“Mani ļoti tracina pareizie cilvēki.” Saruna ar aktrisi Māru Menniku 11
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Valmieras Drāmas teātra aizvadītās sezonas labāko aktrisi gan skatītāji, gan teātra kolēģi izvēlējuši MĀRU MENNIKU, viņai šo godu dalot ar kolēģi Elīnu Vāni.
Divdesmit gadu laikā uz Valmieras teātra skatuves Māra Mennika skatītāju augstāko novērtējumu izpelnījusies jau vairākas reizes – izrādās, lai to saņemtu, ne vienmēr jāspēlē karalienes vai mīlētājas pirmajos plānos. Arī pēdējā laikā Valmieras teātra jauniestudējumos Māra vairāk redzama spilgtās raksturlomās, jaunākā no tām – Jūnisa Edmunda Freiberga iestudētajā Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvajā” – vēl gaida publikas provi atliktā režīmā. Sarunā ar Māru – par zilumiem mēģinājumos, īsto lietu novērtēšanu un pārmaiņu laika atmodinātu dumpinieces garu.
Gada nogalē “Ilgu tramvaja” pirmizrādi nospēlējāt aiz slēgtām durvīm. Kāda šobrīd ir teātra neredzamā dzīve un tu tajā?
M. Mennika: Priekšpēdējā izrāde ar skatītājiem rudenī mums bija Ineses Mičules iestudētā Gunāra Priedes luga “Jaunākā brāļa vasara”. Pēc izrādes visiem kopā paklanoties, uz skatuves bija sajūta kā fon Trapu ģimenei, kad viņi dodas prom kalnos. Tomēr teātra iekšējā virtuve nav norimusi, notiek mēģinājumi pa visiem gaņģiem – strādā režisori Toms Treinis un Inese Mičule.
“Ilgu tramvaja” pirmizrādi tiešām nospēlējām dažiem savējiem un režisoram Edmundam Freibergam. Viņš ir brīnišķīgs cilvēks un liels sava aroda meistars, turklāt spēj iemiesot veselas skatītāju zāles emocijas!
Lai ilgu tramvajs neierūsētu, mēs to ik pa brīdim iedarbinām – kaut jāmēģina maskās. Jā, mulsina neziņa, kad un vai vispār tas ies gaisā, vai nebūs tā, ka tu ieguldi visu sevi, bet to noliek maliņā un iesaldē… Piezogas doma – ko tu vēl dzīvē varētu darīt, un saproti, ka varētu darīt daudz ko citu, bet gribas tikai šo – ar sirdi un dvēseli.
Saprotu, arī tavai ģimenei vīruss negāja secen, un rudenī tavās lomās bija “jāielec” kolēģēm?
Jā. Biju tā dēvētā tiešā kontaktpersona, par laimi, nesaslimu, bet bija jāpaliek mājās vēl pirms visa slēgšanas. Jocīga sajūta – tu it kā esi vesels, bet tavas lomas spēlē citi. Elīna Vāne strauji “ielēca” “Jaunākā brāļa vasarā” Emmas lomā, “Cilvēkam vajag suni” manas lomas nospēlēja Anna Nele Āboliņa – viņa tās apguva, skatoties izrādes ierakstu. Biju šausmās, ka būs jāatsakās arī no Martinas lomas izrādē “Uz Akapulko, kundze!”. Tā taču ir ietilpīga, ilgi slīpējama loma, kurā nevar tā vienkārši “ielēkt”! Par laimi, varēju atgriezties ierindā.
Tev pēdējā laikā piespēlēti kolorīti otrie plāni… Blānšas un Stellas aktīvā kaimiņiene Jūnisa “Ilgu tramvajā”, darbīgā kolhozniece Emma padomjlaika jaunības stāstā “Jaunākā brāļa vasara”…
Viņas visas ir enerģiskas, aktīvas būtnes. Piemēram, Jūnisa – tik garšīga raksturloma, viņas uznācieni, kaut mazi, vienmēr ir spēcīgi. Mums ar Kārli Freimani tur gadās arī pa kautiņam, Jūnisa cīnās, par ieročiem ņemot pannas un katlus.
Pēc ģenerālmēģinājumiem mums visām bija zilumi un nobrāzumi.
Esmu laimīga par jebkuru lomu pie Edmunda Freiberga. Kamēr neesmu uz skatuves, sēžu zālē ar eksemplāru, reizēm pierakstot Edmunda aizrādījumus un arī sulīgās piezīmes. Iedomājos, cik ļoti vajadzētu, lai arī jaunie režisori turpat sēdētu rindiņā un acīm, ausīm vaļā klausītos meistaru.
