajā gadā “ORGANismus” atcēlām dienu pirms festivāla lokdauna dēļ, šie būs divu gadu apvienotie, 6.–7. “ORGANismi”. Šoruden zīmīgs Latvijā man ir cipars “17”: 17. jūlijā notiks saullēkta koncerts Dzintaru pludmalē, bet 17. septembrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” spēlēšu kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, kad beidzot pirmatskaņojumu piedzīvos martā nenotikušais Artūra Maskata Trīskāršais koncerts “Bērnības taureņu dejas” flautai, klavierēm nu ērģelēm. Savukārt 17. oktobrī pirmatskaņošu Zigmara Liepiņa mesu “2020” korim, ērģelēm, solistiem un orķestrim viņa jubilejas koncertā Latvijas Nacionālajā operā.
