Mani vienmēr interesējusi pasaules kārtība. Intervija ar Valdi Pīrāgu 0
“Esmu pārliecināts, ka interesantākā dzīves daļa vēl priekšā. Es visas glāzes vienmēr redzu puspilnas!” – tā profesors Valdis Pīrāgs.
– Jums ir tik daudz amatu un pienākumu – esat Internās klīnikas un Endokrinoloģijas centra vadītājs Stradiņa slimnīcā, katedras vadītājs Latvijas Universitātē, profesors, darbojaties ārstu profesionālajās biedrībās Latvijā un Eiropā, mācāt studentus, strādājat pētniecībā… Vai atliek laiks būt ārstam?
– Angliski ir tāds teiciens: once a doctor – always doctor. Tā jēga – ārsts ir viena no profesijām, kuru, apgūstot un sasniedzot noteiktu kompetences līmeni, nevar aizmirst. Domāju, ka esmu to sasniedzis. Saprotu cilvēka veselības un slimības stāvokļus.
Atšķirībā no, piemēram, ķirurgiem vai radiologiem iekšķīgo slimību ārstam nav svarīgi katru dienu uzturēt kādas praktiskas iemaņas, tehniskas prasmes.
Atšķirībā no, piemēram, ķirurgiem vai radiologiem iekšķīgo slimību ārstam nav svarīgi katru dienu uzturēt kādas praktiskas iemaņas, tehniskas prasmes.
Laika pietiek, jo man ir precīzi strukturēts nedēļas plāns. Ik otrdienu vadu Internās klīnikas rīta sēdi, kur sīkāk analizējam kāda pacienta gadījumu, pēc tam eju vizītē uz kādu no klīnikas nodaļām – gastroenteroloģijas, nefroloģijas, pulmonoloģijas, reimatoloģijas vai diferenciāldiagnostikas (infekciju slimību) nodaļu. Katru trešdienu apskatu slimniekus Endokrinoloģijas centrā. Reizi nedēļā man ir pieņemšana konsultatīvajā poliklīnikā – uzturēt profesionālo formu nav problēmu! Un – jo vairāk dara, jo vairāk var padarīt; tas ir labi pārbaudīts princips.
– Profesora ziņā ir īpaši smagi, sarežģīti, neskaidri gadījumi?
– Nē, apskatu visus, kas tobrīd ārstējas nodaļā, kur eju vizītē. To esmu iemācījies Vācijā: klīnikas vadītāja pienākums ir ne tikai veikt administrēšanu, bet arī būt kontaktā ar visiem pacientiem. Cilvēkam, kurš nonācis slimnīcā, tas, manuprāt, ir svarīgi – ka arī klīnikas vadītājs ir lietas kursā, kā katram klājas, kā noris veseļošanās.
Pie reizes savas kompetences robežās palīdzu risināt kādas sarežģītākas situācijas, jo, esot mazliet tā kā atstatus, man ir vispārīgāks skatījums, ne tikai kādas vienas iekšķīgo slimību apakšspecialitātes noteiktais. Tie lielie mehānismi organismā, pazīmes, pēc kurām slimības stāvoklis atšķiras no veselības, ir ļoti līdzīgi. Mans priekšgājējs profesors Mārtiņš Zīle, izcils latviešu ārsts un medicīnas filozofs, par to ir uzrakstījis grāmatu ar skaistu nosaukumu Par ārsta pasaules skatījumu un slimības jēgu.
– Kuru jūs esat iztulkojis.
– Precīzāk – lielāko tās daļu. Lai paspētu grāmatu izdot uz savu piecdesmito dzimšanas dienu, pieaicināju palīgā arī divas profesionālas tulkotājas no vācu valodas.
– Jums bija svarīgi to izdarīt līdz jubilejai?
– Jā, manuprāt, tas ir dzīves brīdis, kad kaut kas savas personības briedumu apliecinošs ir jāparāda. Tā kā pats tādu nozīmīgu monogrāfiju pagaidām neesmu uzrakstījis, nolēmu tulkot šo Zīles darbu, uz kuru bieži vien mēdz atsaukties, bet ko tikai retais Latvijā lasījis.
– Ar ko tā interesanta mūslaikos?
