Cilvēks, kas nosargāja Somijas neatkarību. Kāda būtu mūsdienu Mannerheima līnija? 23
Somijas nacionālais varonis, viens no nedaudziem politiķiem, kas uzdrīkstējies mest izaicinājumu Padomju Savienībai, saliedēt un mobilizēt cīņai miermīlīgu tautu un iziet no trim kariem vismaz daļēji kā uzvarētājs. Vienīgais pretinieks, kuru esot cienījis Staļins. Vienīgais sabiedrotais, kam Hitlers nav uzdrošinājies iebilst. GUSTAVS MANNERHEIMS – cilvēks, kas vairākkārt izšķīris Somijas likteni. Ko varam mācīties no viņa, kad pār pasauli gūlusies jauna sarkanā neprāta ēna?
Dzimis Krievijas impērijas Somijas lielkņazistes rietumos, Askainenā, Louhisāri muižā, barona Kārļa Roberta Mannerheima, liberāli noskaņota dramaturga un ne īpaši veiksmīga uzņēmēja, un Hedvigas Šarlotes Helenas Mannerheimas, dzimušas fon Jūlinas, bagāta uzņēmēja, kompānijas “Fiskars” īpašnieka meitas, ģimenē.
Gustavam ir trīspadsmit gadu, kad tēvs bankrotē un pamet ģimeni. Drīz pēc tam nomirst māte. Piecpadsmit gadu vecumā Kārlis Gustavs iestājas Somijas lielkņazistes kadetu korpusā, no kura četrus gadus vēlāk tiek izslēgts par disciplināru pārkāpumu. 1887. gada pavasarī nokārto iestājeksāmenus Helsinku Universitātē, vasaru pavada Harkovā pie tēvoča, kur intensīvi mācās krievu valodu, bet rudenī sāk mācības Sanktpēterburgas elitārajā Nikolaja kavalērijas skolā, ko absolvē 1889. gadā. Līdz pat 1917. gadam Gustavs Mannerheims ir Krievijas impērijas militārajā dienestā, personiski pazīst caru Nikolaju II. 1914. gadā apbalvots ar Jura Krustu, gadu vēlāk iecelts par 12. kavalērijas divīzijas komandieri. Februāra revolūcijas laikā atrodas Pēterpilī un ir tās liecinieks. Pēc atgriešanās frontē 1917. gada aprīlī tiek paaugstināts par ģenerālleitnantu, taču 1917. gada septembrī pamet militāro dienestu un decembrī ierodas Helsinkos, lai sāktu tur civilu dzīvi.
Somiski runāja ar akcentu
Kā varēja notikt, ka vācu izcelsmes zviedru aristokrāts, kas runāja veiklu zviedru, krievu, franču un vācu valodu, nedaudz sliktāk angliski, bet somiski – ar stipru akcentu, kļuva par vienu no galvenajām personām Somijas neatkarīgas valsts dibināšanas un vēlāk arī tās neatkarības nosargāšanas procesā?
Dr. Inesis Feldmanis, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, profesors, vairāku grāmatu autors: “Aristokrātiski elegantais Gustavs Mannerheims bija ļoti izcila un neparasta personība Somijas 20. gadsimta vēsturē. Būdams zviedrs pēc izcelsmes un lojāls cariskās Krievijas pavalstnieks, viņš kļuva par ietekmīgāko jaunās Somijas valsts militāro vadītāju un visredzamāko tās valstsvīru, kas izšķirīgos vēstures brīžos prata saglabāt aukstasinību un izcēlās ar neizsīkstošu enerģiju un pārdomātu rīcību. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka viņa tālredzība, stingrā stāja un dzimtenes mīlestība ļauj uztvert viņu kā valstsvīra etalonu. Nepārvērtējams bija Mannerheima ieguldījums Somijas neatkarības nosargāšanā 1918. gada pavasarī. Parādot izcilu organizatora talantu, viņš saformēja un vadīja karot spējīgu “balto” armiju, kas, piepalīdzot ģenerāļa Rīdigera fon der Golca komandētajiem vācu spēkiem, prata pilsoņu karā sakaut “sarkanos”, kurus plaši atbalstīja Padomju Krievija.”
