“Mans dēls reizēm mēnesī iztērē vairāk, nekā ir minimālā alga valstī.” Vecāku pieredze par kabatas naudas piešķiršanu skolēniem
96
Cik lielu kabatas naudu tu dod savam skolniekam? Šī ir viena no tēmām, ko labprāt apspriež skolasbērnu vecāki, jo ir pavisam interesanti uzzināt, kā tad rīkojas citi. Beidzamajā laikā esmu par šo tēmu jautājusi vairākiem draugiem un paziņām. Izrādās, tā ir vesela sistēma – katrā ģimenē sava un allaž balansē uz robežas starp vecāku iespējām un bērnu vēlmēm.
Apkopoju vairāku savu līdzcilvēku atziņas par šo tēmu. Varbūt noderēs iedvesmai, salīdzināšanai vai vienkārši atrunai: “Bet es izlasīju, ka citiem….”
Bet vispirms par mani. Esmu 2 dēlu mamma un man ir atstrādāta sistēma, kas veiksmīgi darbojas nu jau 11. gadu. Mani bērni saņem nedēļā tik lielu kabatas naudu, kurā klasē viņi mācās. Tātad 1.klasē tika maksāts 1 eiro nedēļā, 2. klasē – 2 eiro nedēļā utt.
Tā ir brīvā nauda, ko var tērēt pēc saviem ieskatiem, tā sevī neietver transporta un skolas pusdienu izmaksas. Papildu “peļņas” iespējas ir svētki, kad dāvanās nereti tiek saņemta nauda, kā arī vasaras brīvlaiks, kad, ja ir tāda vēlme, palīdzu bērniem atrast darbu, tādējādi viņi var nopelnīt papildu naudu.
Esmu priecīga, kā šī sistēma darbojas, jo mani bērni pamanās arī izveidot uzkrājumus lielākiem, viņiem konkrētajā brīdī svarīgiem pirkumiem, piemēram, datoru aksesuāriem.
Jāatzīst gan, ka mūsmājās naudas tēma tiek aktualizēta samērā bieži. Man šķiet svarīgi stāstīt gan to, cik un kā ir jāmaksā nodokļi, kādas ir iespējas veidot uzkrājumus vai ieguldīt akciju tirgos. Finanšu pratība ir tēma, ko, manuprāt, bērniem ir jāmāca jau no mazotnes. Arī dodoties ceļojumos vienmēr bērniem pastāstu, cik daudz finanšu mums ir, cik ilgā laikā līdzekļi ir uzkrāti, tad arī kopīgā tērēšana ir “gudrāka”, jo ir skaidrāks, kā darbojas sistēma un cik daudz katrā brīdī vēl ir palicis pāri.
Bet kā rīkojas citi?
Kāda mamma man pastāstīja, ka viņu ģimenē nav izteiktas sistēmas, kā bērniem tiek piešķirta nauda. Katra situācija tiek kopā izrunāta un izvērtēta. “Viss ir atkarīgs no uzvedības un attieksmes. Ja ir jāiet uz koncertu, skaidrs, ka bez 30 eiro īsti nesanāks – vajag gan biļetei, gan transportam, gan kādām uzkodām. Uz skolu pusdienām dodu līdzi 2-3 eiro dienā. Ja ir vēlais vakars, kad jāapmeklē mākslas skola, dodu 5 eiro, lai ir launagam. Sanāk, ka 7. klases skolēns vidēji mēnesī saņem 40-50 eiro. Arī vecvecāki mēdz lutināt ar papildu kabatas naudu. Bet kopumā vienmēr cenšamies izrunāt – neatbalstu čipšu pirkšanu pusdienu vietā.”
Kāda cita mamma atzīst, ka, viņasprāt, viņas pieredze nav pati pareizākā, taču mierinu, ka atbildes publicēšu anonīmi un viņa nedaudz ieskicē pieeju: “Mans dēls reizēm iztērē mēnesī vairāk nekā ir minimālā alga valstī. Viņš izmanto bankas karti, kas piesaistīta mana vīra kontam, līdz ar to var tērēt tik, cik šķiet nepieciešams. Zinu, ka nereti tiek pirktas arī visai dārgas lietas.”