– Mārtiņš Zīle jau pirms simt gadiem sludināja savam laikam oriģinālu izpratni, uzsverot ne vien fizisko, miesisko, bet arī garīgo faktoru lomu gan veselībā, gan slimībā. Viņa radītā medicīniskās sintēzes teorija tolaik bija jaunums, bet pašlaik – pārsteidzoši radniecīga 21. gadsimta sākuma integratīvajai medicīnai, kas mēģina apvienot Rietumu ārstniecības tehnoloģiskos sasniegumus ar Austrumu medicīnai raksturīgo garīgi dziedinošo spēku aktivēšanu. Slimais cilvēks jāsaprot miesas un dvēseles vienībā – tā taču ir mūsdienīga pieeja.
– Vai slimībai ir jēga? Kāda?
– Grūti īsumā izskaidrot… Pēc Zīles uzskata, cilvēka organismā vienlaikus notiek divu veidu regulācijas procesi, no kuriem vienu tradicionāli sauc par patoģenēzi – nepārtrauktu tāda stāvokļa veidošanos, kas izraisa ciešanas, noved pie saslimšanas.
Pat ļoti jauniem cilvēkiem, kuri ne par ko nesūdzas, tomēr atrod dažādas izmaiņas organismā. Par to sevišķi daudz sāka rakstīt pagājušā gadsimta 50. gados, kad ASV visiem Korejas kara laikā kritušajiem obligāti tika veikta sekcija. Pārsteidzoši daudziem šķietami veseliem cilvēkiem – slimos jau karadienestā neiesauca – pēcnāves apskatēs konstatēja dažādu slimību aizmetņus. Atklāja, ka ir izmainītas asinsvadu sieniņas un redzamas agrīnas aterosklerozes pazīmes. Vai pamanīja audzējus sākumstadijā, kad simptomu vēl nav.
Patoloģiju aizmetņus organismā jau agrīnā vecumā var atrast daudziem, bet daļai nelabvēlīgas iedzimtības vai neveselīga dzīvesveida ietekmē patoģenēze attīstās straujāk. Tipisks piemērs ir nāve miokarda infarkta dēļ knapi četrdesmit gadu vecumā, jo cilvēks smēķējis, viņa dzīvesveids bijis mazkustīgs, uzturs neveselīgs, ikdiena stresa pārpilna.
Jauna, profesora Zīles ieviesta, ir otra, izveseļošanās procesa, izpratne, ko viņš dēvēja par higioģenēzi. Higeja bija viena no veselības dievietēm seno grieķu mitoloģijā. Zīle uzskatīja, ka paralēli zināmajiem slimību izraisošiem procesiem organismā nepārtraukti notiek arī reparācijas – tas ir, saremontēšanās jeb atjaunošanās procesi.
Slimības jēga ir tā, ka patoģenēzes procesi ved uz ciešanām, nespēju, invaliditāti un galu galā arī uz nāvi, savukārt higioģenēze darbojas pretēji un pat ļoti smagu slimību gadījumā ļauj cilvēkam atkal atjaunoties, tikt uz kājām, kā mēdzam sacīt.
Zīle raksta par to, kas tad nosaka, vai uzvarēs patoģenēzes vai higioģenēzes process. Viņš cilvēku redzēja kā būtni, kas visa mūža garumā ir līdzsvarā starp šiem procesiem, bet beigās diemžēl uzvar pirmais.
– Tomēr kādam izdodas slimības uzvaru arī attālināt.
– Spēja izķepuroties nav spontāna, nenotiek pati no sevis – to nosaka un vada dažādas likumsakarības. Zīle uzskatīja, ka izveseļošanos lielā mērā ietekmē arī tas, kā ārsts iedarbojas uz slimnieka personību, iespaido izpratni par saslimšanu un vēlēšanos izveseļoties. Tātad ārstam jāārstē ne tikai pacienta miesa, bet arī jāsakārto viņa domāšana, sapratne par notiekošo, jāstiprina griba atlabt. Un lielā mērā atkarībā no ārsta spējas vai neprasmes to panākt daļa pacientu vienādos apstākļos, vienādā vecumā, vienādi smagā stāvoklī izveseļojas, bet citi – ne.
– Ko par tādu ieskatu sacītu mūsdienu mediķi?