Uzvara Pilsoņu karā uznesa Mannerheimu nu jau neatkarīgās Somijas politiskās elites virsotnē. No 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūnijam viņš bija reģents, faktiski valsts galva, kandidēja uz prezidenta amatu, tomēr netika ievēlēts.
20. gados piedalījās diplomātiskās misijās, nodibināja labdarības fondu, daudz ceļoja. 1931. gadā atgriezās Somijā, kur tika iecelts par Valsts aizsardzības komitejas prezidentu, turklāt viņam tika piešķirta feldmaršala pakāpe. Mannerheims nostiprināja Somijas bruņotos spēkus un uzcēla nocietinājumus, ko drīz vien tautā sāka dēvēt par Mannerheima līniju. Tomēr daudz enerģijas nācās tērēt, cīnoties ar pacifistiem, kas lobēja valsts atbruņošanos un apgalvoja, ka Somijai nekas nedraudot. Šī cīņa turpinājās līdz pat Ziemas kara sākumam.
Saskaņā ar Molotova un Ribentropa 1939. gada 23. augusta paktu Padomju Savienības “ietekmes zonā” nonāca Igaunija, Latvija, Lietuva, vairāk nekā puse Polijas, daļa Rumānijas (Besarābija) un Somija.
Turpina Dr. Inesis Feldmanis: “Trīsdesmito gadu nogalē Mannerheims nesekmīgi meklēja sabiedrotos un palīdzību. Arī pēc PSRS uzbrukuma Somijai 1939. gada 30. novembrī viņa pūles nevainagojās ar īpašiem panākumiem. Ziemas karā, kas ilga 105 dienas, somiem nācās vieniem pašiem “krustot šķēpus” ar krieviem, kam bija milzīgs pārsvars karavīru skaita un militārās tehnikas ziņā. Taču prasmīgi vadītais somu karaspēks visos frontes sektoros izturēja Sarkanās armijas pirmos triecienus. Vairāk nekā divus mēnešus somi varonīgi atvairīja padomju uzbrukumus Karēlijas zemes šaurumā, kur bija izbūvēta tā sauktā Mannerheima līnija. Ziemas kara laikā jūtami pieauga Mannerheima autoritāte somu valdošajās aprindās un sabiedrībā. Tagad tikai pēc konsultācijām ar viņu pieņēma visus valstiski svarīgus lēmumus.”
Ziemas kara sākumā Mannerheims uzrunāja savus karavīrus: “Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka katrs ir gatavs veikt savu pienākumu līdz nāvei. Šis karš nav nekas cits kā Neatkarības kara turpinājums un pēdējais cēliens. Mēs cīnāmies par savām mājām, savu ticību un savu zemi.” Ziemas karā Mannerheimam neizdevās saglabāt Somijas teritoriālo veselumu, taču izdevās nosargāt Somijas valsts neatkarību. PSRS vadībai nācās samierināties ar negaidīti smagiem zaudējumiem un spēcīgi iedragāto valsts tēlu.
