– Gribēju jautāt, kā jūs uztverat un vērtējat laikmetīgo mākslu? 0
– Jaunās tehnoloģijas dzīvē ienāk tik strauji. Arī es pirms pāris gadiem apguvu “to būšanu”, re, arī mans aifons jau stipri novalkāts. Jaunās tehnoloģijas būtu varējušas palīdzēt arī manā mākslā. Es salīdzinātu, transformētu krāsas, paātrinātu darba procesu. Pieņemu šolaiku garu, domāšanas paātrinātību, kad viena ideja sasmalcinās daudzos piegājienos, tiek uzšķērsta, viens sektors kā viens tortes gabals tiek pētīts un pētīts. Tur var būt neskaitāmas interpretācijas, variāciju variācijas un pēdējā atkal tiek sapluinīta gabaliņos.
– Bet kur meklējama laikmetīgās mākslas sapratnes atslēga? Kā to atšķirt no pekstiņiem, radošas neveiksmes, ārzemēs sen novecojušu paņēmienu pakaļdarinājumiem?
– Ja gribi būt mākslā daudzmaz erudīts, kaut šitik (saliek pirkstus sprīdī. – V. K.), mākslas procesiem jāseko. Māksla nav ēdiens, ko ar karotīti ielej mutē. Mākslinieka lūgums ir tikai kaut nedaudz censties saprast. Jāatceras, kā bija ar impresionistiem, cik ārkārtīgi viņi netika pieņemti! Kādas drāmas un traģēdijas tam visam apakšā. Vairākums bija neizpratnē. Un tikai kāds saprata. Negribu iestāstīt, ka visiem jāsaprot un jāpieņem viss plašais diapazons, ar ko tagad nāk laikmetīgā māksla. Nav jāklana galva absolūti visam. Medaļai ir arī otra puse. Tāpat kā manai paaudzei bija jāiziet savs zināms attīstības process un jāsamierinās, ka ne ar pirmo darbu uzreiz nāks aplausi un atzīšana, arī jaunajiem pamazām jāiekaro sava vieta. Tikai kaut ko ārkārtīgi žilbinošu, ģeniālu uzreiz ceļ olimpā. Grūti tādu nosaukt. Varbūt savulaik tāda bija Felicita Pauļuka un Jānis Osis, kurš jau savā diplomdarbā ienāca ar pilnīgi jaunu foto izmantošanas paņēmienu, tādu “fotoobjektīva aci”.
– Un no mūsu laika?
– Varbūt vispamatīgākā ir Katrīna Neiburga, taču viņa ienāca diezgan pamazām. Bet es teiktu tā – visi tie, kas dabūjuši Purvīša balvu, ir bijuši cienīgi to saņemt. Un arī vēl kāds, kurš bijis nominēts, bet nav pie balvas ticis.
– Bet ja mākslas darba saprašanai nepieciešama milzum gara anotācija…
– Vispirms pēti pats sevi, pazīsti sevi no iekšpuses. Ielūkojies tā, kā neesi pieradis sevi analizēt. Kā tu kurā gadījumā domātu, rīkotos? Tur mums palīdz dzeja, literatūra, tās iedod atslēgas. Un visvairāk mūzika, jo tā atbrīvo, atraisa jūtu pasauli. Kamēr vien dzīvoju, arvien esmu mēģinājusi izprast ne vien savus tuvākos – tas man gandrīz grūtāk izdodas, jo viņi tā neatveras –, bet pati sevi. Kāpēc esmu gleznojusi tā, kāpēc prātā ienākusi tieši man vēlāk par raksturīgu atzītā tematika? Tas laikam saistīts ar ļoti intīmu domāšanu, tā ir sevis pazīšana, pašanalīze. Pretestība patlaban mākslā notiekošajam būtu tāpat kā iecirtība bērna audzināšanā. Vari pretoties, kā gribi, bet viņš iet savu ceļu. Tikai pēcāk sajēdz nepareizā virzienā spertu soli, kādu pārkāptu robežu. Taču arī to nevar strikti novilkt ne mākslā, ne dzīvē. Arī paredzēt neko nevar. Tagad pat – Latvijai liek pieņemt bēgļus. Kurš zina, ko tas atnesīs? Neviens. Ne prezidents, ne vēl kāds augstāks. Varbūt kāds augstāks spēks, no malas raugoties, varētu saprast… Notiek lielā tautas staigāšana. Mums tas ir bezgalīgs drauds.