– Arī pašlaik slimnīcā redzams, ka kritiskā stāvoklī vienam cilvēkam vienas un tās pašas zāles vai manipulācijas veselības uzlabojumu nesniedz, bet citam analogā situācijā – palīdz. Šī nezināmā mistērija darbojas joprojām un būtiski to ietekmē smadzeņu stāvoklis.
– Smadzeņu?
– Smadzenes lielā mērā regulē gan neirālos, gan endokrīnos, gan imūnos procesus organismā. Bieži vien pat efektīvāk nekā zāles.
– Tas nozīmē, ka mundras smadzenes, rosīgs prāts spēj mūs izvilkt no smagas slimības?
– Ir cilvēki, kas pēc dramatiskiem pārdzīvojumiem, depresijas, tuvinieka nāves sabrūk – jo pārciestā dēļ tiek ierosināta vesela notikumu ķēde, kas beidzas traģiski. Esmu pieredzējis tādus klasiskus gadījumus, kad pēc piedalīšanās tuvinieka bērēs cilvēks apsaldējas – jo atvadas kapsētā aukstā dienā ieilgst, pavadītājs saaukstējas un pats drīz vien aiziet no dzīves. Taču patiesībā šī saaukstēšanās ir tikai trigeris, palaidējmehānisms, kas vienīgi iesāk šo procesu.Kamēr smago seku īstais iemesls – tas, ka sērojošā tuvinieka psihe un ķermenis ir tik dziļi bēdu iespaidots, ka, sev dārgu cilvēku zaudējot, pats neapzināti nevēlas vairs dzīvot.
Esmu pieredzējis tādus klasiskus gadījumus, kad pēc piedalīšanās tuvinieka bērēs cilvēks apsaldējas – jo atvadas kapsētā aukstā dienā ieilgst, pavadītājs saaukstējas un pats drīz vien aiziet no dzīves. Taču patiesībā šī saaukstēšanās ir tikai trigeris, palaidējmehānisms, kas vienīgi iesāk šo procesu.
Turklāt mūsdienu cilvēks ir vientuļāks, individuālāks – ģimenes, dzimtas loks kļuvis šaurāks, tā kopiena, kurai piederīgs, ir mazāka. Ja vēl paliek viens pret traģēdiju, iestrēgst bezcerībā, sērās – tas ir īstais iemesls, kas patiesībā aizved no dzīves. Saaukstēšanās tikai sīks blakusapstāklis.
– Vai pacienti pieņem šādu skatījumu – ka psiholoģisks sabrukums var ietekmēt jūtamāk nekā fiziskā kaite?
– Diemžēl nereti nākas novērot, ka īpaši gados vecāki cilvēki uzskata: viņa ķermenis nepieder pašam, tas ir sabiedrības, kāda cita īpašums. Ir noraidoši, saērcināti: ko jūs man jautājat, kā šodien jūtos – te es slimnīcā esmu, un jūsu pienākums ir mani izārstēt. Lieciet sistēmas, taisiet kobru, kompjūteru, bet mani atstājiet mierā. Nelieniet dvēselē, saremontējiet manu ķermeni bez manas gribas un iesaistes. Ja pacients neiesaistās, noliek šādu norobežojošu bloku, atlabt var neizdoties.
Manuprāt, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ir tik augsta mirstība. Jo vecā sistēma, kad valsts uzņēmās atbildību par savu cilvēku ķermeni, ir beigusies, bet citāda attieksme vietā nav nostabilizējusies.
– Kāpēc kļuvāt par ārstu – jums taču pirms medicīnas bija cita profesija?
– Īsti nebija, jo teorētiskās fizikas studijas nepabeidzu. Mācījos līdz pat piektajam kursam, bet tad aizgāju no Universitātes. Citādi būtu vajadzējis specialitātē nokalpot vismaz obligātos trīs gadus – valsts sadale nosūtītu uz darbavietu, kam bija tikai numurs. Militārajā resorā negribēju strādāt.
– Bet pati fizika interesēja, ja reiz to studējāt?
– Jā – mani vienmēr ir interesējusi pasaules kārtība: kāpēc viss notiek? Nekad neesmu nožēlojis, ka to mācījos.
