“Manī ir dzīves spīts!” Dainas Eversones dzīves pieredzes stāsts 0
Labsirdīgā, smaidīgā Daina Eversone no Rīgas pārcēlusies dzīvot Kuldīgā, lai koptu savu mammu Ievu, kurai oktobrī apritēs jau 102 gadi. Varam tikai nojaust, cik grūti ik dienas pārvarēt sadzīves un slima cilvēka aprūpes rutīnu, taču Daina to neizrāda. Arī personiskā dzīve nav bijusi rozēm kaisīta, tāpēc vēl jo vairāk var apbrīnot viņas uzupurēšanos citu labā.
“Ko nu rakstīt par mani, neesmu nekāda sabiedrības zvaigzne,” kautrīgi teic Daina. Viņu iedrošinu, ka jebkurš cilvēks, arī šķietami maz zināms, ir vērtība un pelnījis cieņu, lai atklātu viņa pārdomas, dzīves ceļu, kas ir atšķirīgs no citiem. Katram ir savs liktenis, un otra cilvēka ādā neielīdīsi, toties gudra doma kādam var palīdzēt, iedrošināt pārvarēt savas likstas.
Daina Eversone dzimusi Kuldīgā, savu tēvu neatceras, jo viņš miris, kad viņai bijis gads. Pēc pamatskolas turpinājusi izglītību Liepājā profesionāli tehniskajā skolā, kur apguvusi krāsošanas, celtniecības amatus.
Liepājā viņa iepazinusi krievu tautības puisi Viktoru, ar kuru pēcāk apprecējušies.
Viņam bija dzīvesvieta Rīgā, tāpēc abi pārcēlās uz galvaspilsētu. Ģimenē nav gājis viegli, jo katram sava mentalitāte. Piedzimusi meita, tā nu sanācis, ka viņu kontakti pārtrūkuši. Savukārt mazmeitu, kas mīļi dēvēta par Peciņu, nācies Dainai audzināt, skolot jau no četru gadu vecuma.
“Cenšos viņai palīdzēt, kā nu spēju. Trīs gadus meita studēja, strādāja Londonā, taču nespēja apvienot mācības un darbu, tur dārgās dzīves dēļ bija spiesta atgriezties Latvijā. Tagad studē Rīgas Stradiņa universitātē, pabeigusi jau pirmo kursu,” priecājas Daina.
Viņai bijuši vairāki likteņa pārbaudījumi – Viktors saslima, slimoja ilgi un smagi, tad aizgāja mūžībā… Palikusi viena, Daina nekrita izmisumā, bet centās rast domubiedrus, nodarbi – pati remontēja dzīvokli, vadīja vieglo automašīnu, brauca uz Kuldīgu apciemot mammu.
“Vienu dienu atbraucu, iekšā netieku, taču dzirdu, ka istabā ir neliels troksnis. Zvanu māsai, lai brauc palīgā tikt dzīvoklī. Atlauzušas durvis, redzam, ka mamma guļ uz grīdas gaitenī. Viņai jau bija sākusies ķermeņa atdzišana, par laimi mediķi izglāba. Kopš tā laika nu dzīvoju pie mammas.”
Grūti gandrīz visu laiku būt istabā, uzlūkot slimu cilvēku, būt par viņu modram, ka tik kaut kas negadās…
Kā pārvarēt šīs vientulības neērtības, kā sevi spēcināt?
“Dzīve ir pilna ar grūtībām. Tas, kā mēs tiekam ar tām galā, padara mūs stiprus,” nosaka Daina. Viņasprāt, arī tik sarežģītā situācijā, kāda ir viņējā, nedrīkst sevi pamest novārtā – jārūpējas par gara un ķermeņa spēku. “Manī ir dzīves spīts! Spēju rast laiku arī vingrošanai baseinā. Siltā laikā apmeklēju Māras dīķi, kur var sauļoties un tīrā ūdens dēļ arī peldēties. Otrdienās izbrīvēju apmēram divas stundas laika, lai nūjotu. Jau kādu laiku tam izmantoju pērn atklāto 2,5 kilometru garo pastaigu taku gar Ventas krastu. Tur ar skatu laukumiem tik skaista ainava, ka nenopriecāties! Ļoti gribas būt dabā, piemēram, Līgo vakaru nosvinēju pie krustdēla Ventas krastā, brīvākos brīžos vācu arī augu ziedus tējām. Esmu jau savākusi liepziedus, raspodiņus, vīgriezes…”
“Rudenī daudz lasu, pilsētas bibliotēkā ņemu grāmatas uz mājām. Man galvenokārt interesē literatūra par cilvēkiem ar spēcīgu raksturu, lasu arī par karu… Tā nu ir, ka ar vietējiem nečupojos, uz zaļumballēm neeju. Savu dzīves smagumu pārciešu vienatnē, dažreiz aizeju arī uz kapiem, kur atdusas mani tuvinieki. Apkopju viņu kapu kopiņas.”
Daina pasmaida un piebilst, ka dzīvesprieku papildinot arī viņas skotu šķirnes kaķis ar noglaustām ausīm. ”Kemis Rīgā bez manis skuma, bet te Kuldīgā jūtas lieliski! Mamma gan viņu bar, ka lien gulēt drēbju skapī – ar ķepām atver durvis un iekšā ir!”
