PSsiholoģes komentārs 14
– Vainas izjūta, par kuru stāsta Kate, seksuālas vardarbības upuriem ir tipiska. Tā saglabājas, kamēr vien cilvēks domā, ka notikušo pats ir kaut kādā veidā veicinājis vai varējis novērst. Tie ir maldi. Par pedofila upuri var kļūt jebkurš bērns. Nav nozīmes, kāds viņš ir un kā izturas pret potenciālo varmāku. Par bērna seksuālu izmantošanu ir atbildīgs tikai un vienīgi pieaugušais.
Kate cenšas atrast opja rīcībai attaisnojumu, stāsta, ka viņš pārdzīvojis kara šausmas. Gandrīz katrs no mums ir kaut kādā veidā cietis, taču visi neesam kļuvuši vardarbīgi pret citiem, vai ne? Seksuālai vardarbībai pret bērnu nav un nevar būt attaisnojuma!
Vienmēr, kad pāridarījums bērnam nāk gaismā, tā ir traumatiska pieredze visiem ģimenes locekļiem. Īpaši vecākiem ir milzīga vainas izjūta, ka nav spējuši atvasi pasargāt. Var būt daudz iemeslu, kādēļ viņi nereaģē. Biežākais, ko dzirdu, – vecāki par to lasa avīzēs, redz televīzijā, bet nekādi nespēj pieņemt, ka kaut kas tāds var attiekties uz viņu dzīvi. Ir milzīgs šoks, vēlme notikušo noliegt, it kā padarīt par nebijušu. Jo visādi citādi pāridarītājs bieži vien ir jauks cilvēks. Arī bērnam nereti iedarbojas psiholoģiskie pašaizsardzības mehānismi: viņš notikušo apšauba, samazina tā nozīmi vai noliedz, lai nebūtu jāsastopas ar sāpīgām izjūtām un domām.
Visbiežāk mazotnē pārdzīvota vardarbība negatīvi iespaido visu turpmāko dzīvi, atstājot sekas uz attiecību veidošanu un citām svarīgām jomām. Tādēļ ikvienam upurim, arī Katei, iesaku meklēt psiholoģisku palīdzību. Sāpīgo pieredzi nav iespējams izdzēst no atmiņas, bet ar to var iemācīties sadzīvot, panākt, lai tā vairs netraucē.