– Tomēr medicīna izkonkurēja fiziku.
– Ārsta profesija nav greizsirdīga. Kad to iemā cās – manā uztverē pēc studiju beigšanas vajag kādus piecpadsmit gadus, lai kļūtu par labu ārstu –, ir viegli darīt arī ko citu paralēli medicīnai. Vēsturē netrūkst piemēru, kas par to liecina – ārsti iztiku pelnījuši ar ārstēšanu, bet rakstījuši grāmatas, bijuši filozofi, valodnieki…
– Vai sistēma tik viegli ļāva pamest fizikas studijas piecas minūtes pirms to beigšanas?
– Tikko izteicu savu vēlmi, man piesolīja iespēju doties uz Afganistānu. Tur bija sācies karš, padomju armijai vajadzēja jauniesaucamos. Draudēja: ja izstāšos no universitātes, tūlīt saņemšu iesaukšanas pavēsti.
Palīdzēja māte. Bērnībā slimoju ar tuberkulozi, piecu gadu vecumā pat kādu laiku biju Krimuldas sanatorijā, pēc tam tuberkulozes dispansera uzskaitē. Tas izrādījās noderīgi – pēc mātes iniciatīvas man 1983. gadā taisīja bronhoskopiju un pierādīja: plaušās joprojām ir tuberkulozes izraisītas izmaiņas. Tāpēc es būtu bīstams armijas daļai, kurā nonāktu, – kara laukā ātri vien varētu dabūt tuberkulozi un inficēt veselu rotu.
– Jūsu mamma bija daktere?
– Nē, taču viņai bija dabas dota sapratne, kas un kā jādara. Skaidrība par lietu kārtību. Tā tiku pie baltās biļetes un varēju sākt medicīnas studijas.
– Droši vien tagad tas izklausās vienkāršāk nekā patiesībā.
– Tiesa, biju ļoti smagās pārdomās, plus vēl šis cīniņš, lai mani nepaņemtu armijā… Tas mani bija novedis diezgan smagā eksistenciālā stāvoklī. Lai pārbaudītu sevi, paralēli mācībām Medicīnas institūtā pa naktīm strādāju psihiatriskajā slimnīcā Jelgavā – līdz kādam otrajam kursam vēl regulāri braucu turp.
Bet vienlaikus tas bija interesants periods. Man bija draugs – arvien ir –, kurš arī studēja medicīnu un bija saistīts ar nelegālās literatūras izplatīšanu. Padomju savienībā tolaik netrūka cilvēku, kas nesavtīgi veltīja savas zināšanas un laiku, tulkojot krieviski dažādus darbus, nelegāli pavairojot un izplatot samizdata manuskriptus. Disidentu kustība 80. gados pieņēmās spēkā, un man liekas, ka vara šo pretestību, nelegālās literatūras izplatīšanas apjomu un iedarbību īsti nenovērtēja.
Izprotot, kas notiek mūsu ķermenī un psihē, spējam izķepuroties no smagiem pārdzīvojumiem un kaitēm.
Ļoti daudz lasīju un ietekmējos no angliski sarak- stītiem ezotēriskiem darbiem, budisma literatūras, Tibetas Mirušo grāmatas. Tulkoju tos no krievu valodas latviski. Nakts dežūrās sarunājoties ar bieži vien politisku, nevis medicīnisku iemeslu dēļ klīnikā izolētajiem, daudz ko sapratu.
Gribēju apgūt ārsta profesiju, lai vairs nebūtu tik cieši kā fiziķis saistīts ar totalitāro valsti. Mediķiem tomēr bija vairāk brīvības, labus ārstus vara piecieta, neraugoties uz viņu uzskatiem.
– Kāpēc izvēlējāties endokrinoloģiju, nevis, piemēram, ķirurga specialitāti?
– Mani jau sākotnēji medicīna vairāk interesēja nevis tikai kā amats, kā prasme kritiskā situācijā rīkoties radikāli un aktīvi, izglābjot pacienta dzīvību, bet tās filozofiskajā izpratnē – kā iespēja ietekmēt cilvēka iekšējos procesus, virzīt viņu uz veseļošanos.