Dr. Andrejs Andersens, Militāro un stratēģisko pētījumu centra zinātniskais līdzstrādnieks Kalgari Universitātē (Kanāda), vairāku analītisku grāmatu autors: ”Mannerheims labi pazina pretinieku. Uļjanovs/Ļeņins savulaik bija deklarējis, ka partijai un valdībai esot tiesības pārkāpt dotos solījumus un parakstītos līgumus. Jebkuru līgumu Ļeņins vērtēja kā “vekseļa priekšapmaksu”, kas nebūt nenozīmējot, ka pēc tam nedrīkstētu atprasīt pilnu parāda summu. Josifs Staļins bija viņa ideju mantinieks, tikpat cinisks un amorāls. Tādēļ Mannerheims atšķirā no somu pacifistiem nešaubījās par atkārtotu Kremļa agresiju. 1941. gada 25. jūnijā, nepilnu gadu pēc Maskavas līguma parakstīšanas un trīs dienas pēc PSRS un Vācijas kara sākuma, Sarkanā armija vēlreiz uzbruka Somijai. Septiņdesmit četrus gadus vecais feldmaršals cēla savus karavīrus cīņai pret sarkano mēri. Kara gaitā Somija ne tikai atguva Ziemas karā zaudētās teritorijas, bet arī līdz pat 1944. gada vasarai noturēja lielu daļu Austrumkarēlijas un Ziemeļingrijas. Mannerheims mācēja izvest savu valsti no Otrā pasaules kara ar minimāliem teritorijas zaudējumiem.”
Kāpēc Somijai izdevās nosargāt neatkarību, kad daudzām citām no Krievijas impērijas izkļuvušām valstīm tas nebija pa spēkam? Vai tas ir Mannerheima vai viņa tautas nopelns?
Dr. Inesis Feldmanis: 1941. gada 22. jūnijā, sākoties padomju un vācu karam, Somija kļuva par Vācijas sabiedroto. Taču Turpinājuma karā Mannerheims rīkojās visai piesardzīgi – pilnībā nepakļāvās vāciešiem, neizvērsa uzbrukumu Ļeņingradai. Kļuvis par Somijas prezidentu, viņš 1944. gada augustā sarāva attiecības ar Vāciju un salīga pamieru ar Padomju Savienību. Mannerheima izraudzītā stratēģija un taktika bija viens no faktoriem, kas izglāba Helsinkus no padomju okupācijas.”
Šo domu izvērš un papildina Dr. Andrejs Andersens: “Latvijā un Gruzijā, kas neatkarību bija zaudējusi 19 gadus pirms Latvijas, Mannerheimam līdzīgas personības (Balodis, Kvinitadze) tika nobīdītas malā, tādējādi pie varas esošie pacifisti neļāva sagatavot valsti pretsparam. Lietuvā un Igaunijā situācija bija vēl skumjāka. Turklāt Somijas tauta bija sasniegusi tādu sabiedriskās apziņas līmeni, kas nodrošināja vienprātību valsts aizsardzības jautājumos. Mannerheima līnija tika uzcelta daļēji par ziedojumiem un lielā mērā ar brīvprātīgo darbu. Īpašu ievērību izraisa fakts, ka somu nacionālisms bija konstruktīvs. Somiem, zviedriem, karēļiem un lapiem, kas gadsimtiem bija dzīvojuši kopā, tagad bija pievienojušies arī nesen ieceļojušie krievi, ebreji, igauņi, latvieši, tatāri u. c. Svarīgi bija tas, ka Somijas sabiedrība visus lojālos pilsoņus uzskatīja par somiem. Lai arī Somija bija kļuvusi par Vācijas sabiedroto, tā nepieļāva Trešā reiha pieprasītās represijas pret ebrejiem. Mannerheims pateica Hitleram: “Somijā nav ebreju. Pie mums dzīvo tikai somi, taču somi mēdz būt dažādi. Lielākā daļa apmeklē baznīcu, bet ir arī tādi, kas apmeklē sinagogu, taču tas nevar kļūt par iemeslu vajāšanām.” Ebreji dienēja Somijas armijā, viņiem bija arī armijas rabīni. Somija piešķīra patvērumu ebrejiem, kas bēga no okupētajām valstīm, un Mannerheims nepieļāva bēgļu izdošanu.”
Goda vīrs vai miesnieks?
Kāds īsti bija šis neparastais cilvēks? Kāpēc vieni par viņu jūsmoja, bet citi nolādēja un ienīda?