Sieviete, kuras lomu ikdienā ģimenē nenovērtē un aptver tikai tad, kad viņa varētu nebūt, izrādē “Uz Akapulko, kundze!” ir labi zināms smeldzīgs stāsts, bet tu saki – kad uz skatuves uznāk tava psihoterapeite Martina, zāle… smejas!
Par to runājām ar manu vecāko māsu. Viņa strādā bērnudārzā, kur mēdz izgudrot visādus neparastus notikumus mazajiem par prieku, un nesen atsūtīja video, kur launaga pankūkas piecgadnieki līksmi ēd zem galda, un raksta – vai man nešķiet, ka mūsu ģimenes misija ir dot citiem prieku?
Tad es domāju, cik laba ir sajūta, ka dzirdi, ka zālē ir smiekli. “Uz Akapulko, kundze!” nav tāda tukša komēdija, bet jēgpilna un dzīvesziņu nesoša, reizēm pat sāpīga. No izrādes uz izrādi esmu sapratusi, ka cenšos katrā lomā cilvēkus iepriecināt. Man tuva draudzene, kuras viedoklim uzticos, teica – Māra, uzmanies, ne katrā lomā tas ir jādara. Bet ko es varu padarīt? Daudzi teic, ka tas ir tāds sieviešu gabals, varbūt tā arī ir.
Redzu no skatuves sievas, kas atvedušas līdzi vīrus un ar elkoni baksta – skaties, redzi, es tev teicu! Varbūt mājās grūti izrunāt visu, kas uz sirds.
Kad atnāk uz teātri, varbūt šķiet, viņš kaut ko sapratīs, ja no malas redzēs. Varbūt reizēm tiešām nenovērtējam to, kas mums ir.
Kā ar tevi pašu?
Man patiešām ir daudz. Ģimene, trīs bērni, vīrs, mamma tepat blakus, teātris. Man ir bail, ka es to uztveršu kā kaut ko pašsaprotamu. Kad nogurstu, atceros, cik ļoti kādreiz vēlējos nokļūt teātrī, tajā skaistajā teātra sapņu pasaulē! Skaidrs, ka visu laiku nedancosi pa teātri, sitot plaukstas un skūpstot teātra sienas.
Arī bērni nogurdina, nav spēka, bet tad saprotu, ka tie taču ir mani bērni, un tas trīskāršo enerģiju! Varbūt man tāds vecums, pēc 40, kad sāku domāt eksistenciālas domas (smejas). Savulaik nebiju dumpīgais pusaudzis, bet jūtu, ka šajā vecumā manī parādās kaut kāds revolucionāra gars.
Mani ļoti tracina pareizie cilvēki – ļoti gribas dzīvot ačgārni, nepareizi. Tas pareizums kaut kā svilina, pilnīgi traku padara.
Valmieras teātrī 2001. gadā ienāci tieši ar dumpinieces, ačgārnās meitenes Rias lomu Ingas Ābeles “Tumšajos briežos”.
Jā, kaut kā tas tagad savelkas. Ingai Ābelei pat bija teksts, ko Ria saka Augustam, kuru spēlēja Tālivaldis Lasmanis: “Mēs dzīvosim citādi, nekā cilvēki dzīvo.”
Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar jaunlatviešu – Kronvaldu Ata, Krišjāņa Barona – dzīvesstāstiem, Ieva Struka ieteica izlasīt arī Maijas Krekles grāmatu “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību”. Viņi visi izteikti iedvesmo, mudina nepalikt pie pašlabuma un iet tālāk, domāt par tautu, nepalikt mierā ar to, ko dari.
Tas pats Kronvaldu Atis… Viņš nodzīvoja līdz 37 gadiem, bet paskaties, cik daudz izdarīja! Kad palasa, kā dzīvojuši tā laika cilvēk, par ko viņi domājuši, kā cīnījušies par Latviju un to, kas tagad mums ir… Un tāds darbs ir iespējams katrā profesijā. Arī teātrī var degt līdz galam un bez atlaidēm, prasot daudz no sevis un no citiem.
Vai nu dzīvo savu dzīvi rēni vai arī aizrauj citus līdzi. Pirmais šķiet garlaicīgs.
Ja pieņemam, ka šogad tev ir 20. skatuves jubileja Valmierā, tad atskatoties, kuras ir tās lomas, kurās pati esi aizdegusies? Vasa Žeļeznova, Jeļena “Mežainī”, kas atnesa “Spēlmaņu nakts” nomināciju?