Endokrinoloģija nāca lielā mērā nejauši, lai gan gadījuma pēc tomēr nekas nenotiek. Studējot sestajā kursā, kā vienam no labākajiem studentiem man apmaiņas programmas ietvaros izdevās aizbraukt uz Rostokas Universitāti. Austrumvācu medicīnas izglītības sistēmā bija jūtamas vecās tradīcijas vēl no ķeizariskās Vācijas vai Prūsijas laikiem – akadēmiskums, ārstu konferences, savstarpējās attiecības – lai gan sagandētas Stasi varas gados, tās tomēr vēl aizvien bija spēcīgas.
Rostokas Universitāte ir viena no vecākajām Ziemeļeiropā, dibināta 1419. gadā.
Kā tik labi atceraties faktus?
– Mani interesē vēsture, un to izmantoju kā prāta vingrināšanu garīgu likumsakarību izpratnei. Zinot, kā viss attīstījies, var izprast notiekošo un prognozēt tālāko.
Austrumvācijā sociālisma sabrukums notika ļoti strauji, tika atvērts Brandenburgas vārtu caurlaides punkts, varēja iet pāri uz Rietumberlīni – arī ar Padomju savienības ārzemju pasi. VDR par smiekla naudu, ko man maksāja stipendijā, varēju atļauties katru sestdienu, svētdienu no Rostokas braukt uz Berlīni, doties uz Rietumu daļu, apskatīt muzejus. Pēkšņi biju relatīvi pārticis cilvēks – no padomju studenta ticis citā klasē.
Tolaik redzētais un uzzinātais deva grūdienu censties izglītoties tālāk. Kad atgriezos mājās, te jau bija pasludināta neatkarība, biju pēkšņi nonācis citā Latvijā. Viss esošais strauji saira, un diemžēl pilnīgi pajuka arī iepriekšējie sadales principi. Kad nokārtoju gala eksāmenus augstskolā, tika pasludināts, ka sadales vairs nav, varu darīt, ko gribu. Biju brīvs, bez ienākumiem, ar labām vācu valodas zināšanām un izpratni par Rietumu sistēmu medicīnā, bet šeit tas pēkšņi nevienam nebija interesanti. Tāds bezsvara stāvoklis, kādā nonāca daudzi, – viena dzīve beigusies, bet jauna nav sākusies.
Klīniskās ordinatūras jeb rezidentūras nebija – apmācība bija pajukusi, pašiem vajadzēja meklēt iespējas praktiski apgūt ārsta darbu, sākt kaut ko darīt. Profesors Ilmārs Lazovskis, kura elegantās, Rietumu standartiem atbilstošās lekcijas bija fascinējušas jau studiju gados, piedāvāja strādāt pie sevis, taču tobrīd Terapijas katedrā nebija nevienas vakances. Dabūju jaunākā laboranta, tad jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka vietu Klīniskās un eksperimentālās medicīnas institūtā pie profesores Renātes Ligeres. Bet laboratorija pēkšņi palika bez finansējuma – zinātniskiem pētījumiem trūka līdzekļu. Taču bija arī savs labums – jo lielā mērā varēju darīt to, ko gribu.
– Ko jūs gribējāt?
– Mani interesēja dažādi organisma regulācijas procesi, gremošanas trakta un endokrīnās sistēmas mijiedarbība. Doktores Renātes Ligeres ietekmē vairāk sliecos uz endokrinoloģiju, gremošanas sistēmas hormonu pētīšanu, neirālo regulāciju. Tas mani tolaik ļoti intriģēja.
Lai kaut ko nopelnītu, pieteicos darbā Stradiņa, tolaik republikas klīniskajā, slimnīcā, sākumā gan kā voluntieris jeb ārsts, kurš nesaņem samaksu – tiek pieciests, ka viņš strādā ar pacientiem.
Sāku praktizēt par gastroenterologu 10. nodaļā pie profesora Nikolaja Skujas. Viņš bija talantīgs pedagogs, ļoti prasīgs pret sevi un citiem, spēcīga personība. Vecās skolas piekritējs un tradīciju turpinātājs. Sava ceļa gājējs, cilvēks ar vērienu, izveidojis Rīgas gastroenteroloģijas skolu, ko pazina visā savienībā. Man laimējās, ka varēju ļoti pamatīgi apgūt un nostiprināt klīnisko skatījumu, ko biju iepazinis jau Rostokā.
