Atrast īstos vadiņus 0
Citām sievietēm patīk gatavot ēst vai darināt rokdarbus, bet mans hobijs ir režija. Izrāžu veidošana rada prieku. Man nāk talkā augstākie spēki, esmu tikai medijs, kas palīdz tam visam materializēties. Līdzīgi kā ar bērnu – nācis caur mātes miesām, tomēr nav viņas īpašums.
Ja kāda ideja neliek mieru, to īstenoju. Varu radīt un parādīt ideālo pasauli, kādu to tajā brīdī sajūtu. Neesmu saistīta ar konkrētu teātri, darbojos kā brīvmāksliniece, brīvdomātāja. Mani iedvesmo lielie meistari. Neatkarīgajā Dirty Deal Teatro iestudēju izrādi pēc Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas motīviem, arī Kārļa Skalbes pasakas nonāca izrādē Mēness dārzā.
Katram režijas darbam iekārtoju atsevišķu kladīti, ko pierakstu pilnu. Arī tad, ja gatavoju lomu kā aktrise, manā lugas eksemplārā ir neskaitāmas piezīmes, viss piešvīkāts un sazīmēts.
Man nepieciešams ievākt iespējami vairāk informācijas – gan vārdisko, izlasot visu par autoru, vēsturisko laiku, psiholoģiju vai mītiem, gan ķermenisko. Izzinu, kādus vadiņus vajadzētu salikt, lai plūstu vajadzīgā enerģija, kas ļauj piedzimt un veidoties lomai. Visu laiku meklēju dažādus kanālus, kas palīdz pieslēgties lomai vajadzīgajām frekvencēm.
Agrāk patika rakstīt, liku uz papīra dažādus impulsus – dzejoļus, stāstus. Tagad to daru maz. Vēstules rakstu, taču nesteidzīgi, trīs dienas varu raisīt, šķetināt tēmu. Laikam esmu par lēnu šā laikmeta straujajiem tempiem. Arī uz papīra vairs nerakstu, vien elektroniski. Saņemt papīra vēstuli – tas ir kas īpašs!
Paņemt labāko no Ieviņas
Ir gadījies, ka sveši cilvēki mani apsveic vārda dienā, pārliecībā, ka esmu Ieva. Tā sauca manu varoni seriālā UgunsGrēks. Ir brīnišķīgi, ja izdodas noturēt latviešu skatītāju vairāk nekā 1000 sēriju garumā, tas tiešām ir retums. Mana filmēšanās seriālā gan ir beigusies, Ieviņa aizbraukusi uz Angliju.
Tas bija interesants un intensīvs laiks. Dinamika, kādā nācās strādāt, bija liels izaicinājums, ļoti svētīgi tādai sapņotājai kā es. To visu atceros ar labām atmiņām, bet eju tālāk. Teikšu godīgi – filmēšanās daudz ko deva, bet lika arī pārvērtēt. Sapratu, ko vēlos un ko tomēr negribu.
Ciguns iekšējam līdzsvaram
Spēku un enerģiju smeļos cigunā. Statisko cigunu sāku apgūt pirms aptuveni trim gadiem. Tas bija viens no veidiem, kā centos sevi izdabūt no dziļa krīzes posma, no bedres, kurā sēdēju. Enerģētiskie vingrojumi patiesi palīdzēja, lai gan sākumā nebija viegli apgūt šo praksi, atbrīvoties no visa iesīkstējušā. Kāds labums no ciguna? Nav pat svarīgi to ar prātu izkalkulēt, bet pārmaiņas jūtu. Daru, un viss sakārtojas. Ķermenis, gars, dvēsele saslēdzas, nostājas ierindā. Nomierinos, elpoju, koncentrējos uz konkrētu simbolu. Piemēram, iztēlojos, ka esmu koks. Jūtu savas saknes, zarus, galotni, kas tiecas debesīs. Saslēdzos gan ar zemi, gan ar kosmosu un ļauju šai enerģijai plūst caur sevi… Dažreiz vingrojumi ļauj nomierināties, gūt brīnišķīgu harmoniju, bet citreiz, tieši pretēji, rada lielu dinamiku un enerģiju. Organisms ir gudrs, zina, kas pašlaik vajadzīgs.Vajadzētu cigunot katru dienu, bet ne vienmēr sanāk. Noteikti to daru pirms izrādes. Man ir savi rituāli. Vispirms fiziski iesildu ķermeni, kārtīgi izvingrojos, dabūju sevi tonusā. Savulaik apmeklēju jogu, atceros vairākus vingrojumus, ko šādos brīžos izmantoju. Pēc tam iekšējo līdzsvar panāku ar cigunu. Skatuve ir svēta starpstāvokļa zona, tur drīksti doties tīrs, nevis pārpilns ar savām ikdienas rūpēm un neatrisinātām situācijām.
