“Mans bērns dara pāri dzīvniekiem!” Psihologs dod padomu, kā pareizi rīkoties 0
LASĪTĀJA JAUTĀ
“Esmu noraizējusies par savu dēlu (8 gadi). Viņš acīmredzami jūt nepatiku pret dzīvniekiem. Mājās mums ir suns un kaķis, un pirmajos dzīves gados dzīvnieku raustīšanu aiz astes, spēcīgu spiešanu un apmētāšanu ar mantām piedēvēju uz maza bērna aktīvai ziņkārei un pasaules iepazīšanu, bet šobrīd tā jau izskatās pēc atklātas dzīvnieku mocīšanas.
Turklāt nežēlība izpaužas arī pret svešiem dzīvniekiem.
Nevienam citam ģimenē šādu problēmu nav, dzīvniekus ļoti mīlam. Vienīgi pirms pieciem gadiem izšķīros ar bērna tēvu, jo viņš bija emocionāli vardarbīgs.
Uztraucos – ja nu laika gaitā dēla agresīvā uzvedība pavēršas arī pret cilvēkiem? Kā spēt palīdzēt un vairot viņā empātiju?”
ATBILD Mag. psych., klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Ginta Jansone:
“Vispirms svarīgi saprast, ka zīdainī ir iedzimti empātijas dīgļi, taču tiem jāpalīdz attīstīties ar valodas un pieredzes starpniecību.
Pētījumi rāda, ka tas, cik empātiski esam, daļēji saistīts ar ģenētiku.
Taču tikai desmitā daļa no šīm variācijām rodas ģenētisko faktoru dēļ. Lielāko ietekmi empātijas attīstīšanā sniedz audzināšana un apkārtējā vide.
Domāju, ka jūsu gadījumā dēla uzvedība vistiešākajā veidā ir saistīta ar bērnībā pieredzēto emocionālo vardarbību. Jo mazāks bērns, jo atkarīgāks no vecākiem, līdz ar to viņam nav iespējas ne aiziet, ne sevi pasargāt. Tāds bērns parasti jūtas nobijies, skumjš un bezpalīdzīgs, bet kaut kur dziļi iekšā krājas arī dusmu kamols.
Ja bērna bailes dominē, dusmas paliek apspiestā stāvoklī un sāk lauzties ārā tādos brīžos, kad ir pietiekami droši tās izpaust, piemēram, kad blakus ir kāds mazāks, nepasargātāks, šajā gadījumā – dzīvnieks.
Emocionālu vardarbību bērns ilgstoši var pārdzīvot tikpat smagi vai pat vēl smagāk nekā fizisku. Smagus pārdzīvojumus izraisa arī vardarbība vecāku starpā, pat tad, ja tā nav tiešā veidā vērsta pret bērnu.
Bieži vien ārējā vidē agresija sen jau ir beigusies, bet agresors turpina darboties un apdraudēt mūsu iekšējo pasauli. Arī vecāku šķiršanās pieredze atstāj bērnā noteiktas sekas, jo bērns tomēr mīl un pieķeras abiem vecākiem.
Iespējams, ka bērns caur agresiju pret dzīvniekiem izpauž tās jūtas, kas bijušas ilgstoši apspiestas.
Lai samazinātu agresijas izpausmes, svarīgi ar bērnu runāt par jūtām, mācīt tās izpaust vārdos. Bērni bļauj un sit, arī citādi demonstrē dusmas, kamēr neapzinās savas jūtas un nemāk par tām pastāstīt tuviniekiem. Jo labāk bērns apzinās un pasaka vārdos to, ko jūt, jo straujāk uzlabojas uzvedība.
Ja bērnam trūkst jūtu vārdu, vecāks var mēģināt pateikt priekšā, piemēram: “Izskatās, ka tu esi ļoti dusmīgs. Vai vari man par to pastāstīt vairāk?” Svarīgi uzklausīt un pieņemt visas bērna jūtas, arī tā sauktās negatīvās. Nevajadzētu aizmirst, ka empātiska attieksme pret bērnu ietver acu kontaktu un pietiekamu daudzumu fizisku pieskārienu, kas palīdz regulēt emocijas.
Visvairāk bērns mācās no pieaugušo rīcības un uzvedības, no vecāku pašu attieksmes pret savu bērnu un citiem līdzcilvēkiem, arī dzīvniekiem.
Lietderīgi ir skaidrot, ka otram sāp, ja nodara pāri.
Bērna izpratni vairos tādi jautājumi kā: “Kā tu domā, kā šobrīd jūtas tavs brālis/draugs?” Tāpat spēju izpaust empātiju palīdzēs iedrošinājums paglaudīt mājdzīvnieku vai apskaut un samīļot noskumušu rotaļu biedru.
Nepārprotami – bērna agresiju pret dzīvniekiem nevajadzētu atstāt bez ievērības. Pirmkārt, tāpēc, ka tas norāda: cieš pats bērns un viņā norisinās spēcīgi iekšējie konflikti. Otrkārt, tāpēc, ka šī agresija ar laiku var attīstīties un sākt izpausties dažādās situācijās ne tikai pret dzīvniekiem, bet arī citiem bērniem un pieaugušajiem.
Ja skatās uz ģimeni kā sistēmu, būtisks ir arī jautājums – kā jūs kā mamma esat tikusi galā ar savām jūtām pēc piedzīvotās vardarbības? Jo arī vecāka apspiestās dusmas var ietekmēt bērna emocionālo stāvokli.
Vecumā, kādā ir jūsu bērns, noderīga varētu būt smilšu spēles terapija, kur jūsu dēlam būtu iespēja izpaust savas jūtas ar spēles un simbolu pasaules starpniecību.
Ne mazāk svarīga ir bērna sapņu pasaule. Noteikti vajadzētu dēlu uzklausīt un izjautāt, ja viņš slikti guļ vai murgo. Protams, atbalstu var sniegt arī vecāki, bet ieteicamāk ir lūgt speciālista palīdzību.”
