Sadzīvot ar pieredzēto – grūti 14
Runājot par pārdzīvotā sekām, ir četras lietas – apaļš spogulis, liela metāla bļoda, sarkana sega un frāze Gribi paspēlēties?, kas man parasti atsauc atmiņā notikušo, it kā iemet atpakaļ toreizējās emocijās. Šādās reizēs izjūtu trauksmi un nedrošību.
Attiecību veidošana ar pretējo dzimumu gan man nekad problēmas nav sagādājusi. Četrpadsmit gados bija pirmais puisis. Seksuālajā ziņā viss ir labākajā kārtībā. Jāatzīst, ir grūtības uzticēties, baidos pieķerties, jo vienmēr stāv prātā: jebkurā mirklī cilvēks pēkšņi var mainīties par 180 grādiem, mani var pievilt.
Kopš bērnības man ir bail no veciem onkuļiem. Neuzticos. Ne velti man ir jaunāks vīrs. Kad tas notika, vectēvam bija ap sešdesmit. Atrodoties vienā telpā, kaut vai autobusā, ar pavecu vīrieti, īpaši, ja neviena cita nav, manī skan trauksmes signāls, jūtos apdraudēta. Ir bijis pat tā, ka no satraukuma nevaru paelpot. Šī iemesla dēļ esmu izvairījusies no kolēģa, priekšnieka gados.
Ja televīzijā vai presē redzu kaut ko par bērnu seksuālu izmantošanu vai izvarošanu, raudu un iekšēji dusmās vāros, ir sajūta, ka varētu varmāku nogalināt. Emocionālā sakāpinājuma dēļ esmu skrējusi no kinoteātra laukā, grūti to izturēt. Man ir jautājuši: Kādēļ tu tā reaģē? Tā taču ir tikai filma! Citādi nevaru.
Viena meita ir pirmklasniece. Nesen biju vecāku sapulcē skolā un ļoti sadusmojos par kādas mammas teikto. Vajagot uzmanīt, lai bērni, pasarg dies, pa televizoru neredz nekādas bučošanās ainas, neko seksuālu. Kad tad viņa grasās savai meitai stāstīt kaut ko par seksu? Mana māte arī ar mani par to nerunāja. Ja tolaik, kad opis man uzmācās, būtu kaut ko par šo tematu zinājusi, iespējams, būtu sapratusi, ka tāda rīcība nav pieņemama, un bez minstināšanās bēgusi prom. Mēs savai meitai jau pirms diviem gadiem rādījām leģendāro Zīlīti, esam stāstījuši, ka neviens onkulis nedrīkst viņai, piemēram, pieskarties pie dupša, ka tas uzreiz jāsaka mums vai klases audzinātājai.
