Mani kaitina sveši bērni 0
Tu kopā ar draugiem pusdieno kafejnīcā, bet starp galdiem skraidelē un bļaustās bērni. Vai arī: bērna draugs ciemojas pie jums un uzvedas pavisam nepieņemami. Ko tu dari (iejaucies un tā radi konflikta situāciju vai noklusē un krāj dusmas sevī) šajās situācijās un ko tava reakcija liecina par tevi?
Portāls Psychologies piedāvā aplūkot trīs tipiskas situācijas un ieklausīties psiholoģes Ilonas Bonivellas un bērnu psiholoģes Klēras Halsijas komentāros. Viņu viedokļi ne vienmēr sakrīt, bet tieši tas ir interesanti.
Situācija Nr.1. Tu atpūties savā iemīļotākajā vietā parkā un lasi grāmatu vai sauļojies pludmalē, bet turpat blakus uzrodas bērnu bars, kuri tieši šeit sāk spēlēt futbolu. Bumba ik pa laikam lido tavā virzienā vai pieskaras kājām, smiltis vien put. Ko darīt?
Ilona iesaka aprunāties ar vecākiem. Tas jādara mierīgi, bez agresijas.
Pastāsti, ka tev ir grūti lasīt un atpūsties tādā troksnī, vai viņi var kaut ko darīt, lai tev palīdzētu?
Centies nostāties vecāku pusē, parādīt, ka esi viņu sabiedrotais, tad viņi neuztvers tevis teikto kā uzbrukumu vai draudus. Ja pieaugušo nav tuvumā, runā ar bērniem. Saki ko līdzīgu: “Tas ir lieliski, ka jums ir tik jautri, bet, kad smilts (bumba) lido pie manis, man nemaz nav jautri. Ko jūs par to domājat?”
Klēras padoms ir apdomīgāks. Viņa iesaka klusējot pameklēt citu pludmales vai parka daļu, jo jebkurš mēģinājums aizliegt bērniem spēlēt vai ierobežot viņu teritoriju neizbēgami izraisīs konfliktu ar viņiem vai vecākiem. Šādas situācijas ir neparedzamas. Patiesība ir tāda, ka mēs pārāk sāpīgi uztveram ne tikai kritiku, bet arī svešinieku aizrādījumus mūsu bērnam.
Pirms kaut ko uzsākt, ieklausies sevī. Tev šķiet, ka bērnu attieksme ir nekaunīga, nevērīga vai pat izaicinoša? Bet piekritīsi – ir diezgan grūti iztēloties, ka bērni apzināti sper bumbu tavā virzienā, lai pakaitinātu. Visticamāk, viņi vienkārši nepietiekami labi prot to spārdīt. Turklāt katram ir sava personiskās telpas izjūta. Iedomājies, ka bērni jau vakar te spēlēja futbolu, tad sanāk, ka tas esi tu, kurš ielauzies viņu teritorijā. Apsver situāciju no dažādām pusēm, un jutīsies mazāk aizskarts.
Situācija Nr.2. Tava 14 gadus vecā dēla draugs, kurš ciemojas tavā mājā, uzvedas diezgan brīvi un pat nekad nepasaka “paldies” par pacienāšanu. Nesen jūs uzaicinājāt viņu uz restorānu, viņš pasūtīja dārgu steiku bet, nogaršojot pāris gabaliņus, vairāk neēda. Tev gribētos viņam pateikt visu, ko par to domā, bet baidies, ka nostādīsi dēlu neērtā situācijā.
Klēra domā, ka vieglāk ir atrisināt situāciju mājās – vienmēr var atsaukties uz mājas noteikumiem. Vienlaicīgi esi draudzīgs un jautrs. Paliekot vienatnē ar dēlu, paskaidro: “Man nav iebildumu, ka tavs draugs nāk ciemos, bet negribu, ka viņš tā uzvestos.” Pajautā, kā, pēc viņa domām, varētu atrisināt šo jautājumu.
Ilona piedāvā izcilu taktiku situācijai restorānā: “Es nepieļautu, ka pusaudzis izvēlas visu, ko viņš grib, bet norādītu summu, kurā jāiekļaujas. Iepriekš darīt zināmus visus ierobežojumus – tas ir efektīvs veids, kā izvairīties no daudziem konfliktiem ar pusaudžiem.”
Situācija Nr.3. Jūs ar dēlu bieži pavadāt atvaļinājumu mājā, kuru īrējat kopā ar savu brāli un viņa 10 gadus veco meitu. Ja meitene ir sliktā garastāvoklī, viņa ignorē visu, ko tu lūdz. Tu sastādi visu ģimenes locekļu pienākumu sarakstu, bet viņa dara tikai to, kas patīk. Vienreiz tu zaudēji pacietību un sabāri viņu. Brālis, kurš pret meitu izturas pārāk pielaidīgi, lūdz izturēties saudzīgāk.
Ilona iesaka pacensties nezaudēt pacietību. Meitene tomēr ir jūsu ģimenes loceklis, tāpēc parādi viņai, ka esi sarūgtināta, ka viņas rīcībā ir kaut kas, kas tevi satrauc. To darot, tu nodod brāļameitai ļoti svarīgu vēstījumu. Ja vecāki samierinās ar viņas uzvedību un tu arī to pieņem, tas nozīmē, ka tā visiem ir pieņemama. Izskaidrojot, ka tev nepatīk pašreizējā situācija, tu liec meitenei aizdomāties, vai viņai ir taisnība.
Klēra rekomendē ļaut brāļameitai pašai kontrolēt savus pienākumus. Pajautā, kādi darbiņi viņai patiktu un atrodi veidu, kā apbalvot par uzdevumu izpildi.
Centies neņemt pie sirds viņas rupjības. Padomā, kā tu reaģē uz šādu pieaugušo uzvedību. Pajautā, kāpēc viņai ir slikts garastāvoklis un vai vari kā palīdzēt? Izrādi līdzjūtību un, ja redzi, ka tava līdzdalība nav nepieciešama, liec viņu mierā.
Kāpēc mēs saspringstam, saskaroties ar svešu bērnu rupjību vai kaprīzēm? Mēs uzskatām, ka tas ir drauds mūsu vērtībām un autoritātei. Īpaši spēcīgu trauksmi izjūt vecāki, kuri audzina tāda paša vecuma bērnu. Kā pieaugušie mēs jūtam pienākumu iejaukties, bet daudzi baidās to darīt. Tiesa, es nevaru sodīt kāda cita bērna, bet es varu pateikt savu viedokli.
