“Mani visspēcīgāk iespaidoja pacienti, kuri bez specializētās elpošanas maskas nevar pat paēst,” medicīnas studenti par darbu Covid-19 nodaļās 5
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad Covid-19 otrais vilnis uzņēma apgriezienus, Veselības ministrija mudināja medicīnas studentus pieteikties pacientu aprūpei. Mērķis – stabilizēt un nedaudz atslogot pārspriegoto medicīnas sistēmu, doties talkā pieredzējušajam medicīnas personālam, kas jau tobrīd balansēja uz naža asmens. Atsaucība neesot pārāk liela, taču ir studenti, kuri ir sadzirdējuši aicinājumu. Par motivāciju, pieredzi, bailēm un sarežģījumiem stāsta kā studenti paši, tā arī pieredzējuši nozares profesionāļi.
Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes programmas “Pediatrija” sestā studiju gada studente Marija Luīze Kalniņa kopš decembra darbojas Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kovida nodaļā: “Lai gan mani māca bailes un šaubas par nezināmajiem apstākļiem, piekritu iesaistīties cīņā ar vīrusu, jo jutu, ka pacientu aprūpēšana ir mans aicinājums, un zinu, ka īpaši šobrīd, kad veselības aprūpē ir personāla trūkums, varu palīdzēt.
Jāteic, ka mani iedvesmoja un turpina iedvesmot jaunie ārsti un rezidenti, kā arī citi augstskolas studenti, kuri krīzes dēļ uzņēmušies jaunus uzdevumus un ir kā priekšzīme cīņā ar kovidu.” Šobrīd studenti tiek plaši uzrunāti gan no veselības iestāžu, gan no universitātes puses.
Lai gan bieži izskan ziņas par to, ka medicīnas studenti visai gausi atsaucas uz aicinājumu, Marija teic, ka, viņasprāt, tik traki vis neesot – pati reiz strādājusi vienā maiņā kopā ar vēl trīs studējošajiem, taču par iemesliem, kāpēc liela daļa studentu tomēr nepiesakās palīdzēt, jauniete min medicīnas studiju specifiku, kā arī emocionālo un fizisko slodzi: “Medicīnas studijas ir pilna laika apņemšanās. Katru dienu studentam ir vismaz viena nodarbība, pirms un pēc kuras ir jāgatavojas nākamajai nodarbībai, kolokvijam vai eksāmenam.
Visi kavējumi ir jāatstrādā, tas nozīmē, ja nevēlies ieslīgt parādos, darbam vari veltīt tikai brīvdienas. Ja strādā diennakts maiņu, kā tas ir lielākajā daļā nodaļu, no nedēļas paliek pāri viena diena. Papildus ņemot vērā inficēšanās iespēju, atalgojumu un spriedzi, saprotams, ka daudzi studenti nav gatavi šādai slodzei.”
Marija uzskata, ka situāciju uzlabot varētu vakcīnas, kas radīs drošības sajūtu: “Domāju, ka studentu vakcinēšana pozitīvi ietekmēs studējošo gatavību strādāt slimnīcās, un studentu vakcinēšana Rīgas Stradiņa universitātē jau ir sākusies. Papildus tam Rīgas Stradiņa universitāte ir nākusi pretī sestā studiju gada studentiem un ir devusi iespēju pielīdzināt savu pavasara semestra praksi darbam veselības aprūpes iestādēs.”
Studentu motivēšana
Rīgas Stradiņa universitātes mediju attiecību vadītāja Ieva Nora Gediņa skaidro, ka studenti slimnīcām palīgā devušies, jau sākot ar pērno pavasari, bet šī akadēmiskā gada jaunums ir tas, ka darbs slimnīcā ir iekļauts studiju procesā: “Tas tiek pielīdzināts studiju prakses daļai un studenti par to saņem kredītpunktus.
RSU Medicīnas fakultātes dekāne, asociētā profesore Jana Pavāre arī iepriekš uzsvērusi, ka RSU ir daudz darījusi, lai veicinātu studentu piesaisti slimnīcām, un ka topošie ārsti strādā ne vien Rīgas, bet arī reģionu ārstniecības iestādēs, turklāt ne tikai sestā kursa, bet arī jaunāku kursu studenti.
Janvāra pirmajās nedēļās man bija informācija par aptuveni 60–70 RSU Medicīnas fakultātes studentiem, kas pieslēgušies darbam ārstniecības iestādēs pēc uzsaukuma, ko nesen izteica Veselības ministrija.”
Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders uzsver, ka medicīnas studenti Covid-19 pacientu ārstēšanā un aprūpē var iesaistīties dažādos veidos – piemēram, kopš šā gada 7. janvāra sestā kursa studentiem, topošajiem ārstiem, ir atsākušās praktiskās mācības ārstniecības iestādēs.
Tādā veidā nodrošinot nepārtrauktu studiju procesa noslēgumu, lai 2021. gada absolventi iegūtu ārsta grādu un varētu turpināt studijas rezidentūrā, kā arī studiju ietvaros viņi piedalās Covid-19 pacientu ārstēšanā un aprūpē: “Līdz šim un turpmāk studējošiem pastāv iespēja aktīvāk iesaistīties atbalsta sniegšanā ārstniecības iestādēm Covid-19 izraisītās krīzes mazināšanai, noslēdzot darba tiesiskās attiecības līdz Covid-19 izraisītās krīzes stabilizēšanai, piemēram, medicīnas asistenta amatā. Turklāt universitātes vai koledžas kompetencē ir izvērtēt medicīnas asistenta veikto darbu un iespēju to ieskaitīt kā praktiskās mācības vai klīnisko praksi.”
Neatsverama pieredze
Iluta Smeltere mācās Latvijas Universitātes Rīgas 1. medicīnas koledžā par vecmāti. Viņa atklāj, ka atsaukusies aicinājumam lielā mērā tādēļ, ka šobrīd mācības notiek attālināti un vairāk tiek apgūta teorija, taču šajā gadījumā iespējams iegūt neatsveramu pieredzi un darboties arī praktiski: “Tā bija iespēja iemācīties ko jaunu. Taču mans ceļš līdz darbam kovida nodaļā ir nedaudz citāds – es pati meklēju iespējas, jautāju slimnīcai, vai nevar pastrādāt par sanitāri, un tad mani uzaicināja uz darbu kovida nodaļā.
Es sākotnēji par to nebiju domājusi. Bet kāpēc gan ne?” Iluta darbojas Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, viņas ikdienas pienākumi saistās ar, kā viņa pati saka, dzīves atvieglošanu medmāsām un ārstiem: “Aprūpēju pacientus – aiznesu ēdienu, pabaroju, apkopju, apmazgāju tos, kas ir guloši, vedu pacientus uz izmeklējumiem, pienesu zāles.
Klāt nāk tas, ka ir jāpiedomā par dezinfekciju, jābūt pilnā ekipējumā. Par to pirms darba izstāstīja personāls, un tas arī ir vissvarīgākais – saģērbties un noģērbties pareizi.”
RSU studente Marija savukārt pilda māsas pienākumus. Viņa stāsta, ka lielākās grūtības ir saistītas ar pacientu smago stāvokli: “Lai gan cenšamies pēc iespējas pacientus aprūpēt un ārstēt, pacientu nāve ir daļa no ikdienas. Vissmagāk ir redzēt gados jaunus pacientus, kuri nonākuši slimnīcā ar vieglu vai vidēji smagu slimības stāvokli, tomēr pēc nedēļas jau atrodas intensīvās terapijas palātās. Kovids īpaši izceļas ar to, ka nereti stacionāros nonāk vīri un sievas, mātes un dēli.
Tas tikai vēlreiz apstiprina to, ka kovids ir ļoti infekcioza slimība, sabiedrības ierobežojumiem ir būtisks pamatojums. Kovida pacientiem ļoti bieži ir pievienotas dažādas elpināšanas iekārtas, kas palīdz uzturēt nepieciešamo skābekļa līmeni asinīs un no kā pacienti ir atkarīgi.
Mani ļoti iespaidoja tas, ka ir pacienti, kuri bez specializētās elpošanas maskas nevar pat paēst. Katru reizi, kad maska novirzās no sejas, pacientam nekavējoties pazeminās skābekļa līmenis, par ko liecina pievienotais monitors un pulsoksimetrs.”
Sarežģījumi un realitāte
Iluta apstiprina, ka tērps, kas ir obligāti jāvelk darbā ar kovida pacientiem, rada zināmas grūtības. Viņa, nedaudz jokojot, teic, ka ir ļoti grūti pakasīt degunu, taču tas, protams, ir viens no mazākajiem sarežģījumiem: “Ir ļoti karsti. Sviedri tek uz sejas un tos nevar noslaucīt. Nevar aiziet uz tualeti, jo ir jāveic pienākumi – reizēm tās ir divas trīs stundas no vietas aizsargtērpā. Tas ir ļoti grūti.”