Dr. Valdis Krastiņš, bijušais vēstnieks, vairāku grāmatu autors, cilvēks, uz kura rakstāmgalda jau ilgus gadus stāv Mannerheima ģīmetne: “Būdams vēstnieks Somijā, bieži apmeklēju Mannerheima muzeju, sadraudzējos ar tā direktori. Esmu nakšņojis Mannerheima mājā. Tā nav liela, taču telpas, kurās tiek pieņemti viesi, ir skaistas un grezni iekārtotas. Bet paša Mannerheima istabā ir tikai saliekama gulta, galds, krēsls un dzelzs lampa uz tā. Tāda ir bijusi viņa pasaule.
Vēl gribu pieminēt dažus raksturīgus momentus. 1943. gadā pie viņa atlidoja Hitlers. Kara laikā tas bija fīrera vienīgais ceļojums ārpus Vācijas. Lidmašīna nolaidās Mikeli aerodromā, taču Mannerheims pats neizgāja viņu sagaidīt, izsūtīja savu adjutantu. Es jefreitorus nesagaidu lidlaukā – tā viņš teica. Cilvēks ar stāju un pašcieņu.”
Mannerheims bija izcils stratēģis. Lai piespiestu krievus sākt miera sarunas, viņš lika saviem artilēristiem izšaut visu munīciju līdz pat pēdējam lādiņam. Staļins, saņēmis ziņojumu par neparasti vērienīgu pretuzbrukumu, nosprieda, ka somi ir dabūjuši lielu palīdzību no Vācijas, tāpēc jāsāk ar viņiem runāt. Vienīgā problēma – Somijas prezidents Risto Riti bija apsolījis Hitleram, ka Somija no kara neizstāsies. Mannerheims atrada risinājumu: Riti atkāpjas, viņš kļūst par Somijas prezidentu un sāk miera sarunas. Pārņēmis varu, Mannerheims piezvanīja Hitleram un pateica: nezinu, ko jums ir apsolījis Riti, bet mēs sākam sarunas par mieru.
Turpina Dr. Valdis Krastiņš: “Miera sarunas esot notikušas pie gara galda (to man stāstīja cilvēki, kas personiski tur bija klāt), tur sēdējuši pāris rietumnieku un vesela rinda padomju virsnieku ar Ždanovu priekšgalā. Ienāk Mannerheims pilnā formas tērpā, ar maršala zizli, sasveicinās, apsēžas, paskatās uz Ždanovu un saka: neatceros, ka es būtu devis jums atļauju manā klātienē smēķēt. – Apstulbušais Ždanovs nekavējoties esot nodzēsis cigareti. Taču ir vēl kāda raksturīga epizode. Kad es sāku strādāt Somijā, valsts prezidente bija Tarja Halonena, īstena sociāldemokrāte, kategoriska Mannerheima pretiniece. Viņa pat neieradās uz Mannerheima jubilejas svinībām. Daļa cilvēku Somijā atceras, ka neatkarības cīņu laikā Mannerheims kopā ar fon der Golcu deva pavēli nošaut astoņus tūkstošus somu komunistu.”
