“Mans brālis tagad cīnās ar krieviem frontē. Mans dēls ir brīvprātīgais!” Saruna ar ukraiņu rakstnieci Halinu Vdovičenko 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jāna Baltvilka balvas priekšvakarā “Kultūrzīmes” aicināja uz nelielu sarunu rakstnieci Halinu Vdovičenko.
– Halina, vai pašlaik dzīvojat Ukrainā?
H. Vdovičenko: – Kopš pagājušā gada decembra dzīvoju divās valstīs, tāpēc ka ir mainījusies mana privātā dzīve. Mans vīrs ir vācietis, un mēs esam iecerējuši dzīvot gan Ukrainā, gan Vācijā. Es dažas nedēļas esmu Ukrainā, tad dodos uz Vāciju un tad atkal atpakaļ uz Ļvivu.
– Kā karš ietekmējis jūsu – rakstnieces un īpaši bērnu grāmatu rakstnieces – ikdienu?
– Sākoties karam, dzīve ir mainījusies būtiski. Mūsu visu dzīve bez izņēmuma. Mans brālis tagad cīnās ar krieviem frontē. Mans dēls ir brīvprātīgais. Mana meita nevienu dienu nav pārstājusi strādāt, turpinot mācīt bērnus un daudz palīdzot armijai un cilvēkiem no citiem Ukrainas rajoniem.
Strādā visa mana ģimene, palīdzam tiem, kas ir frontē. Mēs visi mēģinām darīt, ko varam, lai karš beigtos pēc iespējas drīzāk ar Ukrainas uzvaru. Es atpazīstu mūsu darinātos maskēšanās tīklus uz auto un sargposteņos – mēs tos izgatavojam Ļvivas bibliotēkā, kas tagad kļuvusi par brīvprātīgo centru. Mans mazdēls ierāda, kā tie pareizi jādarina, jo viņš to iepriekš darījis skolā.
Mēs visi Ukrainā šobrīd palīdzam cits citam morāli un finansiāli – šobrīd tie ir mūsu galvenie izdevumi. Mans dēls izveidoja ziedojumu vākšanas fondu, lai savāktu līdzekļus automašīnai, kas paredzēta mana brāļa militārajai vienībai, mūs atbalstīja vācieši mazā pilsētiņā Valsdorfā.
Kopš marta sākuma turienes puķu veikala īpašnieks kopā ar viņa meitu uztur viņu izveidotu centru Ukrainas atbalstam – cilvēki tur nes medikamentus un bērnu pārtiku, ko vēlāk pārved uz Ukrainas robežu. No šīs vietas ikviens var paņemt līdzi uz mājām zilus un dzeltenus oļus, atstājot mazu ziedojumu. Tad šī nauda nonāk Ukrainas armijas kaujas vienībām. Mēs esam pateicīgi par visas brīvās pasaules cilvēku atbalstu, mēs esam pateicīgi par visu, ko jūs darāt mūsu labā. Bet galvenais darbs ir palīdzēt pašiem sev uzvarēt. Mums nav citas iespējas kā tikai uzvara.
– Kādu tekstu lasīsiet Baltvilka balvas lasījumos?
– Šobrīd nespēju rakstīt. Visu, ko rakstīju pirms kara, esmu nolikusi malā. Uzrakstīju tikai vienpadsmit īsas pasakas bērniem. Mana kolēģe Anastasija Ponomarjova, māksliniece no Mariupoles, tās dēvē par terapeitiskām. Anastasija ilustrēja šīs pasakas un atrada iespēju tās nodrukāt uz pastkartēm. Mēs izsūtām šīs pastkartes un dalām tās bērniem mūsu saietos. Tagad sāku saņemt bērnu fotogrāfijas, kur redzams, ka viņi lasa šīs pasakas, – no mātēm un vecmāmiņām valstīs, kur viņas nokļuvušas, bēgot no kara.
Es gribētu nolasīt dažas no šīm īsajām pasakām, tiekoties ar bērniem Rīgā. Protams, lasīšu arī mazu fragmentu no 36 un sešu kaķu piedzīvojumiem, jo stāsta turpinājums “36 un 6 kaķi detektīvi” izdots Latvijā. Esmu laimīga, ka ukraiņu kaķi tagad runā latviski. Kad atbraukšu, gribētu lasījumos ar bērniem izspēlēt nelielu lugu. Ir ļoti svarīgi runāt ar bērniem par nopietnām tēmām, bet reizē neaizmirst to, ka lasīšana ir prieks. Smieties ar bērniem, baudīt dzīvi.
– Jūsu brīnišķīgā grāmata “36 un 6 kaķi” ir tulkota latviski. Gribu pajautāt, kas mudināja rakstīt par kaķiem.
– Katra mana grāmata bērniem iesākas ar spēli. Kad mans vecākais mazdēls bija mazs, es mēdzu viņam stāstīt stāstus par to, kā liels klaiņojošu kaķu bars atrada ēdiena vietu un kur pavadīja nakti. Mazdēls katru dienu lūdza stāsta turpinājumu. No šiem izdomājumiem tad arī sākās garais stāsts par 36 un sešiem kaķiem. Tam pievienojās bērnu lūgums rakstīt tālāk un tālāk. Ja tas nebūtu bērniem, šis kaķu stāsts būtu beidzies jau ar pirmo grāmatu, bet tagad arī mani pašu interesē, kas notiks ar šiem čalīšiem.
– Jūs rakstāt arī pieaugušo romānus, bet kas jūs saista literatūrā bērniem?
– Līdz ar manu pirmo romānu pieaugušajiem es uzrakstīju arī pirmo grāmatu bērniem un nodomāju, ka to gan vairs nedarīšu. Bet mazie lasītāji saradās manā dzīvē, būtiski mainot prioritātes. Mans mīļākais lasītāja vecums ir septiņi līdz desmit gadi, kad bērni paši sajūt lasīšanas garšu bez vecākiem.
Bērni šajā vecumā burtiski aprij grāmatas un grib vēl un vēl. Un es arvien atlieku mana pieaugušo romāna rakstīšanu, jo bērni aug ļoti ātri. Ir būtiski laika gaitā nezaudēt bērna interesi par lasīšanu. Ceru atgūties no pēdējo mēnešu šoka un atgriezties pie tādas darba rutīnas kā agrāk. Man ir vairākas bērnu un arī pieaugušo grāmatu idejas. Tomēr, lai varētu mierīgi strādāt, vajadzīga apziņa, ka karš ir beidzies. Mums vēl priekšā liels darbs, atjaunojot mūsu zemes celtnes.