Studentei darbā ar kovida pacientiem ir radusies papildu atbildības sajūta – ne tikai par pacientiem un sevi, bet arī par līdzcilvēkiem. Ir īpaši jāpiedomā, jācenšas, lai viss būtu labi, taču tas nav garantēts, un šī doma nepamet: “Vai viss būs kārtībā? Tu vari visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, taču varbūt kāds cits nebūs līdz galam pareizi apģērbies, un tomēr ir iespēja saslimt. Ja nu?”
Arī Marija uzsver grūtības, ko sagādā aizsargtērps. Tajā nereti jāpavada pat vairāk nekā trīs stundas. Un vēl, protams, bailes, pielāgošanās jaunajai situācijai: “Lielākais izaicinājums bija un ir bailes no neziņas. Darbs ar kovida pacientiem ir fiziski un emocionāli izaicinošs. Pilnajā aizsargtērpā pie pacientiem pavadi 3–5 stundas, pēc tam vari iziet no nodaļas, padzert ūdeni, izmantot labierīcības un atpūsties. Kovida pacientu stāvoklis stacionārā ir smagāks nekā parastā nodaļā, tāpēc visu laiku jābūt gatavam rīkoties, ja nu gadījumā veselības stāvoklis strauji pasliktinās.”
Iluta saka – vīruss nešķiro: “Dažāda vecuma, dažādu tautību cilvēki. Tiem, kuri netic vīrusam, es novēlu padomāt ja ne par sevi, tad vismaz par līdzcilvēkiem. Ir jābūt atbildīgam pret citiem, pret savu valsti. Situācija ir ļoti smaga, bet mums ir lieliska iespēja – vakcīnas. Es novēlu cilvēkiem saglabāt veselo saprātu un respektēt citam citu, lai dzīve pēc iespējas ātrāk normalizētos.”
Marija savukārt ir pārliecināta, ka situāciju ļoti ietekmē personiskā pieredze: “Mirklī, kad uzzini, ka kāds no taviem radiniekiem vai paziņām ir saslimis un nonācis slimnīcā vai pats esi kovidpozitīvs, šī slimība kļūst par realitāti.
Diemžēl vai par laimi, ne visiem ir iespēja būt saskarsmē ar kovida pacientiem, tomēr vēlos uzsvērt, ka uzticēšanās veselības aprūpes speciālistiem ir ļoti būtiska pandēmijas risināšanas atslēga. Būsim saudzīgi pret sevi un citiem, paliksim mājās, izbaudīsim laiku ar saviem mājiniekiem, lai kopā varētu sagaidīt pandēmijas beigas un svinēt atgriešanos ierastajā ritmā!”
Pagaidu risinājums
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ārsts Kārlis Rācenis uzskata, ka savā ziņā topošie un jaunie ārsti gūs neaizmirstamu pieredzi, iemācīsies strādāt komandā paaugstināta stresa un neordināros apstākļos, taču būs arī problēmas: “Vienlaikus būs lietas, kuras studenti, tāpat kā skolēni vispārizglītojošās skolās, neapgūs vai neapgūs pietiekamā apjomā, jo šī situācija neatbilst ikdienas studiju procesam. Cietīs kvalitāte.
Nedomāju, ka tas arī kopumā uzlabos situāciju ar mediķu trūkumu, jo jaunieši vēlas strādāt stabilā un paredzamā veselības aprūpes sistēmā. Ar rezidentiem ir pavisam citādi, jo viņi primāri ir ārsti, kuriem jau ir darba līgums ar slimnīcu. Rezidenti pašlaik slimnīcās tiek norīkoti darbā ar Covid-19 pacientiem, ja paši tam piekrīt. Arī jaunajos apstākļos rezidenti, tāpat kā vienmēr, nodarbojas ar pacientu ārstēšanu, nevis asistēšanu. Attiecīgi no viņiem ir daudz lielāks pienesums, bet tiek prasīta pilnīgi cita līmeņa atbildība.”