Vēstnieka teikto papildina Dr. Andrejs Andersens: “Gan Krievijas imperatora armijā, gan Somijā ieroču brāļi cienīja Mannerheimu par profesionalitāti, stratēģa prātu un lielisko sportisko formu – viņš bija labs šāvējs un jātnieks. Padotie jūsmoja par viņu kā virspavēlnieku. Mannerheimu augsti vērtēja diplomātiskās aprindās. Nemīlēja viņu somu komunisti, padomju un postpadomju propagandisti, kā arī Somijas sociāldemokrāti. Tie viņu dēvēja par miesnieku. Karš ir visnotaļ briesmīgs process. Tajā var pazaudēt īpašumus, veselību un pat dzīvību. Taču Mannerheims darīja visu, lai šie zaudējumi būtu pēc iespējas mazāki. No kareivjiem viņš pieprasīja disciplīnu. Bet kareivis bez disciplīnas nav kareivis, un cilvēks, kas nav gatavs ziedot dzīvību, nespēj aizstāvēt ne dzimteni, ne savus tuviniekus. Karavīri mira tranšejās, taču mira arī viņu pretinieki. Tika tiesāti un nošauti dezertieri un marodieri, nodevēji un pretējās puses aģitatori. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka Mannerheima vadīto kareivju pašaizliedzība izglāba Somiju no daudz lielākiem zaudējumiem. To apliecina Baltijas, Austrumpolijas, Besarābijas un citu bez cīņas atdoto valstu pieredze. Turklāt atšķirā no Žukova un Koņeva viņš savus kareivjus neturēja par lielgabalu gaļu (sarkanajiem vadoņiem bija cinisks teiciens: krievu sievas sadzemdēs jaunus). Un pat Somijas pretiniekiem nācās atzīt, ka Otrajā pasaules karā Mannerheima armija pret karagūstekņiem izturējās saskaņā ar starptautisko konvenciju noteikumiem, lai gan PSRS šīs konvencijas nebija parakstījusi un pret padomju gūstā nokļuvušajiem Somijas karavīriem izturējās nepieļaujami nežēlīgi.”
Vai viņam bija arī personiskā dzīve?
1892. gada 2. maijā Gustavs Mannerheims salaulājās ar kavalērijas ģenerāļa Nikolaja Arapova meitu Anastasiju. Viņiem piedzima meitas Anastasija un Sofija. 1919. gadā Mannerheims izšķīrās. No viņa sarakstes ar ģenerāļa Ernsta Lindera meitu Katarīnu (attēlā) var spriest, ka Mannerheims bija iemīlējies un cerēja apprecēties ar daiļo Kitiju, kolīdz būs šķīries. Taču Kitija izslīdēja no Gustava apkampieniem. Varbūt tādēļ, ka bija divdesmit gadu par viņu jaunāka, bet varbūt tādēļ, ka pirmajā brīdī cieņu un apbrīnu vieglprātīgi bija noturējusi par mīlestību.
Lai vai kā, Gustavs Mannerheims otrreiz neapprecējās. Šķirtajai sievai viņš ik gadu maksāja 36 tūkstošus franku, nodrošinot dzīvi Parīzē, apmaksāja viņas parādus, rūpējās par viņu slimības laikā.
Arī pēc sievas nāves Gustavs saglabāja draudzīgas attiecības ar viņas māsu Sofiju Mengdenu, atbalstīja viņu finansiāli grūtajos kara gados.
Vecākā meita Anastasija pieņēma katoļticību, iestājās klosterī, taču vēlāk to pameta un apmetās uz dzīvi Harrovā netālu no Londonas. Jaunākā meita Sofija mūža lielāko daļu nodzīvoja Parīzē.
Mannerheims patika sievietēm, pat ļoti. Cieša draudzība viņu saistīja ar dziedoni Hannu Granfelti, grāfieni Žannu de Salverti, burātāju Virdžīniju Herioti, kā arī princesi Mariju Ļubomirsku. Viņu sarakste bija sākusies vēl Pirmā pasaules kara laikā un turpinājās līdz pat princeses nāvei 1934. gadā. Dienasgrāmatā princese raksta: “Saskarsme ar viņu uzmundrina kā kalnu gaiss. Mana draudzība lika viņam justies laimīgam kara gados, viņa vēstules mierina mani tagad.”
Mannerheima pievilcību nespēja noliegt pat viņa pretinieki. Viena no tām – Estere Stolberga, Somijas pirmā prezidenta sieva – dienasgrāmatā raksta: “Viņš ir ļoti izskatīgs, taču augstprātīgs. Esmu pret viņu vienaldzīga, lai gan citi apbrīno viņa šarmu.”
