“Mani vada pārliecība, ka tautasdziesmas ir latviešu Svētie Raksti!” Saruna ar rakstnieci Lindu Šmiti 32
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sākot laikrakstā “Latvijas Avīze” publicēt Lindas Šmites romānu “Akmens peldēšana”, sarunājāmies ar autori par latviešu tautas dzīvesziņu senatnē un mūsdienās.
Romāns “Akmens peldēšana” veltīts tautasdziesmām. Cik jums kā latvietei, latviešu valodas un literatūras skolotājai mūsu folklora svarīga, cik personīgi tā jūs uzrunā?
L. Šmite: Mani vada pārliecība, ka tautasdziesmas ir latviešu Svētie Raksti, ka mums dainās itin VISS jau priekšā uzrakstīts. Atliek izlasīt, ieklausīties, ņemt vērā, un harmoniska dzīvošana būtu rokā, ja vien mēs dainas lasītu, saprastu un ļautu tām vadīt savu dzīvi. Bet no tautasdziesmām ir aiziets pārāk tālu.
Ja būtu mana teikšana jaunā izglītības satura veidošanā, es balstītos uz tautasdziesmu viedumu, nevis izgudrotu riteni no jauna. Rosinātu bērnus atklāt un nepārkāpt tautasdziesmās iemūžinātos Visuma likumus. “Visi man labi bija, kad es pati laba biju,” tas taču cēloņu–seku likums. Kas te nesaprotams un neizdarāms? “Visi man ienaidnieki, kad es naida cēlājiņa.” Mēs nevaram būt katrs par sevi, jo “pilna Māras istabiņa sīku, mazu šūpulīšu; kad to vienu kustināja, visi līdzi kustējās”. Ko izdarām otram, to izdarām paši sev.
Kā 21. gadsimta skolēni uztver tautasdziesmas?
Ir jāpieliek milzīgas pūles, lai mūsdienu bērnus un jauniešus pievērstu tautasdziesmai, jo vispirms viņi jāizmāna no tās ņirboši krāsainās ekrānpasaules, kurā viņi iestrēguši. Latviešu valodas skolotājs viens nav karotājs, bet kaut ko jau mēs lietas labā darām folklorai atvēlētajās mācību stundās.
Tautasdziesmās ir ļoti precīza, taču arī ļoti tēlaina izteiksme. Tas, kurš lasījis kaut vienu jūsu grāmatu, zina, cik jums pašai svarīga valoda literāros darbos. Kas sagādā vislielāko prieku, tieši valodiski strādājot pie jaunajiem manuskriptiem?
Radīt nebijušu metaforu, atdzīvināt aizmirstu latvisku vārdu nozīmi, lietot sadzīvē noklausītus izteicienus, atziņas, piemēram, “kas būs, to kristīs”, “Dievam nepatīk, ka nabags trako”, “ja tikai jaunie zinātu, ja tikai vecie spētu”.
Vienmēr esat teikusi, ka jūs dziļi ietekmējusi Ilzes Indrānes daiļrade, valodas lietojums. Esat arī ar viņu pazīstama. Vai varat mazliet par savu draudzību pastāstīt?
Dzīvē nekas nenotiek nejauši, tāpat vien. Ilze Indrāne romānu “Cepure ar kastaņiem” rakstīja par Liepkalnes pusi un cilvēkiem, un mans vārds ņemts no šī romāna, savukārt manai meitai Klintai vārds tika no Ilzes Indrānes romāna “Ūdensnesējs” (studiju gados rakstīju kursa darbus par I. Indrānes daiļradi). Kā studente pētniece uzdrīkstējos rakstnieci traucēt ar vēstulēm, uz kurām viņa labprāt atbildēja, un šī sarakste, grāmatu apmaiņa mums notika daudzu gadu garumā.
Pirmos manuskriptus Ilze Indrāne man laboja un deva līdzi spēcinošu, nekur nenopērkamu ceļamaizi: “Par mūsu mīļo valodiņu domāsim nemitīgi – pie katra vārda, tā skaņas, izcelsmes. Pats nepieciešamākais ir doties latviešu kultūrvēstures dziļumos, atdzīvināt šodienas lasītājiem. .. Raksti, uzraksti, pieraksti, piesaisti mīlēto, sāpēto, zaudēto, sapņoto – kokus, akmeņus, mājas un mājvietas, cilvēkus, likteņus, tas ir zieds un ziedojums Viņu Visu mūžiem – kauliem, pelniem zemē un debesu zīmēs.” Pirmo reizi satikāmies Madonas novadpētniecības muzejā, kad Ilzei Indrānei Valsts prezidents pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni.