Gribētos teikt, ka visās esmu degusi un gājusi līdz galam. Atceros tos pašus “Tumšos briežus” – pirms uznāciena sēdēju augšā, bēniņu zonā, un skatoties, kā nāk skatītāji, jutu, ka viss ķermenis dreb, un nebeidza drebēt arī pēc izrādes. Es izbaudīju lielo laimi būt pie Fēliksa Deiča. Kad kopā ar Ievu Puķi un Elīnu Vāni spēlējām Čehova “Trīs māsas” Deiča režijā, drebējām tāpat, lai gan tās jau bija citas dvēseles trīsas. Man liekas, ļoti godīgi esmu bijusi uz skatuves. Protams, ir lomas, kas bijušas tuvāk manai būtībai vai tam, kādai man gribētos būt. Tāda bija pie Fēliksa Deiča spēlētā Jeļena Čehova “Mežainī”.
Gunāra Priedes “Jaunākā brāļa vasaru” spēlē kopā ar jauno Valmieras aktieru kursu. Kādi viņi ir?
Ļoti interesanti! Vairāk kontaktējos ar tiem, ar kuriem esmu kopā uz skatuves, īpaši ar Diānu Kristu Stafecku, kura spēlē manu meitu. Stāstīju viņai par to laiku, kā ienācu teātrī, bet viņa sēž, saķērusi galvu, sakot, ārprāts – man ir tieši tāpat. Mūsu jaunieši ir ļoti dzirdīgi, redzīgi un jūtīgi. Ceru, ka viņi paliks Valmieras teātrī un kārdinošie Rīgas teātri neaizvilinās.
Tevi nevilina?
Laikam esmu vecmodīga, bet man patīk piederības sajūta vienam teātrim. Te ir vecākie kolēģi, ko ļoti cienu un vērtēju, varu viņiem lūgt padomu. Valmierā ir pleca un ģimenes sajūta, neesmu vienkārši ienācējs. Apzinos, pasaule mainās, un, iespējams, repertuāra teātri un štata aktieri izzudīs, un tas būs normāli. Saprotu, ka būt dažādos kolektīvos ir ļoti veselīgi un radoši, bet man tāpēc ir filmas un seriāli.
Un valmierieši tevi novērtē dubultā – tev šogad gan skatītāju, gan kolēģu atzinība kā labākajai aktrisei.
Kolēģi un skatītāji – tas bija liels pārsteigums.
Protams, esmu ļoti priecīga un pateicīga, jo atzinība dod sajūtu, ka esi īstajā vietā, bet tādās reizēs mani vienmēr urda jautājums, vai tiešām esmu to pelnījusi.
Nevar noliegt, ļoti jūtu kolēģu un skatītāju mīlestību – ļoti bieži eju pa Valmieru un mani vienkārši sveicina nepazīstami cilvēki, smaida. Tad domāju, ko vēl lai izdara, lai cilvēki būtu laimīgāki un kolēģi – smaidīgāki. Noteikti gribu pateikt paldies savām līdzgaitniecēm – Puķei un Vānei –, šajā laikā ir vieglāk, jo viņas ir blakus – iedvesmo, katra pa savam.
Kā iespējams, ka teātra konkurentes Vāne, Puķe un Mennika ir arī sirdsdraudzenes?
Nekad neesmu izjutusi ne Elīnu, ne Ievu kā konkurentes. Varbūt tāpēc, ka esam tik dažādas? Ja tā padomā, mēs neesam teātrī, lai savstarpēji konkurētu, bet gan, papildinot cita citu, darītu pasauli labāku. Nesen ar meitu runājām par to, kas svarīgāk – talants vai laba sirds, un viņa pēkšņi saka, bet, mammu, pat Rainis ir teicis: “Laba sirds ir visa sākums,/ Laba sirds ir visa beigums,/ Vairāk cilvēks nespēj sasniegt.”
Teici, ka šis tev ir tāds vērtību pārvērtēšanas laiks – likumsakarīgi, jo šis laiks ir sagriezis kājām gaisā mūsu visu ikdienu. Kā raugies nākotnē?
Kopā ar vecāko meitu atjaunoju vācu valodu, ko savulaik pusgadu studēju vācu valodas pedagogos. Kopā ar vidējo meitu aktīvi piedalos sporta nodarbībās. Puikam pavasarī būs četri gadi – no viņa mācos bērna prieku. Nesen ar meitu braucām mašīnā, bijām nosalušas, bet tad uzlikām “Tautumeitas” un viņu Jāņu dziesmas iedeva tādu siltumu! Viss iekšā ievibrēja. Agrāk mazliet spēlēju kokli, ļoti gribētu atsākt un, protams, dziedāt. Un iemācīties akordeonu – lai cilvēki danco. Visvairāk man ir bail no tā, ka mēs no šī visa atgriezīsimies, bet nekas nebūs mainījies.
Un teātrī?
Martā pie mums būs Džilindžers, iestudēsim “Osedžas zemi”, ceru, tas notiks…