Mannerheima darba diena parasti ilga divpadsmit stundu ar pusstundas pārtraukumu pusdienām. Ik rītu vienu stundu viņš veltīja fiziskām aktivitātēm, visbiežāk tās bija izjādes vai šaušana mērķī. Krīžu laikā Mannerheims strādāja daudz ilgāk, taču allaž esot bijis mierīgs, koncentrēts un laipns, viņa kustības bijušas vieglas un ātras, runa – skaidra un noteikta. Tikai ekzēma uz rokām un artrīts liecinājis par stresu, lielo slodzi un vecumu.
Mannerheima līnija. Toreiz un tagad
Vai un kā Mannerheima pieredze varētu noderēt mums?
Dr. Andrejs Andersens: “Jebkurš psihologs, kas ir studējis sociopātu un maniakālu slepkavu paradumus, apliecinās, ka sociopāts ir sadistiski nežēlīgs pret tiem, kas lūdzas un cenšas izpelnīties varmākas labvēlību ar pakļaušanos un padevību. Turpretī klaja un spēcīga pretestība sociopātā izraisa cieņu un bieži vien ļauj viņa upurim palikt dzīvam. Padomju Krievija/PSRS bija valsts–sociopāte. Tāda pati valsts–sociopāte ir to mutācija – Krievijas Federācija, vismaz kopš pie varas ir Vladimirs Putins un viņa čekistu klans.
Krievijas agresija pret Gruziju 1992. – 1993. un 2008. gadā, pret Moldovu 1992. gadā, pret Ukrainu 2014. gadā, neskaitāmās provokācijas, kurās tiek izmantotas krievvalodīgās kopienas Latvijā un Igaunijā, liecina par impēriskās domāšanas histēriju. Saglabāt mieru šādā situācijā ir iespējams vienīgi tad, ja potenciālajam agresoram ir pamats bīties no potenciālā upura. Šis vēstures likums nav zaudējis aktualitāti, lai cik ļoti būtu mainījusies mūsdienu civilizācija.”
Līdzīgās domās ir arī Dr. Valdis Krastiņš: “Atmodas priekšnojautu laikā Mannerheima personība mani iedvesmoja un iedrošināja. Ceru, ka tāpat var notikt arī tagad, kad mums visiem patiesi ir nepieciešama drosme un skaidrs skats uz notiekošo. Protams, Mannerheima pieredze neuzrunās tos, kas ir viscaur baiļu pārņemti. Un arī nodevējus tā neuzrunās. Diemžēl mūsu valstī tādu nav mazums. Tomēr ir mums arī goda cilvēki. Ceru, ka vairākumā.”
* **
Neņemos spriest, vai Latvijā patlaban ir Mannerheima mēroga valstsvīrs. Taču varbūt ir pienācis laiks katram no mums atklāt sevī Mannerheimu, lai mēs visi spētu apvienoties un kopīgiem spēkiem novilkt to pretestības līniju, ko šķērsot neļausim nevienam.
Uzziņa
Kārlis Gustavs Emīls Mannerheims
Vācu izcelsmes zviedru aristokrāts, karavadonis un politiķis.
Dzimis 1867. gada 4. jūnijā, miris 1951. gada 27. janvārī.
1889. gadā absolvējis Nikolaja kavalērijas skolu Sanktpēterburgā.
Līdz 1917. gadam izveidojis spožu militāru karjeru Krievijā, pēc Oktobra revolūcijas kļuvis par vienu no galvenajām personām neatkarīgas Somijas valsts tapšanā un vēsturē. Komandējis (kā ģenerālis) Somijas armijas (t. s. balto somu) spēkus gan Somijas Pilsoņu karā, gan arī (kā feldmaršals) Ziemas karā, Turpinājuma karā un Lapzemes karā.
No 1944. līdz 1946. gadam bijis Somijas prezidents.
Somijā viņa dzimšanas diena, 4. jūnijs, ir valsts svētki – Armijas diena.
2004. gadā veiktā aptaujā Mannerheims ir atzīts par visu laiku dižāko somu.
