“Tu pati to gribēji!” 14
Taču tālāk viss ritēja ierasto gaitu, it kā nekas nebūtu noticis. Ar mani neviens par to nerunāja, neizprašņāja. Nākamajā vasarā mani atkal aizsūtīja uz laukiem, šoreiz kopā ar brāli. Man šausmīgi nepatika, kā opaps uz mani skatījās. Ar šodienas sapratni varu teikt – izaicinoši, kā uz seksuālu objektu.
Centos visu laiku turēties kopā ar brāli, jo tā jutos drošāk. Tomēr gadījās palikt vienai, piemēram, kad brālis gulēja diendusu. Omamma mūždien bija dārzā. Opis atkal un atkal atrada piemērotu brīdi, kad pakļaut mani savām perversijām. Viss vienmēr sākās ar jautājumu: Vai gribi paspēlēties? Teicu, ka nē, taču viņš nelikās mierā, pierunāja. Es tev parādīšu kaut ko īpašu! Šoreiz viss būs citādi. Tev patiks!
Visbiežāk mani veda uz lielo šķūni, kur glabājās instrumenti. Tā bija viņa valstība, ome tur reti rādījās. Pret orālo seksu man pamazām radās milzīga pretestība, centos izvairīties. Viņš mēģināja pierunāt, bet neuzspieda. Ja nepakļāvos, mudināja dzimumloceklim pieskarties, pēc tam manā priekšā onanēja un lika noskatīties. Tā tas turpinājās katru vasaru aptuveni septiņu gadu garumā.
Bērnībā ļoti daudz zīmēju. Visbiežāk – sievieti spogulī, kurai redzama tikai puse sejas, otrai pāri vijās mati. Viņa vienmēr bija skumja, sāpju pilna. Atklāto aci zīmēju ļoti izteiksmīgu, parasti ar asarām, ritot pāri vaigam. Būtībā attēloju sevi – tā iekšēji jutos. Var likties mazliet slimīgi, tomēr tagad, esot mamma, ļoti rūpīgi skatos, ko zīmē manas meitas. Ja kaut kas šķiet aizdomīgs, aprunājos.
Tolaik man bija ļoti trausls miegs, bieži trūkos augšā, nereti ar kliedzienu. Māte nāca gulēt blakus. Viņa manus miega traucējumus nesaistīja ar opi, norakstīja uz citām lietām.
Augot lielāka, pamazām sāku saprast, ka opja izdarības nav normālas. Taču nevienam neko nespēju pateikt. Man bija milzīgs kauns, ka pati esmu šajās perversijās piedalījusies, neesmu to visu pārtraukusi. Jutos līdzvainīga. Opaps taču it kā neko nespieda darīt ar varu. Viņš apgalvoja, ka pati esmu to gribējusi. Piekodināja: Ja pateiksi kādam, notiks kaut kas ļoti slikts. Un neviens tev tik un tā neticēs. Man bija bail.
Pēdējo reizi opis uzmācās, kad man bija 11 gadu. Tas notika pagalmā. Apkārt bija daudz cilvēku, viņš gāja garām un it kā nevainīgi izmeta: Ejam paspēlēties? Uzkliedzu Nē! un aizskrēju pie omes. Kā pielīmēta visu dienu turējos viņai blakus, neatkāpos ne soli.
Esmu centusies saprast, kādēļ opaps man to nodarīja. Man ir stāstīts, ka viņš bijis armijnieks, savulaik karojis. Šķiet, neviens, kurš pārdzīvojis kara šausmas, nav īsti vesels. Arī attiecības ar sievu viņam bija nekādas.
Kādēļ mamma neaizstāvēja?
Pusaudzes gados man bija ārkārtīgi sliktas attiecības ar mammu. Bieži strīdējāmies, kliedzām viena uz otru. Mammasprāt, viņas viedoklis vienmēr bija pareizais, bet es neko nesapratu.
