Globāla krīze – pieaugušie bērni ievācas atpakaļ pie vecākiem. Vai viņiem būtu jāpiemaksā īre un citi izdevumi? 99
“Mammas un tēta banka” – tas ir tāds izteiciens Lielbritānijā, kas nu daudziem britiem rada reālas galvassāpes. “Esmu vecāks diviem pieaugušajiem bērniem, kuri pēdējos gados ir pārcēlušies atkal pie manis, jo nevar atļauties sev īrēt paši savu mājvietu.” Šis nav viens tāds gadījums. Par to izvērstāk raksta The Guardian.
Janvārī Valsts statistikas birojs ziņoja, ka īres cenas ir pieaugušas par 6,2%, kas ir lielākais gada pieaugums kopš rekordu sākuma 2016. gadā. Kopš 2011. gada Anglijā un Velsā to ģimeņu skaits, kurās ir pieauguši bērni, kas dzīvo kopā ar vecākiem, ir pieaudzis par 13,6%.
Tāpat kā daudzi citi vecāki, es negaidīju, ka atbalstīšu savus pieaugušos bērnus, izdevumam stāsta kāda sieviete. Hipotekāro kredītu palielināšana un dzīves dārdzības pieaugums ir licis man pašai savilkt jostu: uzvelku papildu džemperus, nevis ieslēdzu apkuri, un domāju par to, vai cepure iekštelpās jau nav par traku.
Līdz ar to daudziem rodas loģisks jautājums, vai vecākiem vajadzētu iekasēt no saviem pieaugušajiem bērniem īri. “Es jūtos slikti, prasot viņiem naudu savās mājās. Es vienmēr esmu teikusi, ka viņi var atgriezties mājās jebkurā laikā. Bet mēs visi esam grūtā situācijā – man nākas pat slēpt tīrīšanas līdzekļus, higiēnas preces, jo viņi tās ātri izlieto. Šķiet, ka mani bērni visu savu laiku pavada, staigājot gar ledusskapi, pārāk ilgi uzturoties karstā dušā un pārāk daudz uzgriež centrālo apkuri. Brīžiem vaicāju, vai viņi nevar iet strādāt kādā kafejnīcā,” neapmierināta ir sieviete.
Viņas vīrs uzskata, ka bērniem būtu jāmaksā atkarībā no tā, cik viņi nopelna, taču abiem ir īstermiņa ārštata līgumi, un viņu algas svārstās no labas uz neko atkarībā no mēneša. Viņiem nav darba drošības. Savukārt citviet ir situācijas, kad bērni pelna vairāk par vecākiem.
Viens ir šis ekonomiskais aspekts. Otrs – sociālais. “Kad esam visi kopā mājās, savā mazajā terases mājā, es ar vīru gribētu skatīties televīzijā savas programmas, virtuvē saimniekot pa savam. Un kad kādam no mums vajadzētu nodarboties ar seksu?”
“Es mēģinu ietaupīt, lai izvāktos,” tā izdevumam teicis kāds divdesmitgadnieks, kurš dzīvo kopā ar saviem vecākiem kopš universitātes beigšanas pirms gada. “Es nevēlos izklausīties nepateicīgs, bet.. Dzīvošanai kopā ar vecākiem ir blaknes – tu nevari pavadīt naktis kopā ar saviem draugiem. Kad sāk jaunas attiecības, tas ir neērti, – tu saproti, ka nav kur iet, izņemot uz savu vecāku mājām. Bet es neredzu tam beigas. Pat ja es ietaupīšu 150 mārciņas mēnesī, paies astoņi gadi, pirms varēšu domāt par īri”.
Šī ir problēma. Šī vairāku paaudžu mitināšanās zem viena jumta ir, šķiet, ilgtermiņā. Nevis pagaidu risinājums finansiālas spriedzes pārvarēšanai, bet gan nepieciešamības dzīvesveids.
Pēc Resolution Foundation domām, vidējā īres maksa turpinās pieaugt.
