Kā izpaužas bipolāri afektīvi traucējumi? 0
Vieglākos gadījumos ir īslaicīgi nomākta garastāvokļa periodi, kas mijas ar nedaudz pacilātu garastāvokli un aktīvu rosīšanos ikdienā. Viegli izteiktas garastāvokļa svārstības sauc par ciklotīmiju. Smagākos gadījumos depresīvi simptomi (pazemināts garastāvoklis, nespēks, interešu un prieka trūkums, apātija, miega un apetītes izmaiņas, koncentrēšanās grūtības, suicidālas domas, trauksme) mijas ar hipomāniju vai māniju, kam var pievienoties pat psihotiski simptomi (murgu idejas un halucinācijas). Nereti cilvēki, kuri cieš no bipolāri afektīviem traucējumiem, pastiprināti lieto alkoholu, kofeīnu, sāk lietot narkotikas vai smēķē.
Kā izpaužas mānija?
Cilvēkam mānijas fāzē ir izteikti eiforisks un pacilāts garastāvoklis, paaugstināts pašvērtējums, paātrināta domāšana. Cilvēks kļūst daudzrunīgs, grūti pārtraucams, familiārs, rodas iespaids, ka viņa “domas skrien ātrāk, nekā mēle tās spēj izrunāt”. Mānijas laikā cilvēkam ir grūti koncentrēties jebkādai darbībai, tādēļ var rasties problēmas skolā vai darbā. Cilvēks kļūst viegli aizkaitināms, dusmīgs, satraukts, reizēm pat agresīvs. Paaugstināta pašvērtējuma dēļ cilvēks var uzsākt realizēt lielus projektus, paņemt bankā nepārdomātus kredītus, nesaprātīgi tērēt naudu, iesaistīties riskantās attiecībās, bez apdomāšanās izvēlēties seksuālus partnerus vai stāties laulībā ar iepriekš nepazīstamu cilvēku.
Mānijas laikā cilvēkam ir samazināta vajadzība naktīs gulēt. Reizēm mānijas periodā cilvēki neguļ pat vairākas diennaktis no vietas. Mānijas periodā cilvēkam nav kritikas par savu rīcību un emocionālo stāvokli. Bieži uz ierosinājumu apmeklēt ārstu viņi reaģē ar dusmām, cenšas pārliecināt apkārtējos, ka ir veseli. Simptomu vieglāka izpausme tiek dēvēta par hipomāniju.
Kā ārstē bipolāri afektīvus traucējumus?
Bipolāri afektīvi traucējumi nepāriet paši no sevis. Nepieciešams vērsties pie psihiatra, lai nozīmētu piemērotāko ārstēšanas metodi. Galvenie medikamenti BAT ārstēšanā ir garastāvokļa stabilizatori, kas efektīvi līdzsvaro garastāvokli. Nepieciešamības gadījumā tiek izmantoti arī citi psihotiskos simptomus mazinoši līdzekļi, nomierinoši līdzekļi, antidepresanti.
Nozīmīgs efekts ārstēšanā ir arī psihoterapijai, kas var veicināt izpratni par slimību, iemāca atpazīt paasinājuma simptomus un piemērot dzīvesveidu tā, lai tas neprovocētu atkārtotu slimības uzliesmojumu. Kopā ar medikamentiem psihoterapija var mazināt simptomu intensitāti, uzlabot cilvēka izpratni par ārstēšanas nepieciešamību un tādējādi mazināt attiecību un sociālās problēmas, kas var būt radušās BAT uzliesmojumu laikā. Gadījumos, kad BAT paasinājuma laikā cilvēks apdraud sevi vai apkārtējos, nepieciešama ārstēšanās stacionārā.
Šo viedokli papildina arī psihoterapeits Dr. Tarass Ivaščenko, uzsverot, cik nozīmīga ir paša pacienta piekrišana ārstēšanas procesam: “BAT ārstēšana veidojas no vairākiem elementiem: medikamenti, psihoterapija (kas ir vērsta uz afektu stabilizāciju) un psihosociālais elements.
Sekmīgai ārstēšanai ir būtiski izvērtēt ārstēšanas prognostiskus faktorus. Ir tādi, ko pacients nevar ietekmēt un kas apgrūtina ārstēšanos, piemēram: BAT gadījumi ģimenē, sākums ar depresīvo fāzi, sākums agrīnajā vecumā, bieži recidīvi, kā arī faktori, ko var ietekmēt: ilgi neārstēts gadījums, atteikums no medikamantozas terapijas, narkotiku lietošana utt.
Ārstešana būs sekmīgaka, ja pacients saņems regulāro medikamentozo terapiju, nelietos narkotiskas vielas, neizvairīsies no ārstešanas un neignorēs savu slimību, kā arī, ja vienlaicīgi ar medikamentozo terapiju saņems psihosociālo atbalstu. Psihoterapija un ģimenes atbalsts var palīdzēt samazināt simptomus un recidīvu gadījumus.
BAT ārstēšanā psihoterapija palīdz pacientam saprast savu slimību, iemāca atpazīt paasinājuma simptomus un veidot savu dzīvesveidu tā, lai neprovocētu atkārtotu slimības uzliesmojumu.”
Taujāts, vai BAT pacients var iekļauties sabiedrībā, psihoterapeits atbild apstiprinoši: “Termins “normāli” gan ir parāk plaši interpretējams un saprotams divējādi: vienam situācija vai faktori var likties normāli, citam – nē.
Tomēr atbilde ir – jā, cilvēks ar BAT var iekļauties sabiedrībā un dzīvot pilvērtīgu dzīvi. Cik sekmīgi viņam tas izdosies – atkarīgs no paša cilvēka, prognostiskiem faktoriem un slimības gaitas.”
