Saspringtajos apstākļos strādājusi apmēram gadu un tā arī neredzot sava darba augļus, Anna nolēma izšķirties par labu veselībai un mainīja amatu. Uzsākot darba gaitas valsts pārvaldē, ikdiena kļuva daudz mierīgāka un beidzot atlika laika atpūtai. 0
“Salīdzinot ar elles priekškambari, kā to dēvējām draugu lokā, jeb veco darbu, mans jaunais amats šķita paradīze zemes virsū. Protams, ikdienā neizpalika stress un dažādas raizes, tomēr beidzot es atskārtu, ka var dzīvot arī citādi – darbam nav jāveido visa mana ikdiena. Ar milzu entuziasmu metos jauno pienākumu izpildē, dalījos idejās, labprāt diskutēju ar kolēģiem un centos noslēpt aizvainojumu, kad mana aktivitāte kādam traucēja vai priekšlikumi netika pienācīgi novērtēti.
Gan man, gan apkārtējiem šķita, ka mana veselība un noskaņojums uzlabosies. Pirmajā mirklī tā arī bija – jutos emocionāli pacilāta, laimīga, teju eiforiska. Daudz izklaidējos, tikos ar draugiem, mudināju mīļoto pēc iespējas biežāk doties ārpus mājas. Šķita, gluži vai kampju sev pēkšņi piešķirto brīvību. Līdzcilvēki sāka jokot, vai esmu sākusi ko lietot – taču es tikai pasmējos,” atklāj Anna.
“Taču kādu dienu darbā gadījās pieļaut visai nopietnu kļūmi, kas ietekmēja visas nodaļas darbu. Saņēmu rājienu no vadītājas, jutos apkārtējo nosodīta. Man šķita, ka neesmu attaisnojusi uz sevi liktās cerības, jo darbu ieguvu, pateicoties noderīgiem kontaktiem. Ikdiena it kā sabruka. Kļuvu apātiska, depresīva, mani nekas neinteresēja, viss kaitināja. Šādā stāvoklī pavadīju aptuveni divas nedēļas, līdz noskaņojums atkal krasi mainījās.
