Uldis Šmits: Manipulēšana ar informāciju – tas attiecas arī uz mums 0
Francijas aizsardzības ministre Floransa Parlī nesen prezentēja divu analītisko centru – IRSEM, kas saistīts ar militāro resoru, un CAPS, kas sniedz atzinumus Ārlietu ministrijai, – ziņojumu “Manipulēšana ar informāciju. Izaicinājums mūsu demokrātijām”. Vairāk nekā divsimt lappušu garā teksta autori izvaicājuši šīs problēmas speciālistus divdesmit valstīs, tajā skaitā Igaunijā un Latvijā, kā arī ES, NATO un EDSO amatpersonas. Pētnieki apgalvo, ka Eiropas Savienības institūcijās viņu sarunbiedri “piedēvē 80 procentus ietekmēšanas mēģinājumu” Krievijai. Vai, pareizāk sakot, Kremlim. (Vēl īpaši piemin Ķīnu, Irānu un džihādistu grupējumus.)
Ziņojuma priekšvārdā autori pamato, ka izraudzījušies vispārēju jēdzienu “manipulēšana”, jo tas ietver dažādas darbības un konkrētajā gadījumā “koordinētu kampaņu un viltus ziņu vai apzināti sagrozītu ziņu izplatīšanu ar nolūku nodarīt politisku kaitējumu”. Baltijas valstis un Centrāleiropas valstis jau ilgstoši ir pakļautas tamlīdzīgām naidīgām kampaņām, bet līdz 2014. gadam šo valstu centieni panākt, lai minētajai parādībai tiktu pievērsta uzmanība, bija “saucēja balss tuksnesī” un izraisīja Rietumeiropā tikai vienaldzību vai pat nervozitāti. Taču tagad “viss mainījies”.
Pārmaiņu iemesli ir zināmi. Tāpat kā Kremļa darba metodes, kas lielā mērā sakņojas agrākajās padomju tradīcijās, kaut gan nu vairs galvenais nav Rietumus ideoloģiski apstrādāt, bet gan šķelt un novājināt. Izmantojot pašu Rietumu radīto moderno tehnoloģiju dotās iespējas un ekspluatējot sociālajos tīklos apspriestās vai iemestās tēmas, kuras uzkarsē pretrunas un prātus.
Baltijas valstis un Polija tāpēc tiek iztēlotas par rusofobijas perēkļiem pretstatā “mērenākajai” Rietumeiropai. Bet manipulācijas skar arī norises Katalonijā, kur Kremlim šķietami nav pārlieku ģeopolitisku interešu, atskaitot intereses nepalaist garām nevienu Eiropā nobriedušu konfliktsituāciju. (Mēs varētu papildināt šo ainu ar Katalonijas un Skotijas “neatkarības cīnītājas” Tatjanas Ždanokas attiecīgajām aktivitātēm.) Protams, ziņojums analizē arī konstatēto ārējo iejaukšanos pirms breksita, Francijas valsts prezidenta vēlēšanām un Bundestāga vēlēšanām, par ko jau presē daudz rakstīts.
Tomēr vismaz dažas pētījuma atziņas ir atgādinājuma vērtas. Pirmām kārtām secinājums, ka citu piekopta “manipulēšana ar informāciju”, lai cik masveidīga, neatbrīvo no atbildības ASV un Eiropas valdošās aprindas, kuras veicināja uzticības krīzi. Vajadzīga atbildīga politika, kas izpaustos arī necaurskatāmās sociālo mediju vides sakārtošanā. Un savu kvalitāti apliecinājušo plašsaziņas līdzekļu atbalstā.
Ārvalstu propagandas orgāni, piemēram, “RT” un “Sputņik”, par propagandas orgāniem arī jādēvē, “saucot lietas īstajos vārdos”, un, ja nepieciešams, jāpiemēro sodi, kādi paredzēti likumā, kas pilnveidojams atbilstoši apstākļiem. Bīstamākie ir nevis skaļie dezinformācijas pasākumi, piemēram, kampaņa pret Emanuelu Makronu vēlēšanu priekšvakarā, vai izprovocētie skandāli, bet gan daudz mazāk manāmā pastāvīgā smadzeņu skalošana, lai iedragātu pilsoņu paļāvību uz valsti un demokrātiskajām vērtībām.
Informācija gan ir tikai viena no Rietumu ietekmēšanas svirām. Tās mēdz būt ārkārtīgi atšķirīgas, kad līdzās šovbiznesam par instrumentiem kalpo korupcija un organizētā noziedzība. Vai Eiropas enerģētiskā atkarība. Manipulācijas jāuzlūko kopumā. Un arī jānovērš.