Tomēr arī šajā jautājumā ir zināmas problēmas: “Normālos apstākļos katrs rezidents slimnīcā strādā atbilstoši savas apgūstamās specialitātes programmai, bet šobrīd tas nenotiek. Tāpēc nākotnē būs nepieciešams nopietni domāt, kā rezidentiem atgūt nokavēto savā specialitātē.” Kas attiecas uz studentu piesaisti cīņā pret vīrusu, Rācenis skaidro, ka esošā sistēma ir nepilnīga: “Grūtības sagādā tas, ka nav vienota reģistra, kur būtu redzamas brīvās/pieprasītās vietas un pretī potenciālie kandidāti/studenti, kuri vēlas tajās strādāt. Pašlaik lielā mērā tas notiek manuāli un studentu apzināšana aizņem daudz laika un resursu, kuru jau tā trūkst.”
Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs un ārsts Artūrs Šilovs uzskata, ka rezidentus šis laiks pavisam noteikti norūdīs turpmākajai karjerai: “To galvenokārt nosaka tas, ka šajā laikā jaunie speciālisti uzņemas vairāk atbildības, pašam ir jāpieņem lēmumi, pacientiem ir ļoti smags stāvoklis, bieži vien ir vairākas hroniskas saslimšanas. Mēs esam iemācījušies pielāgoties mainīgajiem apstākļiem.
Runājot par studentiem – daļai studentu, kuri jau līdz pandēmijai strādāja slimnīcās, arī šis laiks nesis ne tikai papildu pienākumus un slodzi, bet arī iespēju gūt pieredzi, aktīvāk piedaloties nodaļu darbā. Citiem, kuri nav strādājuši slimnīcās, šī ir iespēja to sākt darīt. Jebkura krīze, kurā nākas darīt vairāk, gan studentiem, gan jaunajiem speciālistiem dos daudz praktiskās pieredzes.” Šilovs atgādina: noteikti jāņem vērā tas, ka daudzi pārstrādājas un ir uz izdegšanas robežas, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam, sekojot līdzi savai pašsajūtai, runājot un daloties savās sajūtās ar kolēģiem.
Sākotnējās cerības uz studentu iesaisti no krīzes vadības amatpersonām bija diezgan augstas un bija balstītas pieņēmumā, ka studentiem ir daudz brīva laika un viņi varēs to veltīt palīdzībai slimnīcās. Taču realitāte esot citāda, skaidro Šilovs: “Jau pirms pāris gadiem bija zināms, ka vairāk nekā puse studentu strādā algotu darbu paralēli studijām, lai varētu sevi uzturēt. Daļai studentu tas jau bija darbs par medicīnas asistentiem slimnīcās vai arī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.
Jāņem vērā arī tas, ka studijas šajā laikā mainīja formu, bet apmeklējumu un prasību izpildīšanu neviens nav atcēlis. Jāsaka arī, ka studentam bez pieredzes likt strādāt kovida nodaļā būtu, viegli sakot, neapdomīgi. Šis darbaspēks noteikti būtu ar lielāku pienesumu nodaļās, no kurām pieredzējušais medicīnas personāls ir pārcelts uz Covid-19 nodaļām.”
Ārsts uzsver to, ka medicīnas sistēmai drīzāk palīdzētu studiju formāta izmaiņas: “Vairākus gadus notiek diskusijas par to, ka medicīnas studentiem sestais mācību gads būtu jāpavada klīniskajā praksē – līdzīgi kā tas notiek Vācijā, Austrijā, Polijā, arī pie kaimiņiem Lietuvā.
No šī gada iniciatīva ir ieviesta daļēji, bet nav atrisināts jautājums par to, vai studentiem šī prakse būtu apmaksājama. Ārzemēs studenti pēdējā mācību gadā ir slimnīcas nodaļas komandas sastāvdaļa, un visi to uztver normāli, visiem ir skaidrs pienākumu sadalījums, un studenti par šo darbu saņem samaksu. Tādā veidā veselības aprūpes sistēma vien varētu iegūt ap 180 papildu darbinieku.”
Uzziņa
Atbilstoši Veselības inspekcijas 2021. gada 14. janvāra datiem, pavisam pieteicies 221 medicīnas students (pēc anketas datiem – 176 studenti, pēc pieteikumiem e-pastā – vēl 45 studenti). Informācija, cik no šiem studentiem un cik lielā mērā iesaistās darbā ar Covid-19, ir mainīga. Šobrīd, ņemot vērā slimnīcu paaugstināto darba intensitāti, šādi dati kopējai statistikai no slimnīcām netiek prasīti.
Avots: Veselības ministrija