Tas bija nestabils, haotisks periods. Profesoram Ilmāram Lazovskim bija sava teorija par to, cik haoss ir nozīmīgs, lai notiktu attīstība.
– Haoss visu noliek pa vietām?
– Tas ir ļoti vērtīgs stāvoklis, jo tikai šķietami nekārtīgs; patiesībā no tā dzimst kārtība.
Tā kārtība pamazām arī radās, vismaz manā biogrāfijā – atradu sev vēl vienu ļoti labu endokrinoloģijas skolotāju, aizgāju pie viņa voluntēt. No docenta Agņa Štifta mācījos ļoti inteliģento veidu, kā ārstam jāizskatās, kā viņam jāizturas, jārunā ar kolēģiem un pacientiem.
Sāku strādāt gastroenteroloģijas nodaļā Minsteres Universitātē, tad iepazinos ar jaunu talantīgu profesoru Andreasu Pfeiferu. Pēc viņa uzaicinājuma aizbraucu uz Bohumu. Dzīvoju kopmītnē pie slimnīcas un varēju cauras dienas un naktis – man ļoti patika strādāt naktīs! – pavadīt zinātniskajā laboratorijā.
Strādāju trīs darbavietās, bet atalgojums bija tāds, ka ar to nevarēja iztikt. 1992. gada rudenī dabūju Eiropas Padomes stipendiju un atkal aizbraucu uz Vāciju.
Sāku strādāt gastroenteroloģijas nodaļā Minsteres Universitātē, tad iepazinos ar jaunu talantīgu profesoru Andreasu Pfeiferu. Pēc viņa uzaicinājuma aizbraucu uz Bohumu. Dzīvoju kopmītnē pie slimnīcas un varēju cauras dienas un naktis – man ļoti patika strādāt naktīs! – pavadīt zinātniskajā laboratorijā.
Vienu brīdi atbraucu atpakaļ, dabūju nākamo stipendiju un atkal atgriezos Vācijā – tā līdz 1995. gada rudenim. Bohumas Rūras universitātē ieguvu medicīnas doktora grādu, aizstāvot disertāciju par cukura diabēta vēlīno komplikāciju molekulārajiem mehānismiem. Tā bija publikācija par viena šūnu enzīma, proteīnkināzes C aktivitātes izmaiņām pie glikozes līmeņa svārstībām asinīs diabēta gadījumā. Tajā laikā tas bija kaut kas ļoti jauns un publicējams.
– Ko tas īsti nozīmē?
– Diabēts nav vienīgi aizkuņģa dziedzera saliņu slimība, cukura līmeņa svārstības asinīs skar ne tikai tā dēvētos diabēta mērķorgānus. Uz šīm izmaiņām reaģē visas šūnas, tās kā patoloģisku faktoru izjūt arī asinsrites sistēma it visur organismā. To bojā ne tikai pats paaugstinātais cukura līmenis – glikozes daudzumam ceļoties un krītoties, tiek ietekmēta asins recēšana, veicināta mikrotrombu veidošanās.
Es kā tāds baltais zvirbulis biju izsprucis cauri nenoteiktības, juku un pārmaiņu laikam Latvijas medicīnā un kā viens no retajiem šejieniešiem disertāciju izstrādājis un doktora grādu aizstāvējis ārzemēs.
– Ļoti strauji esat sasniedzis šodienas pozīciju – no voluntiera līdz klīnikas vadītājam, profesoram…
– Tam ir objektīvs iemesls – kad biju atgriezies, Latvijas medicīnā aktīvi ienāca ārvalstu farmācijas industrija. Daudzi ārsti pārgāja uz farmācijas biznesa sistēmu, kur jau tolaik par darbu maksāja pēc Rietumu standartiem.
– Jūs tāda iespēja nevilināja?
– Daļa ārstu darbu farmācijas firmās izvēlējās ne tikai naudas dēļ vien – tur valdīja citādas attiecības, citāda attieksme pret darbiniekiem, bija iespējas papildināties, jo kompānijas nodrošināja apmācību, svešvalodas apguvi, izaugsmi. Arī mobilo telefonu, dienesta mašīnu – jaunam cilvēkam, lai iegūtu pašapziņu, tas ir svarīgi.