Pavisam citu stāstu dzirdu no 3 bērnu mammas, kuras vecākais bērns gan vēl mācās tikai 5. klasē. Viņa saka, ka ģimenē pagaidām jēdziens “kabatas nauda” nepastāv vispār, jo mājās tiek nodrošināts viss – bērni ir apģērbti, vienmēr ir pieejams ēdiens, skolā ir pusdienas, vecāki maksā par kopīgām izklaidēm, līdz ar to netiek uzskatīts, ka bērnam nepieciešams papildus dot vēl kādu naudu.
“Izaugs un pelnīs paši. Protams, izņēmums ir dažādas klases ekskursijas vai pasākumi, uz kuriem vecākais bērns dodas bez mums. Tad tiek piešķirti 5 vai 10 eiro – atkarībā no pasākuma nozīmīguma. Bet visādi citādi esmu pret to, ka bērniem tiek dota nauda, kuru viņi tērē neveselīgu uzkodu iegādei. Labāk iedodu no mājām līdzi pusdienu kārbiņu.”
Pajautāju arī kādam tētim, kurš audzina 13 gadus vecu meitu un 7 gadus vecu dēlu: “Mazajam nekāda kabatas nauda vēl netiek piešķirta, nav arī nekādas vajadzības. Arī meita tikai pēdējā laikā sāk izrādīt izpratni par šo tēmu. Iepriekš šķita, ka vispār nesaprot naudas vērtību, tāpēc arī izvairījos dot kabatas naudu, jo neredzēju jēgu. Galu galā mājās tiek nodrošināts viss nepieciešamais. Nauda kaut kur tika nomētāta vai arī iztērēta pilnīgi nevajadzīgos pirkumos. Pēdējā laikā gan meita ir izaugusi lielāka un pamanu, ka sāk pārdomāt, ko pirkt. Paldies, šis laikam ir labs atgādinājums, ka mums būtu jāpārrunā šī tēma ar pusaudzi.”
Daudzi vecāki atzīst, ka ģimenēs nav izveidota sistēmiska pieeja šai tēmai, lielākoties nauda tiek piešķirta tad, kad bērns paprasa un spēj pamatot, kāpēc tā nepieciešama. Kāda paziņa stāsta par savu meitu: “Man šķiet, ka es viņai dodu pārāk daudz naudas, lai gan viņai gan tā nešķiet, mēdz teikt, ka viņai naudas ir daudz mazāk nekā vienaudžiem. Mums nav ieviesta sistēma, vados pēc sajūtām, lielāku naudas summu iedodu, ja viņa dodas uz veikalu pēc kāda lielāka pirkuma, ikdienā piešķiru mazākas summas.”
Skaidrs, ka arī mūsdienu bērnu prasības ir visai augstas un būtiska nozīme ir arī tam, kurā klasē mācās bērns. Iespējams, sākumskolniekam patiešām kabatas nauda nav pat nepieciešama, savukārt vidusskolēniem jau ir savas intereses, tikšanās ar draugiem, pasākumi, kuros nepieciešama arī nauda.
Mamma, kura savu dēlu – 11. klases skolnieku audzina viena – stāsta: “Vispār vēlmes aug ar katru gadu. Es saprotu – viņam ir draugi, patīk kopā iet uz kino, aiziet uz kafejnīcu utt. Tas viss maksā, cenas ir augušas. Mums par naudu sanāk runāt tiešām daudz. Tie ir nemitīgi līdzsvara meklējumi, bet dēls, lai gan bieži vēlas atpūsties kopā ar draugiem, kaut kā pamazām ir sācis sadzirdēt arī mani, jo saprot, ka manas iespējas nav neierobežotas. Domāju, ja būtu tāda iespēja, viņš mēnesī spētu iztērēt pavisam lielas naudas summas.”
Un kā ar kabatas naudu jūsu ģimenēs?
Cik lielu kabatas naudu saviem skolas vecuma bērniem piešķirat mēnesī?
