Olafs Zvejnieks: Manipulācijas “Latvenergo” 0
Kamēr Latvija gaida Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa lēmumu, ko darīt ar negaidīti atrasto valdības “slikto zēnu”, ekonomikas ministru Ralfu Nemiro, kas ar diezgan šaubīgām metodēm nomainījis valsts lielākā un bagātākā uzņēmuma “Latvenergo” padomi un iecēlis tādu, par kuras kompetenci speciālisti izsaka pamatotas šaubas, pamēģināsim izvērtēt, kas tad īsti ir noticis.
Pirmkārt, nav jēgas apšaubīt, ka valstij kā īpašniekam un Ekonomikas ministrijai kā valsts interešu pārstāvei ir un bija tiesības mainīt valsts uzņēmumu padomes, ja tā nav apmierināta ar to, kā notiek valsts politikas īstenošana konkrētajā uzņēmumā.
No otras puses – lai nepakļautu uzņēmumus visiem politiskajiem vējiem un valdošo koalīciju sastāva svārstībām, Latvija, iestājoties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), ir uzņēmusies saistības mainīt uzņēmumu padomes atbilstoši zināmām normām, kuras šajā gadījumā ir klaji pārkāptas un ļauj runāt par “nepamatotu politisko ietekmi”.
Par šo normu pārkāpumu premjeram un ekonomikas ministram, ja viņš saglabās savu amatu, būs starptautiski jāskaidrojas.
Vēl jo vairāk, Latvijai jau ir tik bēdīga pieredze ar partiju ielikteņu ievēlēšanu uzņēmumu padomēs, ka pirms desmit gadiem, 2009. gadā, no tām atteicās vispār un atjaunoja tikai 2016. gadā, pievienojoties OECD.
Vai bija dibināts pamats mainīt “Latvenergo” padomi? Jautājums nav viegli atbildams un ir cieši saistīts ar valsts enerģētisko politiku. “”Latvenergo” ir ļoti dārgs uzņēmums Latvijas patērētājam un ļoti izdevīgs uzņēmums valsts budžetam, īpaši – ja salīdzina ar Igaunijas un Lietuvas enerģētikas uzņēmumiem,” komentē enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš. Pēdējos divos gados “Latvenergo” dividendēs valsts budžetā ir iemaksājis 284 miljonus eiro, tātad vairāk nekā 140 miljonus eiro gadā.
“Šī nauda tiek ievākta no “Augstspriegumu tīkla” un “Sadales tīkla” tarifiem. Ir komiski vērot, kā viens ministrs pēc otra sūdzas, cik grūti konkurēt Latvijas uzņēmumiem un viens no grūtību cēloņiem ir augstās elektroenerģijas cenas, taču neviens negrib atteikties no budžeta “naudas govs” – “Latvenergo”.
Šķiet, ka padomes nomaiņa signalizē, ka attiecībās starp pārraugošo ministriju un “Latvenergo” tomēr ir lūzis kāds vadzis.
Tad nu Kariņam ar Nemiro savā starpā jāizrunā, ko viņi īsti grib no valsts uzņēmuma – lētāku elektroenerģiju vai lielas dividendes valsts budžetam,” saka J. Ozoliņš.
Ja reiz ekonomikas ministrs bija izlēmis, ka uzņēmuma padome jāmaina, tad tas būtu jādara saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par valdes un padomes atlases procesu.
Tie nosaka, ka padomes maiņai jāizveido no ekspertiem sastāvošas nominācijas komisijas, kuras nosauktu padomes locekļu kandidātus, jāapstiprina nolikums, kas nosaka minimālos kritērijus padomes locekļiem, jo atlases procesa mērķis ir atrast cilvēkus, kas spētu dot padomus valdei un kam ir pietiekami liela pieredze, lai viņi spētu uzraudzīt uzņēmuma darbību, stāsta Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta Latvijā vadītājs Andris Grafs.
Acīmredzot R. Nemiro un viņa padomnieks Pāvels Rebenoks izlēmuši, ka šāda gara un garlaicīga kārtība neļaus panākt iecerēto, tādēļ darbā tika laisti daži veikli juridiski triki.
Pirmkārt, lēmums par padomes maiņu būtu jāpieņem valsts interešu pārstāvim šajā uzņēmumā – Ekonomikas ministrijas valsts sekretāram Ērikam Eglītim, nevis ministram. Šis ierobežojums apiets, ekonomikas ministram uzrakstot rakstisku instrukciju valsts sekretāram par to, kāds lēmums viņam jāpieņem.
Otrs juridiskais triks slēpjas manipulācijās ar likumdošanu.
Ja tiktu organizēts MK noteikumos paredzētais atlases process, visi vai vismaz daži no jaunās padomes locekļiem šim amatam nu nekādi nekvalificētos.
“Tā, piemēram, MK noteikumi nosaka, ka padomes locekļiem jābūt vismaz triju gadu darba pieredzei padomes vai valdes locekļa amatā lielā kapitālsabiedrībā. Neviens no jaunieceltajiem locekļiem šim kritērijam neatbilst, vairums no ieceltajiem nekvalificētos arī citām MK noteikumu prasībām,” saka A. Grafs.
Lai šos noteikumus apietu, tika izmantota izņēmuma norma kapitālsabiedrību pārvaldes likumā, kas nosaka – ja uzņēmuma pārvaldes institūcijas nav lemttiesīgas, tad ir iespējams kā izņēmuma pasākumu ievēlēt padomi, kurai gan arī jāatbilst profesionalitātes kritērijiem, un tad sākt jaunu padomes atlases procesu. Tieši tas arī notika – tika atcelta iepriekšējā padome, mākslīgi radīta krīzes situācija, kurā vairs nebija lemttiesīgas uzņēmuma padomes, kas ļāva iecelt “pagaidu” padomi. Taču šīs normas piemērošanas likumība ir ļoti apšaubāma, jo “Latvenergo” padome bija lemttiesīga un rīcībspējīga un nekādas steidzamības uzņēmuma padomes nomaiņā nebija. Kopumā visā padomes nomaiņas procesā jūtams veiklu juristu, nevis valstsvīru rokraksts.