Es jau biju izgājis tam cauri Vācijā, turklāt pārsteidzošā kārtā manu doktora disertāciju, ko tur publicēju, atzina par gada labāko zinātnisko atklājumu medicīnā, piešķīra Karla Oberdises prēmiju, kas vairākus gadus ļāva diezgan labi dzīvot.
Tā kā daudzi praktisko medicīnu pameta, īstas konkurences nebija, šīs tolaik mazapmaksātās klīnikas un katedras vadītāja vietas, arī profesora amats nebija īpaši pievilcīgi. Tolaik šķita, ka valsts darbā pienācīgi par to nemaksāt nav nekas īpašs.
– Tas nebija pamudinājums veidot, piemēram, privātpraksi – kā nekā Vācijas doktora grāds kabatā?
– Cilvēku maksātspēja bija tik zema, ka augstu maksu par konsultāciju nemaz nevarēja prasīt. Daži veiksmes stāsti gan tolaik bija – dakteris Andersons ARSā, Rēvalds Veselības centrā 4, bet to nav daudz.
Un tas mani arī nekad nav īsti interesējis – pelnīt naudu ar praktisko medicīnu.
– Kas tad interesēja?
– Vienmēr saistījis tas, ko iemācījos no vecajiem vācu profesoriem. Viņiem bija trīs lietussargi, kas nodrošināja dzīvi: klīnikas vadīšana, privātpacienti – bet ne vairāk kā reizi nedēļā – un pētniecības darbs, izglītība.
Vienmēr saistījis tas, ko iemācījos no vecajiem vācu profesoriem. Viņiem bija trīs lietussargi, kas nodrošināja dzīvi: klīnikas vadīšana, privātpacienti – bet ne vairāk kā reizi nedēļā – un pētniecības darbs, izglītība.
Manā izpratnē profesora īstais ieguldījums un misija vēl arvien nav dibināt privātpraksi un piecu latu vietā par konsultāciju prasīt piecdesmit. Ārsta profesija mani vienmēr fascinējusi ar brīvību, ko tā sniedz. Internajā medicīnā, tostarp endokrinoloģijā, gadiem ejot, ārsts ļoti maz ko zaudē – drīzāk iegūst. Var veiksmīgi praktizēt pat līdz astoņdesmit deviņdesmit gadu vecumam, kā mani skolotāji profesors Nikolajs Skuja vai docents Agnis Štifts. Jo kompetence taču pieaug un, reiz apguvis profesiju, vari strādāt, kamēr vien pašam tas patīk.
– Piecdesmit gadi – tas ir jau vai tikai?
– Tas ir jautājums par to, vai glāze pustukša vai puspilna. Es vienmēr visas glāzes redzu puspilnas! Ticu, ka interesantākais dzīvē vēl priekšā. Jo smadzenes taču ir vienīgais orgāns, kas novecojot ir spējīgs savas funkcijas arī uzlabot, nevis tikai zaudēt – atšķirībā no muskuļiem, kauliem, sirds, nierēm, tās ir spējīgas vēl pilnveidoties. Protams, vecākiem cilvēkiem nav tāda domāšanas ātruma, iegaumēšanas atmiņas kā jauniešiem – toties viņi notiekošajā uzreiz saredz likumsakarības, ko jaunieši nepamana vai nav spējīgi saskatīt. Vecāka cilvēka smadzenes darbojas ekonomiskāk, mērķtiecīgi iet uz risinājumiem, kam jaunietis iztērē ļoti daudz laika un enerģijas.
– Jūs taču pašlaik nerunājat par sevi!
– Nē, par to, kas mani varbūt sagaida – tāpēc neesmu pesimists! Cilvēkiem, kuri dzīves pirmajos piecdesmit gados ir sakrājuši pienācīgu bagāžu, nav sagandējuši savu veselību tiktāl, ka sāk līdzināties dzīviem vrakiem, dzīve nākamajos gadu desmitos ir liels atalgojums par pārvarēto, sūri strādājot pie sevis pilnveidošanas.
– Runājot par novecošanu, kādā lekcijā atgādinājāt: lai justos jauns pēc iespējas ilgāk, dzīvē vajag krāsainību. Kur jūs sev dabūjat krāsas?
