Bites dzēliens 7
“Pekstiņos” savulaik bijuši trīs bišu stropi. Vienreiz Ruta Gunāram izvilkusi 14 dzeloņus. Karsta diena, viņš līdz pusei pliks, bet svelmē arī bites kļūst nervozas. Kā joko Ruta, tās bijušas īpaši dullas sugas, Placēna trakās. Kad Gunārs svieda medu, Ruta, būdama pret bišu kodieniem alerģiska, labāk gājusi uz jūru. Pārnākot mājās, priekšā zīmīte: vēl nenāc, neesmu beidzis. Kā, zinot, ka Gunāram bites viena no kaislībām un tā nav savienojama ar viņas alerģiju, tomēr riskējusi saiet kopā? Ruta smej – par tādām lietām jau jūtu mulsumā nedomā!
Bites ar laiku tika atdotas režisoram Jānim Cimmermanim uz Upesciemu. Bet, kā draugs par to atmaksāja, pat bail stāstīt. Viendien viņš zvana Gunāram – esot uzradies mecenāts, gribot pabalstīt vecos aktierus. Abi ar Cimmermani ieradušies, sākuši runāties, bet Rutai tā jocīgi – gan mecenāta nevīžīgais izskats, gan strupā valoda… Izklausās, vairāk naudu tā kā mango, nekā gatavs dot. Klusiņām vīrus pametusi, zvanījusi pašvaldības policijai. Tie varen priecīgi – šo “mecenātu” meklējuši jau labu laiku! Esot apšmaucis ne vienu vien. Tā “Pekstiņos” blēdim nekādi pekstiņi nesanāca. Policisti aizveda roku dzelžos. Bet Placēnu mājai tāds jancīgs nosaukums esot tādēļ, ka skaistos jau kaimiņi paņēmuši…
Ar gados jaunāko Rutu Bāganti Gunārs Placēns kopā jau divdesmit gadus. Kā pats joko, īsti normāli tas neesot. Pēc dzelteno mediju standartiem divas vai trīs reizes jau vajadzējis ziņot par šķiršanos.
Savstarpējās attiecības kļuvušas arvien pilnasinīgākas. Abiem saskanot, jo pēc dabas esot kā pretpoli. Ruta ceļas agri. Viņa jau iedzērusi kafiju, ielējusi pieniņu ezim, apravējusi aktinīdijas, kuru smaržā kaimiņu kaķi reibst kā nirvānā, nokrāsojusi vannas istabā caurules… Un tad mostas Gunārs. Ruta, viņš saka, talants desmitos vēl guļ! Tā kā krāsošanas darbi Rutai iet no rokas, viņa teic – mainīšot profesiju, bet Gunārs piebilst, lai paskatās krievu filmas, tur daudzas sievietes krāso un izskatās pietiekami kolorīti. Taču nekas nav ideāls. Gunārs reiz spēlējis šahu ar pašu Mihailu Tālu. Un “bērnu matu” lielmeistars viņam nav ielicis. Gunārs labprāt arī tagad uzspēlētu, bet tur jābūt diviem. Taču, izrādās, Ruta neatšķir bandinieku no dāmas.
Kad dzīvesbiedre puspajokam ieminas, ka mainīšot profesiju, Gunārs pavisam nopietni – viņš arī mainītu, ja būtu iespējams. “Es būtu gribējis būt kolhoza priekšsēdētājs.” Varbūt tāpēc, ka viņu vidū bija arī gudri vīri, varbūt tāpēc, ka Gunārā rūgtums par valstsvīru trūkumu, kas šodien Latvijā rūpētos par sabiedrības labumu vairāk nekā paši par sevi. Un es saprotu, kāpēc tā nepiepildītā sapņu loma aktierim bijusi īsts kolhoza priekšsēdētājs. Vismaz kino. Starp citu, no realitātes tālu tā lieta nemaz neesot bijusi.
1947. gadā, beidzis Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumu, braucis uz Aizputi apskatīties pirmo darbavietu. Bet nekur tālu neticis. Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā biļešu pārdošanas lodziņam priekšā slēģis. Rīgā viņam neviena – ne rada, ne drauga. Tā kā situācija traģikomiska, kioskniecei noprasījis, vai te nav kāda teātra skola? Bet sākums teātra lietai, protams, dziļāks. Gēnos no tēva un mātes. Gunāra Placēna tēvs Kārlis pagasta amatierteātrī izspēlējies visus žīdus Blaumaņa lugās, teātrī spēlējis arī tēva brālis Voldemārs, un, kā rakstīts skolotājas Marijas Šmites skaistā grāmatā “Sausnējas rīti” par Placēnu dzimto Sausnējas pagastu, teātri spēlējusi arī Gunāra mamma Kristīne, dzimusi Baltpurviņa. Viņas brālis rakstnieks Augusts Baltpurviņš nācis no Gaiziņkalna, kur reiz bijusi skaista tūristu mītne. Tur viesojies pats ārlietu ministrs Vilhelms Munters un citi augsti viesi. Kristīni Baltpurviņu platoniski mīlējis izcilais dārzkopis Pēteris Upītis. Fotografējis rozes un sūtījis viņai melnbaltas bildes, vienīgi viņam nepaticis, ka Gunārs kļuvis par aktieri, nevis izvēlējies ko nopietnāku. Mātes piemiņai no Dobeles atvestais baltais ceriņš pie “Pekstiņu” vārtiņiem tā arī nosaukts – par Kristīni Baltpurviņu. Gunāram ir dēls Edgars, studēts filozofs, bet nu jau arī pensijā. Dēlam ir kupla un talantīga ģimene, bet no paša dzimtas Gunārs palicis viens. Divus gadus vecākais brālis Ēvalds pazudis pēc kara, divus gadus jaunākā māsa Gaida mirusi pirms pāris gadiem. Gunārs bieži satiekas ar māsas Gaidas meitu Ligitu un viņas ģimeni.
Bet teātri Gunārs sācis spēlēt jau pamatskolā. Raiņa lugā “Ģirts Vilks” Gunārs spēlēja mežsarga dēlu, kas nejauši nodod partizānus. Tēvs puiku nošauj, bet mazais vēl pēdējā mirklī nočukstējis – sveicini māti… Visu nakti nāca raudiens pēc nospēlētās lomas, atceras Gunārs.
