“Manī ir daudz teātra prieka”. Aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Daiga Gaismiņa 0
Daiga Gaismiņa ne tikai ir apbrīnojami daudzveidīga un arī visai nodarbināta Latvijas Nacionālā teātra aktrise, bet arī skatuves mākslinieces radošo lidojumu spēj savienot ar rūpi par visu Latvijas teātra cilvēku saimi, būdama Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja, un pašmāju iecienītākā seriāla skatītāji veselu sezonu ik vakaru sekoja līdzi viņas spēlētās sirsnīgās Magdas gaitām. “Manī laikam ir daudz teātra prieka,” saka Daiga. Ne velti šovasar aktrise pievienojusies jaunas brīvdabas izrādes radošajai komandai – no 8. jūlija līdz 13. augustam Latvijas brīvdabas estrādes, bet rudenī – lielākos kultūras centrus, apceļos izklaidējoša komēdija “Saimnieks meklē saimnieci”.
Vēl tikko Daigas spēlētā Silmaču Pindacīša dabūja šīs sezonas pēdējo – Līgo vakara – pērienu Druvienā, bet Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Daiga Gaismiņa-Šiliņa priecājas par ārkārtīgi ražīgo teātra sezonu, kas vainagojusies nebijušā skaitā izrāžu, kas, jūnijā nominācijās sagrupētas, gaidīs Spēlmaņu balvas rudenī. Nu būtu pienācis laiks atjaunot spēkus lauku māju mierā un klusumā, tomēr divu teju pieaugušu bērnu mammai Daigai jaunas rūpes – sekojot vecākās māsas pēdās, kura jau studē socioloģiju Vācijā, pēc vidusskolas izlaiduma pasaulē jāpalaiž arī dēls, kurš pēc dalības Latvijas U-18 basketbola jauniešu izlasē nu uzņemts ASV universitātes komandā.
“No pilsētas prom netieku, kārtoju formalitātes. Īsu brīdi uz brāļa izlaidumu no Vācijas atskries arī meita, viņiem tur nav vasaras brīvlaika. Protams, šis man ir pārdzīvojumu pilns laiks, tomēr ļoti priecājos par saviem bērniem un viņu patstāvību. Skaidrs, ka ar mūsu mākslinieku algām mēs šādas studijas nevarētu pacelt (Daigas vīrs ir Latvijas Nacionālās operas un baleta trompešu grupas koncertmeistara vietnieks). Viņi apzinās, kādas ir vecāku iespējas un nepārmet mums, saprotot, ka dzīvē daudz ko vajadzēs panākt pašiem un nebūs tā, ka kāds kaut ko iedos tāpat vien. Abiem bija motivācija mācīties, saprast, ka sekmes un iegūtās zināšanas ir ļoti sasaistītas ar to, kā viņi aizies tālāk dzīvē.” Daiga pasmaida – par aktieriem gan viņas bērni nekad neesot vēlējušies kļūt: “Laikam jau abiem ir bijusi iespēja mazliet pagrozīties pa skatuvi un saprast, ko tas nozīmē. Tomēr sportā un mākslā ir sava līdzība – koncentrācija uz mirkli, kurā jāieliek viss, ko spēj. Tāpat prasmju uzturēšana, ikdienas treniņi, sestdienas, svētdienas, kas nav brīvas.”
Daiga priecājas, kā pēc spraigas seriālu sezonas līdz nākamajam filmēšanas periodam pelnītā vasaras atvaļinājumā devusies viņās spēlētā “UgunsGrēka” sirsnīgā Magda. “UgunsGrēks bija mans šīs sezonas lielais piedzīvojums, jo sen nebiju filmējusies seriālā (Daiga piedalījusies seriālos “Dzīvoklis” un “Tumsas puķe”). Sākumā piedāvājums bija epizodiska loma, un, to pieņemot, nenojautu, ka tas izvērsīsies tik lielā darba apjomā, jo izrādījās, ka Magda kaut ko sastrādā teju katrā sērijā. Ir nojausma, ka viņas darbošanās varētu turpināties arī nākamajā sezonā. Tomēr šobrīd jāteic, ka tāpat kā visa Latvija esmu neziņā par seriāla varoņu tālākajiem likteņiem.”
Iziet no Magdas tēla savā ziņā gan neļaujot daudzie viņas fani – Daiga atzīst, par tāda mēroga atpazīstamību pat bija piemirsusi. “Īpaši bērni nekautrējas nākt klāt, aicina fotografēties un parunāties vai vismaz uzsauc – Magda! Tas ir patīkami, lai arī mans tēls, iespējams, nav no pievilcīgākajiem. Varbūt simpātijas raisa Magdas cilvēcīgums – tā dēļ arī man nekad nav bijusi problēma ar to. Es nedomāju – ak dievs, kā gan es kā Daiga spēlēšu tādu dāmu! Draudzēties ar Magdu man patiesībā ir diezgan viegli.”