– Mans lielais resurss ir ģimene, četri bērni. Mazā kajam, Arnoldam ir četri gadi. Tad iedomājieties, ka krāsainības nu gan man netrūkst!
Lielajiem bērniem, Elīzai un Reinholdam, jau pāri divdesmit, abi studē, meklē savu ceļu. Norai ir deviņi gadi, viņa ļoti labi mācās.
– Tāpat kā jūs – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā?
– Nē, manas sievas skolā – Centra humanitārajā vidusskolā. Esam kopā kopš studiju laikiem Medicīnas institūtā. Petra ir ļoti laba, mīloša sieva. Viņa bieži vien mani no ikdienas izrauj tajā dzīves krāsainībā – braucam slēpot, dodamies kādā tālākā ceļojumā. Man daudz iznāk ceļot arī darba dēļ, jālasa lekcijas.
– Vai medicīnas nākotne ir cilvēka nākotne? Vai tā noteiks, kādi būsim, kā dzīvosim?
– Ļoti interesants jautājums. Jā un nē.
Pašlaik notiek daudz pētījumu par to, kā iespējams pārveidot cilvēka šūnas. Līdzšinējās zāles lielākoties iedarbojas uz mikroorganismiem, kuri dzīvo cilvēkā, vai uz sāpju sajūtām, vai uz iekaisumreakcijām. Jaunie medikamenti spēj ietekmēt tieši šūnu receptorus, izmainīt šūnas funkcionēšanu. Otrs virziens ir modernās tehnoloģijas – cilmes šūnu izmantošana, dažādas ierīces, ko var implantēt organismā, lai veiktu kādu funkciju, kas dabiski vairs nenoris kā nepieciešams. Tiek aktīvi pētīts, kā attīstīt reģeneratīvo medicīnu, personalizēto terapiju.
Vai sasniegtais izmainīs cilvēka būtību? Drīzāk nē, taču cilvēka prognozējamā mūža garums jeb dzīvildze turpinās pieaugt. Tā gan būs ļoti atšķirīga dažādās pasaules vietās – kur ir laba izglītība un veselības aprūpe, vidējais dzīves ilgums pieaugs, piemēram, Japānā un Norvēģijā pārsniedzot astoņdesmit, astoņdesmit piecus gadus. Tātad puse cilvēku šajās valstīs nodzīvos ilgāk par šo vecumu.
Ticu, ka interesantākais dzīvē vēl priekšā. Jo smadzenes taču ir vienīgais orgāns, kas novecojot ir spējīgs savas funkcijas arī uzlabot, nevis tikai zaudēt – atšķirībā no muskuļiem, kauliem, sirds, nierēm, tās ir spējīgas vēl pilnveidoties.
Pasaulē jau tagad ir daudz simtgadnieku, un viņu skaits palielinās.
– Tas notiek, pateicoties medicīnai?
– Lielā mērā. Protams, nozīmīga loma ir ģenētikai, bet tāpat veselīgam dzīvesveidam, īpašai dzīves izpratnei. Tā bieži vien nav saistīta ar formālo izglītī-bu – ilgdzīvotājiem tās parasti nemaz nav, taču viņi iemācījušies dzīvot harmonijā ar sevi, saviem tuviniekiem, ar vidi. Mūsu sabiedrībā šīs prasmes jūtami pietrūkst.
Modernā medicīna savu daļu dzīvildzes pagarināšanā spēj sniegt arī pie mums, bet trūkst izpratnes par veselību, par to, ka dzīvot labi nenozīmē pakļaut sevi riskam, sagandēt ar stresu, pārliecīgā ātrumā braukt pa sliktām šosejām un nosisties. Vai pudelēm dzert labu franču konjaku, nomirstot pēkšņā nāvē jau pusmūžā. Vai lietot narkotiskas vielas, kas diemžēl daudziem it kā veiksmīgiem cilvēkiem Latvijā ir ikdiena, jo citādi sevi uzstimulēt viņi vairs nespēj.
Ja šo izpratni veicināsim, ja paši būsim piemērs, ka jātiecas pēc harmoniskā, līdzsvarotā, viedā cilvēka, varbūt dzīve Latvijā mainīsies.