Kāda konflikta karstumā izmetu: Ja jau esi tik gudra, kādēļ nepasargāji mani no opja perversijām? Sākumā viņa kaut ko bļāva pretī, bet tad izplūda asarās, pienāca klāt un apskāva, teikdama: Man ir ļoti žēl, ka tā notika, bet nevaru tur neko mainīt. Pēc tam atkal – kapa klusums par šo tēmu.
Manī joprojām ir milzīgs aizvainojums pret vecākiem. Kādēļ viņi neko nedarīja? Kādēļ nekad nav jautājuši, kas īsti notika? Kādēļ nepārtrauca jebkādus kontaktus ar vecotēvu? Mēs braucām pie vecvecākiem ciemos, svinējām kopā svētkus, sēdējām pie viena galda, it kā nekas nebūtu noticis. Ome vienmēr bijusi izteikta pesimiste, drūms cilvēks pēc dabas. Bet opītis – pilnīgs pretstats! Ārkārtīgi jautrs, īsta sabiedrības dvēsele! Kad nāca ciemiņi, viņš runāja vienā runāšanā, plēsa jokus. Visi smējās, visi par viņu bija sajūsmā! Arī es smējos… Tas vectētiņš, kurš sēdēja pie galda, un tas, kurš mani vedināja aiztikt viņa dzimumorgānus – tie it kā bija divi dažādi cilvēki. Ģimenes saietos mani vienmēr plosīja pārdomas. Kā viņš var būt tik jautrs? Vai viņam ir kāds neizskaidrojams atmiņas zudums? Varbūt domā, ka es neko neatceros? Varbūt nekas traks nemaz nenotika, man tikai tā likās?
Pieaugot un aizvien labāk saprotot man nodarīto, psiholoģiski kļuva ļoti grūti atrasties viņa tuvumā, tādēļ atteicos braukt uz laukiem, gāju prom no mājām, kad vecvecāki brauca ciemos. Māte pārmeta, kādēļ negribu ar viņiem tikties. Tas man likās dīvaini. Viņa taču zināja…
Kad kārtējo reizi bijām sastrīdējušās, telefonsarunā mātei pārmetu, kā viņa spēj klusēt par bērnībā notikušo, izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Viņa man histēriski kliedza pretī: Ko tad tu gribēji? Lai mēs viņu ieliekam cietumā? Ko visi par mums domātu? Kas notiktu ar omīti? Par to tu esi padomājusi?!
Nosviedu klausuli. Mani vecāki ir sabiedrībā pazīstama ģimene ar plašu draugu loku. Mātei vienmēr bijis ārkārtīgi svarīgi, kā viņa izskatās sabiedrības acīs.
Ko gribēju panākt? Neko daudz. Tikai saņemt no mammas atbalstu un sapratni, tikt uzklausīta. Kāds mīļš, silts vārds būtu ļoti daudz palīdzējis.
Mammas acīs vienmēr biju par visu vainīga. Par to, ka kartupeļi piedega, par to, ka ar tēti sastrīdējās. Šķiet, vārds vainīga man bija iededzināts uz pieres. Tādēļ jutos vainīga arī par to, ko opaps man nodarīja. Bija sajūta, ka esmu kauna traips ģimenē, ka esmu sabojājusi vecākiem dzīvi.
Atceros, attiecību sākumposmā ar vīru aizbraucām pie omes uz laukiem. Māte atkal pārmeta, kādēļ pie vecvecākiem ciemojos tik reti. Raudādama izskrēju ārā. Kad atgriezos, māte ar mani nerunāja. Nepielūdzama klusēšana turpinājās gandrīz gadu. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc. Par man nodarīto vīram biju mazliet – cik nu spēju – stāstījusi. Viņš vēlāk atzinās: Es tavai mātei visu pateicu! Jautāju, kā viņa varēja nerīkoties, palikt vienaldzīga, zinot, ka viņas bērnam ir nodarīts pāri. Mātesprāt, biju izpaudusi noslēpumu, kam jāpaliek ģimenē.
Vectētiņš pirms vairākiem gadiem nomira. Ir mazliet mierīgāk. Uz bērēm neaizgāju, šoreiz gan neviens nejautāja, kāpēc.