Aktrise, kuras radošajā kontā ir ap pussimta lomu teātra izrādēs, “Spēlmaņu nakts” balva un nominācijas gan par pirmā, gan otrā plāna labāko aktierspēli, neraizējas, ka pēdējā laikā lielo lomu kļuvis mazāk. “Es nesūdzas par to, kāda izveidojusies mana aktrises karjera Nacionālajā teātrī. Spēju sagremot un saprast, ka aktieris karjeru neveido viens – esam ļoti atkarīgi no tā, kā mūs redz režisori, un no tā, ko viņi mums piedāvā. Apzinos, ka jau mazlietiņ esmu ārā no pieprasītākās vecuma grupas. Protams, zinu, ka es vēl varētu, taču ir spēcīgas jaunākas kolēģes, un lomas jādala uz visām. Mana karjera ir pietiekami veiksmīga un sabalansēta, to apliecina arī piedāvājumi nākamajā sezonā, kad būs samērā daudz darba un arī vairākas lielākas lomas. Atliek tikai cerēt, ka sakritīs visi apstākļi – radošā komanda un režisora idejas,” stāsta Daiga.
Jau septembrī pirmizrādi piedzīvos jaunās paaudzes censoņu tandēma – dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa – veidotais sociālpolitiskais darbs “Veiksmes stāsts”, kurā Daigai būs viena no četrām galvenajām lomām. “Tas ir mūsdienīgs materiāls par mūsu valstiski aktuālām problēmām šodien. Manī raisa cieņu abu jauno cilvēku mērķtiecība – viņi konsekventi īsteno savas idejas, runā par to, kas viņus satrauc, atgriežoties pie politikas un ekonomikas tēmām, pie tā, kā cilvēki šodien jūtas mūsu valstī.”
Esot Teātra darbinieku savienības vadītāja, kura, starp citu, amatā pārvēlēta atkārtoti, Daiga uz teātra procesiem raugās ne tikai no aktrises radošā lidojuma trajektorijas. “Šī sezona man kā aktrisei bija ļoti interesanta, bet vislielākais prieks un gandarījums ir par to, ka īpaši veiksmīga tā bija Nacionālajam teātrim kopumā, ko apliecina arī “Spēlmaņu nakts” nomināciju skaits (33). Arī tad, ja bijis iestudējums, kurā mans konkrētais uzdevums varbūt nav tik liels, bet redzu, ka tas cilvēkiem patīk un ir vajadzīgs, tad padarītā darba sajūta ir ļoti patīkama. Piemēram, “Svina garšā” mums visiem, izņemot galveno varoni, uzdevumi ir nelieli, tomēr jūtam, kāpēc to darām, – ir patīkami, ja skatītāji ir tik atsaucīgi, bet īpašs prieks par to, ka ar šo stāstu izdevies uzrunāt jauniešus: lūk, tur varonis viņu gados nokļūst tādos piedzīvojumos, un vēsture tādā veidā jaunajiem cilvēkiem pēkšņi kļūst pavisam konkrēta un saprotama.”
Vasaras viducī Teātra savienības darbi esot mazliet pabīdīti malā. “Esam centušies visu nokārtot tā, lai jūlija beigās un augusta sākumā varētu mesties atkal iekšā darbos. “Spēlmaņu nakts” darba plānošana jau notikusi, sāksim veidot jauno žūriju, domāsim par skatītāju balsojumu, paralēli strādās iepriekšējā žūrija, kas piešķirs balvas.” Vai var atklāt, kā “Spēlmaņu nakts” mūs pārsteigs šogad? “Parasti jauninājumus ienes ceremoniju režisori, šogad tas būs Andrejs Žagars. Augustā tiksimies, lai apspriestu mākslinieciskās idejas un vizuālo ideju. Man ļoti simpatizē tas, ka Andrejs šajā sezonā veidojis vairākus iestudējumus Dailes teātrī, turklāt viņam ir ļoti liela pieredze Lielās mūzikas balvas ceremoniju veidošanā, tāpēc noteikti būs interesanti.”
