Latvijā ir drošāk un mierīgāk 137
Pāvels Pereverzevs, uzņēmējs, personāla atlases eksperts, viens no apvienības “Jaunie latvieši” dibinātājiem.
Esmu dzimis un audzis Krievijā. Nebijām plānojuši emigrēt, gribējām sameklēt vecākiem “rezerves lidlauku” vecumdienām, apskatījāmies variantus Slovākijā, Kiprā, Taizemē. Nebija īpašas sistēmas, vienkārši salīdzinājām klimatu, kultūru, sajūtas. Pirmo reizi abi ar tēvu atbraucām uz Latviju ar tūristu vīzu 2010. gadā uz piecām dienām. Trešās dienas vakarā pateicu, ka gribu šeit dzīvot. Te ir saprātīga sociālā vide, lielākais pārsteigums mums bija, kad policists uz šaura ceļa palūdza viņu palaist un pēc tam pateica paldies. Maskavā nekas tāds nav iedomājams.
Kad meitai bija gads, nolēmām pārcelties uz Latviju. Pārcelšanās motīvi: ekoloģija, drošība un dzīves kvalitāte. Nebija viegli, jo viss mans bizness tobrīd bija Krievijā, turklāt lielā mērā tas balstījās uz kontaktiem. Taču mēs tā izlēmām un neesam šo lēmumu nožēlojuši. Protams, ir valstis, kur dzīves līmenis ir augstāks nekā Latvijā, taču es negribētu dzīvot, piemēram, Šveicē, kur man būtu jāsitas nost, lai nopelnītu ģimenei puslīdz pieklājīgu dzīves līmeni. Te ir labs samērs starp laiku, ko atdod darbam, un laiku, ko vari pavadīt kopā ar bērnu, dzīvot.
Tagad meitai ir jau seši gadi, rudenī mēs viņu laidīsim latviešu skolā. Sieva un mani vecāki jau ir nokārtojuši valodas eksāmenu, es to ceru izdarīt pavasarī, jo tajā gadā, kad viņi kārtoja eksāmenu, es bieži braukāju uz Maskavu, kur studēju, tāpēc nevarēju to visu apvienot. Es saprotu, lasu, grūtāk ir runāt, turklāt te jau katrs, kolīdz dzird, ka neesmu latvietis, tūdaļ pāriet uz krievu vai angļu valodu, neļauj vingrināties.
Latvijā esmu izremontējis dzīvokli, uzcēlis māju, man ir neliela būvfirma, es nemitīgi kontaktējos ar cilvēkiem, taču tikai vienu reizi man ir bijušas grūtības valodas dēļ. Otrajā gadā reģionālajā celtniecības pārvaldē kāda dāma konsekventi runāja ar mani latviski, lai gan es viņai uzreiz atvainojos, ka pagaidām vēl īsti labi nesaprotu valsts valodu. Pārjautāju katru teikumu krieviski, vai esmu pareizi sapratis, bet viņa turpināja latviski. Kad teicu, ka labāk atnākšu vēlreiz ar tulku, viņa nolika uz galda veidlapu un parādīja man ar pirkstu, kur, kas un kā jāraksta. Tas bija vienīgais šāds gadījums. Citi, uzzinot, ka esam no Krievijas, bet cenšamies runāt latviski un neesam sajūsmā par Putina diktatūru, ir priecīgi.
Kardināli atšķirīga ir situācija ar padomju laika iebraucējiem un tiem, kas te dzimuši, bet nerunā latviski, skatās Krievijas televīziju, dievina to, ko tur redz, tomēr braukt prom negrib. Ar tādiem saskaros darbā, piemēram, celtniecībā. Viņi man stāsta, cik Krievijā ir labi. Un tad es nevis emociju, bet faktu līmenī saku: iedomājies, tev Maskavā ir kiosks, vienu rītu tu atnāc, bet Sobjaņins pa nakti to ir novācis. Tu saki: kā tad tā, man ir atļauja, lūk, dokumenti! Bet tev atbild: nu tad ej un tiesājies! Bet Krievijā tiesas spriedums var būt arī pērkams. Tie ir konkrēti fakti. Es neesmu politiski angažēts, stāstu, ko zinu no pieredzes. Man ir draugi, ar kuriem tā ir noticis, ir draugi, kas tikuši apcietināti, kāds pat ir vienā kamerā ar Navaļniju sēdējis.
Visticamāk, nevienu Latvijas krievu neesmu varējis pārliecināt, tomēr viņi vismaz atzīst, ka ir iespējams alternatīvs viedoklis. Krievijā alternatīva viedokļa nav. Putins ir cars, un tā ir labi. Pēdējo gadu laikā šā iemesla dēļ mūsu ģimene ir pazaudējusi ļoti daudzus draugus.
Šeit mūsu draugi ir gan krievi, gan latvieši. Ja runājam par vietējiem, tad latviešu starp mūsu draugiem ir pat vairāk.
Kad Maskavā man jautā, kā man Latvijā klājas, saku: ļoti labi, patīk, braukšu uz Krieviju arvien retāk. Viņi iebilst: bet tur taču fašisti maršē! Un tad es lūdzu atbildēt uz vienu jautājumu: kurā gadā Latvijā ienāca padomju karaspēks? Pa lielākai daļai saka, ka 1943. vai 1944., vai 1945. gadā. Daudziem nav priekšstata par to, kas īsti te notika 1940. gadā, nemaz nerunājot par okupāciju un deportācijām.
Jā, Maskavā var nopelnīt ātrāk, vairāk un vieglāk, taču ar daudz lielāku risku. Šeit ir vairāk jāstrādā, taču te ir drošāk un mierīgāk. Man te patīk. Tāpēc gribu būt savējais, gribu būt noderīgs.
