Mans aicinājums darboties laukos. Saruna ar Māri Olti 4
LTV1 sākusies Latvijas atklāšanas raidījuma “Karaliste” jaunā sezona. Viens no atraktīvākajiem tā vadītājiem biologs Māris Olte žurnālistikā nonācis, pateicoties paša uzņēmībai un vaļaspriekam makšķerēšanai. Nu viņš ar savu kuplo ģimeni nogruntējies Ērgļu novadā, aktīvi darbojas biedrībā “Ērgļu sirds” un grasās kandidēt pašvaldību vēlēšanās, lai vēl pamatīgāk varētu pielikt roku savas dzimtās puses vides sakārtošanā.
Pēc izglītības tu esi biologs, tāpat kā Latvijas un Igaunijas valstu prezidenti. Kā nonāci žurnālistikā?
Par biologiem mācās trīs veidu cilvēki. Pirmie, kam ļoti to gribas, otrie – zinātnieki, trešie – kuriem zaļā domāšana ir viņu filozofijas pamatā. Sevi pieskaitu pēdējiem, jo jau agrā jaunībā sapratu, ka cilvēku attālināšanās no dabas nav dabiska. Sekojot zaļajai ticībai, sapratu, ka negribu būt nedz zivju inspektors vai zivaudzētavas direktors, nedz zinātnieks, bet gribu darīt kaut ko pa vidu. Darbu, kurā nepieciešams zināms trakums, un te nu es esmu. Atšķirībā no daudziem cilvēkiem Latvijā es pats sev izdomāju darbu, pats to daru un atbildu par to. Līdz ar to esmu kā vilks, kuru kājas baro, bet mana morāle vērsta rītdienā, un tādēļ ikdienas cilvēki dažkārt nevar saprast, kādēļ un kurā brīdī es ar saviem domubiedriem kaut ko daru.
Tu esi arī studentu korporācijas “Lettgallia” biedrs.
Jā. Savulaik arī mans vectēvs bija “Lettgallia” rindās. Kad studēju, biju diezgan dziļi tur iekšā. Kā lauku studentam ne reizi vien nācās pastrīdēties ar vecajiem vīriem. Tagad no korporācijas dzīves gan esmu atgājis, jo dzīvoju simts kilometrus no Rīgas un ir bērnu dzimšanas laiks, tādēļ trešdienās vairs nesanāk apmeklēt sanāksmes.
Tu esi vadījis daudzus raidījumus, bet, šķiet, plašāku atpazīstamību ieguvi, strādājot Vides filmu studijā.
Pirmais iznāciens prožektoru gaismā bija TV5 “Rimi” iepirkšanās spēlē un spēlē “Ram-tai”. Tad es sapratu, ka nav ko muļķoties, bet jāstrādā pie savām tēmām. Aizgāju uz Vides filmu studiju, kur tolaik makšķerēšanas raidījumu vadīja Edgars Vērpe, un pajautāju, vai kāds līdzīgs raidījums neatrastos arī man. Atradās, un pārējie projekti jau nāca pēc tam.
Makšķerēšana ir tavs vaļasprieks numur viens. Kādu lielāko zivi esi noķēris?
Lielākās zivis jau parasti noraujas. Viens ļoti liels taimiņš ap 25 kg, tā man likās tumsā, bija auklas galā, kad makšķerēju Usūrijas taigā, bet nebiju uzsējis pareizo mezglu. Makšķerēšana, tāpat kā ikviena nodarbe, ko darām no sirds, veicina domāšanu un sevis izzināšanu. Esmu sapratis, ka reizēm kilogramīgs asaris spēj priecēt vairāk nekā smagsvara līdaka. Vistuvāk Latvijas rekordam esmu ticis tieši ar 1,540 kg smagu asari, kas no rekorda atpaliek vien nieka 560 gramus. Parasti copējot Kāla ezerā, nu jau pāris gadu loloju klusu vēlmi pārspēt rekordu un palaist to zivi vaļā (visiem par prieku).