Aktrise pasmaida, noliedzot, ka amats ietekmē attiecības ar kolēģiem. “Ja tā ir, to uzzināšu tikai tad, kad vairs nebūšu priekšsēdētāja. Šobrīd ir tikai viens kolēģis, kurš mani jokojoties sauc par priekšnieci,” smejas aktrise. “Man pašai šķiet, ka ikdienā itin veiksmīgi spēju nodalīt savas darbības vienu no otras. Kad esmu Nacionālajā teātrī, daru to, kas jādara šeit, kad esmu savienībā, darbojos tikai tur. Protams, “Spēlmaņu nakts” ir pietiekami liels process, un ir brīži, kad jāatbild uz zvaniem vai e-pastiem paralēli darbam teātrī, bet ļoti cenšos, lai viena lieta netraucētu otrai. Labākais ir tas, ka komanda, ar kuru kopā jau vairākus gadus veidoju “Spēlmaņu nakti”, labi zina, ka mans pamatdarbs ir teātrī, un saprot, ka būs mēneši, kad līdz savienībai tikpat kā netikšu un saziņai būšu pieejama tikai elektroniski.”
Mūslaiku žargonā arvien biežāk iezogas vārds “multitaskings”, kādā angļu mēlē dēvē daudzo uzdevumu veicējus, un ierasts, ka visbiežāk to attiecina uz sievietēm, kuras pagūst veidot karjeru pat vairākos darbos, audzināt bērnus un būs sievas saviem vīriem. “Laikam izveidojies pieradums pie šī daudzo uzdevumu ritma,” domīgi piekrīt Daiga. “Šobrīd ir grūti iedomāties, ka varētu citādi. Kad pēkšņi darbu virpulī iekrīt kāds tukšums, tu īsti nezini, ko darīt. Tad šķiet, kā es tā veselu nedēļu esmu nobumbulējusi, bet pirms divām nedēļām tādā pašā laikā varēju tik daudz! Tomēr ķermenim un prātam, īpaši vasarā, atpūta ir vajadzīga. Ir jāatjaunojas idejām, garīgai enerģijai, jāizdzīvo sāpe vai prieks – kas nu kurā brīdī gadās. Ja mākslinieks ir iztukšots, viņš nespēj neko jaunu un interesantu radīt un viņam nav ko teikt skatītājiem.”
Daigas miera osta ir laukos, Vidzemes akmeņainajā jūrmalā. “Saulrieti. Rasa zālē. Miers un klusums tikai tuvāko lokā. Protams, ir arī kāda dobīte, kur parušināties. Kā jau katram māksliniekam, kuram patīk, ka viņa darbs nokļūst Visumā, arī man ir ļoti patīkami redzēt sava darba augļus – tos pāris tomātiņus, izravētas dobes vai tās pašas mazās zemeņu bļodiņas!”
Tomēr spēles prieku aktrise izbaudīs vasaras viducī, jo Daigu sastapsim arī Latvijas brīvdabas estrādēs jaunā izklaidējošā brīvdabas izrādē “Saimnieks meklē saimnieci”. Izrādes veidotāji – autore Gunta Kalniņa un režisors Juris Rijnieks – sola ievest TV šova tapšanas aizkulisēs, komiskās situācijās, pikantērijās un būšot pat skandāls.
“Kādā lauku sētā vasarā, ierodas režisors un kopā ar viņu arī es, režisora sieva, televīzijas cilvēks. Viņa ir tā, kura atrodas līdzās māksliniekam un ir spējīga īstenot viņa idejas arī tad, ja nākas sadzīvot ar vīra mīļāko. Gan mana varone, gan es, Daiga, mēs abas protam koncentrēties uz mērķi un īstenot to. Atzīstos, ka ikdienā gan neesmu tik eksplozīva kā manis spēlētā režisora kundze. Protams, šī ir komēdija, visi raksturi ir sakāpināti – šis ir viegls, priecīgs darbs, ko skatoties var atslēgties no ikdienas rūpēm.”
Daiga priecājas, ka izrādē ir iespēja uz vienas skatuves sastapties ar citu teātru kolēģiem – Ģirtu Ķesteri, Daci Vītolu, Madaru Melni-Tomsoni, Aldi Siliņu un Imantu Stradu, Nacionālo teātri izrādē pārstāv arī Līga Zeļģe. “Ar Ģirtu, protams, esam pamatīgi saspēlējušies “UgunsGrēkā”, tomēr vienā izrādē kopā spēlējam pirmoreiz. Šī dažādo pieredžu sadursme ir interesanta. Viens no otra var kaut ko pamācīties un iegūt. Turklāt ļoti sen nebiju strādājusi kopā ar Juri Rijnieku.” Daiga spēlēja J. Rijnieka 2006. gadā iestudētajā Paula Putniņa komēdijā “Pusdūša. Mundis” Nacionālajā teātrī.
“Piekritu arī tāpēc, ka vēlos izbaudīt to prieku, kādu no skatītājiem var sajust tikai laukos, brīvdabas estrādē – tur ir pilnīgi cita specifika. Tie cilvēki līdz Rīgai reizēm nemaz nenonāk, un prieks, ko tu viņiem sniedz, ir ļoti tieši jūtams.”