Romāns “Akmens peldēšana” ir mēģinājums atdzīvināt šodienas lasītājiem latviešu tautasdziesmas.
LNB kopkatalogā saskaitīju, ka jums kopš 2009. gada iznākušas jau 15 grāmatas. Vai pati autore tam spēj noticēt, un vai vēl atceraties, cik viegli vai grūti bija saņemties – ne uzrakstīt, bet iesniegt izdevniecībai – pirmo manuskriptu?
Vēlme uzrakstīt grāmatu bija sen, sen, bet to izdarīt sadūšojos vēlu, kad man bija tuvu četrdesmit. Ilgi nevarēju pieņemt, ka mani sauc par rakstnieci, jo es taču tikai pamēģināju, vispirms romāna žanrā, tad citā. Pašu pirmo iesniegto manuskriptu novērtēja, nodrukāja, tās bija septītās debesis.
Vai palicis prātā, kā katra grāmata tapusi? Ir tādas, kuras nākušas vieglāk, kuras grūtāk, iespējams, kāda atstājusi lielāku iespaidu uz sajūtām, noskaņu?
Katra mana grāmata saistīta ar tām emocijām, kuras tobrīd izdzīvoju, ar to aizraušanos, kas mani uzcēlusi uz viļņa. Kas licies svarīgs, kas mani aizgrābis (kultakmeņi, Dzīvā Ētika, tēlniecība, vācbaltu kolonija, Jaunbebru Kartupeļu dumpis, tautasdziesmu viedais dziļums), to gribējies pastāstīt citiem.
Jau pirmais gads rakstniecībā iezīmēja to, ka rakstāt gan pieaugušajiem, gan bērniem. Vēlāk pievienojās arī dokumentālie darbi. Vai tas bija apzināts lēmums, vai “tā sanāca”, dzīve pati aizveda?
Neticība savai rakstītprasmei likusi pārliecināties, vai otru romānu arī spēšu uzrakstīt. Kad tas izdevās, jautāju sev: “Bet bērniem vari?” Pamēģināju. Izdevās. Citi bērniem rakstītie manuskripti “Zvaigznes” konkursos krita cauri, kas ir laba dzīves skola. “Annelē” izdotās “Aušas un Tiepšas” ieguva “Zelta Ābeles” lasītāju simpātijas balvu.
Tad kādā konkursā sevi pārbaudīju prasmē stāstīt par ievērojamiem cilvēkiem. Pirmā grāmata veltīta tēlniekam Voldemāram Jākobsonam. Pēc tam nāca pasūtījuma darbi. Visatbildīgāk, visuzmanīgāk, visbailīgāk, vispazemīgāk rakstīt bija par aktieri Valentīnu Skulmi. Katra grāmata mani sapazīstinājusi ar cilvēkiem, kurus nekad dzīvē citādi nebūtu satikusi: Ināra Skulme, Džemma Skulme, Ausma Kantāne, Karina Pētersone, Juris Strenga, Aivars Eipurs, Sarmīte Plūme, Gundega Muzikante, Eva Mārtuža, Monika Zīle un visa Latvijas Mediju radošā komanda.
Kurā žanrā sevi pārbaudīt vēl? Protams, romānā par vēsturi. Tā tapa “Aizved mani uz Hiršenhofu!”. Tagad varētu pievērsties atkal bērniem, bet tas tiešām ir ļoti sarežģīts un grūts darbs.
Linda Šmite ir skolotāja, rakstniece, divu nu jau pieaugušu bērnu mamma, neticami, bet arī vecmāmiņa… Vai atliek laika vēl kādam vaļaspriekam?
Vaļasprieku man daudz: puķu dārza čubināšana, akmeņu apbrīnošana, ceļošana, teātra un dabas baudīšana, pirtsslotu siešana, sēņošana, peldēšana…