Un uztaisīt lielisku sižetu.
Visa dzīve jau ir viens sižets. Viss nav jāfilmē. Grūti novilkt robežu, kur beidzas dokumentēšana un sākas fantāzija. Tagad iespējams filmēt pat ar kabatas tālruni, un katrs var būt pats sev režisors. Visskaistākās filmas tomēr ir tās atmiņas, kuras var attīt atpakaļ. Skaistas filmas par to, kā bērni aug. Vēl vakar mans mazais meitēns tikko varēja pārrāpot pāri istabai, bet šodien jau dod vaļā pa visu māju. Nedomāju, ka tas ir mazāk svarīgi.
Pirms pāris nedēļām LTV1 atgriezies Latvijas atklāšanas raidījums “Karaliste”. Ko skatītāji varēs sagaidīt jaunajā sezonā?
“Karalisti” lūdzu uztvert par vēstījumu, kas tiek veidots no visas sirds, apzinoties šā brīža īstenību. Vēlamies cilvēkiem dot vairāk drosmes un pašapziņas, veroties nākotnē. Neskatīties tik daudz uz jaunāko ziņu virsrakstiem, bet meklēt pieturas punktus sevī un iet uz priekšu, lai viņi Latvijā justos kā savā zemē. Reizēm mēs te uzvedamies kā bandīti. Jā, mums ir daudz vērtību, piemēram, “Latvijas Avīzes” sējumi (saruna notiek “LA” lasītavā – aut.), bet tajā pašā laikā tas ir labs iekurs. Mani mazliet biedē, ka dažkārt vieglu roku vērtības palaižam vējā, lai pēc kāda laika atkal censtos zaudēto atgūt. Tādēļ, poētiski runājot, mūsu raidījums būs par tām cilvēku dvēseles attekām, kurās retāk ir ielaivots un par kurām neesam padomājuši.
Tu jau labu laiku dzīvo Ērgļos. Tagad kā deputāta kandidāts piedalīsies arī pašvaldību vēlēšanās. Ko vēlies mainīt?
Katram cilvēkam ir savas attiecības ar varu. Ceļojot, esmu vērojis, kā cilvēki īsteno dažādas iniciatīvas, un sasmēlies daudz dzīvespriecīgu piemēru. Būtu ļoti žēl tos neizmantot praksē. Varbūt izklausīsies smieklīgi, bet, kad piezogas briedums, tu mēģini saprast, ko vēl varētu izdarīt. Un mani aizvilka atpakaļ uz Ērgļiem, kur esmu dzimis un uzaudzis. Jūtu aicinājumu darboties šeit. Pavisam noteikti Saeimā jūs mani neredzēsiet.
Kādas ieceres ir padomā?
Darbojos biedrībā “Ērgļu sirds” kopā ar domubiedriem. Esam sakopuši Ērgļu stacijas ēku. Darba kārtībā Ērgļu pilskalns, kas ir ļoti skaists, bet tikpat kā nav redzams, jo aizaudzis ar kokiem. Rakstām projektus, tostarp, par Ogres upi, lai tur būtu iespējams braukt ar laivām un, sakārtojot vidi, Ērgļi kļūtu par vēl vienu lielisku apskates vietu Latvijā.
Pieturzīmes
Bez kā grūti iedomāties dienu?
Bez ģimenes un kafijas no rīta.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Labāk pavaicā kaimiņiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka savulaik kopā ar Gaujas nacionālā parka inspektoru Māri Mitrēvicu pielauzām cilvēkus padomāt arī par zivīm projektā “Lašiem būt!”.
Labākā izklaide?
Atrasties pie un uz ūdeņiem un “krāmēt” upi – tas nozīmē domāt, skatīties straumē, iejaukties un redzēt, kas notiek. Kaut gan varu atslābināties arī makšķerējot, tomēr vairāk atpūtina tieši straumes dzīves vērošana.
