Tajā laikā arī pirmās reizes parādījos televīzijas ekrānā, piedaloties konkursā “Meklējam solisti”, un tas jau arī prasīja savu – lai vienmēr esi formā! 0
Varu droši teikt, ka aptuveni no tā laika, kā jau lielākai daļai sieviešu visā pasaulē, man šķita, ka pāris kilogramu noteikti ir par daudz. Lai gan precīzi neatceros, cik toreiz svēru, pieņemu, ka noteikti ne vairāk par 56 līdz 58 kilogramiem, kas šobrīd man šķiet smieklīgs svars.
Tā, jau toreiz tika izmēģinātas dažādas diētas, pat mēģināju kļūt par veģetārieti kopā ar divām draudzenēm, kuras gan vēl šobrīd ir veģetārietes, taču man visu laiku aizmirsās, ka nedrīkst ēst gaļu. To, ka neēdu gaļu, atcerējos tad, kad jau biju apēdusi gaļas pīrādziņu vai rasolu, vai gaileņu mērci, kur sacepināta cauraudzīte.
No 20 līdz 25 gadiem mans normālais svars svārstījās jau no 62 līdz 68 kilogramiem. 25 gados es atmetu smēķēšanu, un tad svars pamazām pārkāpa jau pāri 70 kilogramu robežai. Lai gan tobrīd teorētiski nevarēju sūdzēties par savu dzīvi, jau tad sāku apmeklēt psihoterapeitu, jo netiku galā ar kaut kādām savām iekšējām domām, lietām, izjūtām. Psihoterapijā biju aptuveni sešus gadus un, kad 2007. gadā to beidzu, šķita, ka viss ir sakārtots, atvērta sava pasākumu rīkošanas aģentūra, uzņēmums darbojas, viss taču ir lieliski!
Un tad sākās krīze, kā arī man tuva draudzene, neko nepaskaidrojot, pēkšņi pazuda no manas dzīves. Piedalījos arī Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē, taču mana uzstāšanās nebija tik laba, kā cerēts. Izjuka arī mūzikas grupa, ko ar domubiedriem centāmies izveidot, izšķīrās mani vecāki. Un tad man uzbruka mani bērnības spoki, turklāt vīrietis, ar kuru biju kopā, tieši pirms Līgo svētkiem paziņoja, ka nav gatavs tik nopietnām attiecībā. Un tā nu, pilīti pa pilītei, sapilēja depresija. Kad negribējās neko un nevienu…
Tā, 2010. gada rudenī, pati ne visai to gribot, sāku dzert zāles pret depresiju un nepilnu trīs mēnešu laikā pieņēmos svarā par 25 līdz 30 kilogramiem. Protams, ka zāles nebija vienīgais iemesls, bet zinu noteikti, ka tās izraisīja nežēlīgi rijīgu apetīti un tāpēc, ka negribējās neko, es nekustējos, var teikt, nemaz… Retu reizi aizgāju līdz tualetei, vēl retāk – līdz dušai. Galīgās nepieciešamības gadījumā devos līdz automašīnai, lai aizbrauktu pēc pārtikas. Un tad arī vienmēr biju ar kapuci, uzmauktu dziļi uz acīm, bieži saulesbrillēs un, ieraugot paziņas, cerēju, ka esmu tik resna palikusi, ka viņi mani nepazīs. Un tā arī bija.
Tad vienā brīdī sapratu, ka šāda dzīve nav normāla, ka tālāk tā turpināt nedrīkst, nomainīju ārstu, līdz ar to – arī zāles, bet kopš tā laika aptuveni četru gadu laikā mans svars svārstījās, jo zāles bija jāmaina ik pa brīdim un vienām nebija blaknes, taču citas iedarbojās uz mani tāpat kā pirmās. Var teikt, ka visu laiku, kamēr dzēru zāles, biju kā dārzenis. Bez prieka, bez smaida, bez īpašām emocijām par kaut ko. Bija pilnīgi vienalga par visu apkārt notiekošo. Netikos gandrīz ne ar vienu, reti sazinājos ar mammu un arī tikai tāpēc, lai viņa zinātu, ka esmu vēl dzīva. Un dzīva biju lielākoties aiz mīlestības pret viņu.
