– Stāsta, jūs mazotnē esot sēdējusi klēpī pašam Rainim. 0
Dž. Skulme: – Atminos vien noskaņu. Iesim pie Raiņonkuļa un Aspazijas tantes – tā mājās šad tad dzirdēju. Mana mamma Marta un viņas māsa Marija Liepiņas, abas precējušās, abām atvases, zināja, ka arī Rainis mīlēja bērnus. Kaķa attēls ovālā, vaskadrānas galdauts, parasta bufete… Mīļums un vienkāršība. Rainis mani paņēma klēpī, atceros zilas, zilas acis… Mammas māsa bija rakstniece, pēc Elīnas Zālītes dramaturģe Dailes teātrī, savulaik ciemojusies pie Raiņa un Aspazijas Kastaņolā. Mums tuva rada ir Ivande Kaija – vecmāmiņas brāļa sieva, savukārt Ivandes tante, kā mēs viņu saucām, bija tuvs cilvēks Rainim un Aspazijai, ciemojusies pie viņiem Šveicē. Ģimeniski esmu augusi Raiņa kulta garā. Viņš bija viens no svētumiem, neaprunājams, brīvs no visādiem tā laika pārspriedumiem. Kādi vēl tie lielumi? Dailes teātra radītāja Smiļģa personība. Dailes teātris tolaik tautā bija populārākais. Nacionālais bija akadēmiskāks, nopietnāks, ar ļoti burvīgiem aktieriem, bet Daile – pārmaiņu, kustības, notikumu, fantāzijas, mākslas sintēzes templis, kur ārkārtīgi nozīmīgu lomu spēlēja mūzika. Uz ilgu laiku paaudžu paaudzēm atmiņā palicis Burhards Sosārs (vēlāk Marģeris Zariņš, Indulis Kalniņš), kurš ģimeniski pa ārstu līniju ietiecas Liepiņu dzimtā, arī Rīgas mākslinieku grupa, lielie meistari, nākamie aiz Rozentāla, Purvīša, Federa. Pēc tam nāca modernās mākslas meistari Suta, Strunke, Beļcova, abi Skulmes, Melderis, Zaļkalns, Tone, Ubāns, Eliass, Liepiņš, Svemps, visa plejāde, no kuras vēlāk veidojās mana mākslinieku paaudze un ar kuru, Latviju dibinot, pārliecinājām pasauli.
– Klīst leģenda, ka atvadām Rainim jūs esot atnesusi oranžu apelsīnu…
– Tas bija kapos. Tūdaļ pēc bērēm pirmajā vai otrajā dienā, kad kopiņa vēl klāta ziediem. Iešana uz kapiem toreiz saistījās arī ar to, ka bērns uzzināja par Brāļu kapiem, apbedījumiem. Tā bija sava veida skaista padzīvošanās, pakavēšanās atmiņās, stāstos, pasēdēšana, varbūt nobaudot arī kādu sviestmaizi. Vienu no līdzpaņemtajiem apelsīniem iebāzu kopiņā zem puķēm, pilnīgi cieši domādama, ka Raiņonkulim kārums arī tiks. Tas bija 1929. gadā, man tolaik bija tikai četri gadiņi.
– Iztēlojos ainu – apelsīns kapu kopas puķēs. Ārpus konkrētās vietas un laika to varētu uztvert arī kā laikmetīgās mākslas darbu, performanci. Atcerējos mākslas darbu kādā Nacionālā mākslas muzeja izstādē: daži pakāpieni caur puķu klājumu veda augšup pie zārka, kur, protams, gaidīja pārsteigums…
– Vai tas nebija izstādē “Zelts”?
