Esmu krievs un latviešu nacionālists 137
Pāvels Naumovs, ārsts, luterāņu evaņģēlists Ikšķiles iecirknī.
Latvija ir manas mājas. Manas mājas nav senā Krievija, no kuras 1729. gadā šurp atceļoja mani senči vecticībnieki, manas mājas nav Anglija vai Šveice, kurp es labprāt dodos atpūsties, manas mājas ir Latvija.
Mans tēvs nāk no Ludzas rajona, māte no Krāslavas. Par sevi varu teikt: esmu krievs un latviešu nacionālists. Audzis komunisma ideoloģijas laikā, mācījies krievu skolā, mājās māmiņa un vecmāmiņa sarunājās latviski, ja gribēja, lai es nesaprotu. Mans vectētiņš bija represēts, vecmāmiņa nemīlēja komunistus. Kad nācu atrādīt, cik man skaisti kaklauts sasiets, viņa dusmojās: ej prom no manām acīm ar to sarkano lupatu! Māmiņa tādās reizēs ļoti satraucās, bet es nesapratu, kas notiek. Un vēl es nesaprotu, kāpēc reizēm latviešu kundzes skatās uz mani tā dīvaini, kad es viņām ar lepnumu saku: Я Наумов Павел Владимирович… Tikai vēlāk, jau pēc skolas, sāku saprast, kas Latvijā noticis un kāpēc te nemīl krievus. Jo ar vārdu “krievs” tiek apzīmēti komunisti un okupanti. Tie, kas spīdzināja, izsūtīja, sagrāva baznīcas, iebraucēji, kas joprojām jūtas kā kungi un noteicēji, uzvedas necienīgi un bravūrīgi. Un tad es sajutos vainīgs. Jā, arī krievi tika izsūtīti, mans vectēvs starp tiem, tomēr es sajutos vainīgs. Tā bija dziedīga vainas sajūta. Mana daļa šovinistiskas nācijas atbildībā par saviem noziegumiem.
Un tad nāca atmoda. Tā notika ne tikai Latvijā, bet arī manā sirdī. Es biju uz barikādēm, iestājos Pilsoņu komitejā, iestājos Zemessardzē, joprojām esmu Jūrmalas 18. bataljonā. Es pēkšņi sajutos kā cilvēks, kas no cietuma izlaists brīvībā. Tā bija neaizmirstama sajūta.
Tad arī sapratu, ka savu likteni gribu saistīt ar latviešu tautu. Ar savu tautu. Man tagad piedāvā kalpot krievu draudzē. Saku: nē, nevaru. Es nevaru uzrakstīt sprediķi krieviski: kad rakstu latviski, sirds pasaka priekšā īstos vārdus, kad mēģinu krieviski – sirds atbildi slēpj. Man nav laika par jaunu rusificēties. Gribu palikt ar savu tautu. Plecu pie pleca. Tā ir nostāja, ko nevar mainīt, stabila sajūta, kas dara mani laimīgu. Protams, ar pacientiem, ja vajag, runāju krieviski, bet baznīcā – latviski.
Vai šeit apspiež krievus? Tas nemaz nav iespējams. Vakar “Alfā” mazgāju mašīnu. Telpā trīs latviešu ģimenes, divi krievi un es. Latvieši savā starpā klusi sarunājas, arī tie, kas ar bērniem, bet krievi runā tik skaļi, it kā citu tur nebūtu. Dominē. Krievus nevar apspiest. Arī kā ārsts tiem krieviem, kas nāk pie manis un zūdās par dzīvi Latvijā, maz varu palīdzēt. Mīliet zemi un tautu, kas jūs pieņēmusi, vai brauciet prom!
Bērni Eduards un Paula mācās latviešu skolā, bet kā gan citādi! Latvija man nozīmē visu. Es kalpoju Latvijai, jo es to mīlu.
