Ļauties dejas impulsam 0
Bērnībā tētis mums ar māsu lika vingrot. Vismaz 20 reižu piepumpēties, vēl taisīt presīti, aizlikt kāju aiz galvas, pietupties. Tētis bija armijas cilvēks. Acīmredzot viņam šķita svarīgi, lai meitas būtu fiziski spēcīgas. Mums tās nebija mocības, bet gan priecīgs kopā pavadītais laiks. Pozitīvi sacenšoties, kurai labāk sanāk, ar jokiem un smiekliem. Vakara nodarbība nereti beidzās ar dejošanu. Bija tik lieliski dejot ar tēti, kurš ir liels un stiprs, var mūs griezt riņķī un uzšūpot gaisā!
Dejot man vienmēr paticis. Mazotnē piedalījos tautas deju pulciņā, vēlāk apguvu modernās dejas. Studējot Kultūras akadēmijā, ļoti daudz dejojām, pat baletu apguvām. Esmu pārliecinājusies, kā dejošana var sakārtot, dziedināt.
Ja sajūtu impulsu un ķermenis aicina dejot, es ļaujos. Reizēm pat mūziku nevajag. Kustība maina skatu punktu, apziņas stāvokli. Tā iedod trūkstošo enerģiju, atbrīvo enerģijas bloķējumus, kas sakrājušies organismā.
Ieskriet labajās sajūtās
Man patīk skriet, arī tāpēc, ka to var darīt jebkurā laikā, cik ilgi un ātri gribi. Lai dabūtu patiešām labu sajūtu, man nepieciešams skriet vismaz 40 minūtes,. Dažreiz aizraujos un skrienu ilgāk, citreiz jūtu – pag, vēl nav labi – un jožu vēl. Nereti mans maršruts ved līdz Daugavai, tur varu saņemt upes spēku.
Ir tik lieliski skriet lietū! Pilsētas ielās visi soļo, sarāvušies, apsegušies lietussargiem, bet es skrienu. Brīva, laimīga! Apbrīnoju draugus, kuri krosiņu skrien katru dienu. Man tā neizdodas, lai gan to daru labprāt. Ja esmu kopā ar kādu – atkal brīnišķīgs piedzīvojums. Nereti skrienam kopā ar dēlu, viņam ir seši gadi. Mihels gan ne vienmēr atbalsta šo ideju, dažkārt notiek lieli cīniņi, sak, kāpēc to vajag?! Taču, kad sākam, puika piecās minūtēs pieslēdzas un rikšo vēl aizrautīgāk par mani.
Agrāk nebiju aizdomājusies, ka skrienot ik pēc mirkļa atraujies no zemes, atrodies brīvajā kritienā, lidojuma sajūtā. Varbūt tādēļ pēc tam ir daudz enerģijas, jūtos kā koks pavasarī, kam aktīvi riņķo sulas. Rodas pilnīgi cita jauda – varu kalnus gāzt!
Ieskandināt meldiņus sevī
Ja kādu dienu šķiet – nekas nesanāk, tad padziedu: gauži raud saulīte ābeļu dārzā… Šī spēka dziesma apliecina: pat ja kaut kā pietrūkst, Dievs dod vietā – no vara, no zelta, no sudrabiņa. Tagad biežāk dziedu tautasdziesmas par pasaules radīšanu un kārtību. Dziedu tās, kas dod aizsardzību, atver sirdi mīlestībai un ļauj apzināties savas spējas un spēku. Tautasdziesma mani nomierina, dziedina, it īpaši tad, ja jūtos saraustīta, sadrumstalota. Ķermenis pasaka priekšā ritmu, vibrāciju, vārdus.
Jau bērnībā zināju dažādas tautasdziesmas. Visvairāk tās dziedāja mamma. Bija brīnišķīgi ziemas vakari, kad mēs ar māsu un mammu sasēdām ap krāsni un kaut ko darījām. Piepeši mamma ieskandināja melodiju, un mēs sākām dziedāt…
Vēlāk ik pa laikam klausījos tautas mūziku, uztvēru ritmu, skaņu. Kad gaidīju bērnu, mācījos šūpuļdziesmas. Allaž kaut kas aizķeras, tā var būt pat viena rindiņa, kas maļas galvā, skan kā mantra. Līdz ar dziesmu vibrē dvēsele.
Skaņas un dziesmas man noder, arī strādājot pie lomām. Kad iestudējām Tumsas varu par drūmiem notikumiem senā krievu sādžā, meklēju skanējumu savai Akuļinas lomai. Piepeši pie manis atnāca krievu tautasdziesmas vārdi – ti roza moja, beloroza moja… Tajā brīdī iegāju tādā kā meditācijā, un loma sāka dzimt. Tagad, tiklīdz šī dziesma manī ieskanas, uzreiz pieslēdzos lomai. Dziesma ir atslēdziņa svarīgām sajūtām.
Baudīt uguni un ūdeni
Esmu priecīga, ka manā dzīvoklī ir kamīns, varu baudīt dzīvu uguni. Kādā ziemā visus vakarus pavadīju, kurinot kamīnu. Pēc malkas devos uz Statoilu. Lielos maisus pastiept nevarēju, mājās braucu ar taksometru. Daži šoferīši palīdzēja izcilāt maisus, bet citi bija neganti dusmīgi, ka jāpārvadā malka. Uguns man ir svarīga. Sēžu pie kamīna, lasu, dziedu, meditēju. Ļauju, lai uguns lēni un saudzīgi mani attīra, it kā izdedzina no iekšpuses. Uguns spēj sadedzināt sakrājušās sāpes, attīrīt nevēlamos blokus, izkūpināt bailes.
Man patīk arī ūdens. Vislabāk aktīvs, tekošs – upe vai jūra, kas viļņojas. Kustībā ir daudz vairāk sajūtu. Labprāt eju dušā, ilgi stāvu zem ūdens strūklas, kamēr jūtu, ka esmu attīrījusies. Patiešām nebrīnos, kad pienāk milzīgi rēķini par ūdeni.
