Dace Straume: Mani dziedināja gongi 0
Savulaik žurnāla 36,6 °C eksperimentā izmēģināju gongu meditāciju un par piedzīvoto vēstīju lasītājiem. Pasākumu vadīja gongu skaņu meistare Dace Straume. Vēlāk uzzināju, ka viņas dzīvē bijušas pamatīgas pārmaiņas – no veiksmīgas profesionāles biznesa jomā Dace kļuva par radošu brīvmākslinieci.
Tā viņa spēja ne tikai izkļūt no rutīnas un neapmierinātības kampiena, bet arī tikt vaļā no nelāgās pavadones depresijas. Patlaban Dace ir ne tikai gongu meistare, bet arī mūzikas terapeite, psiholoģe, personības izaugsmes trenere un bērnu nometņu vadītāja. Viņa ir dziedātājas Ievas Kerēvicas mūzikas menedžere. Vēl Dace izveidojusi Saules namu – vietu mākslai un mūzikai, kur rīko daždažādas nodarbības un izstādes.
Kad uzaicināju tevi runāties par pārmaiņām dzīvē, uz mirkli apklusi. Vai tāpēc, ka toreizējās pārmaiņas jau ir visai tāla pagātne?
Tavs jautājums saslēdzas ar mana tagadējā dzīves ceļa sajūtām, kā zobratiņi saiet kopā. Jo pēdējo nedēļu ritumam atslēgvārds ir pārmaiņas. Atkal pārmaiņas, un tas ir kolosāli! Katra jauniegūtā atklāsme ir kā atslēga vēl neatvērtām durvīm.
Šobrīd formulējas citādi jautājumi, esmu vairāku jaunu lēmuma priekšā.
Daudzi vēlētos pārmaiņas savā dzīvē, bet neuzdrošinās sākt kaut ko jaunu. Kā notika ar tevi?
Man bija labi atalgots un stabils darbs, virzīts uz izaugsmi. Bija izveidota profesionāla pārdevēju komanda. Vēl joprojām vairāki brokeri, mani bijušie kolēģi, ir vieni no veiksmīgākajiem apdrošināšanas jomā.
Tolaik manas vērtības bija ieņemamais amats, tituls, sabiedrības novērtējums, biju atkarīga no citu uzslavām un apbalvojumiem.
Gribēju dzīties visam pakaļ kā sapotēta, saindēta. Pielāgojos citu viedokļiem, jo savu balsi nedzirdēju un tai neticēju.
Biju visus pieradinājusi, ka man ir lielas darbspējas, esmu veiksmīga, smaidīga, varu iedvesmot. Bet jau labu laiku tā bija totāla izlikšanās. Jā, es vēl ilgi varēju atrast rezerves sevī, lai ietu un darītu citiem, bet sev iekšēji sen biju mirusi. Ik rītu cēlos un jutu – kaut kas nav tā, kaut kā pietrūkst… Manī gruzdēja trauksme un nemiers.
Taču ir tik grūti atzīt, ka jāpieņem lēmums atteikties no dzīves, kas vairs neceļ, ka jādod iespēja sākties kam jaunam sevī. Izdomāju neskaitāmus argumentus, kāpēc to nevaru. Nav droši iet prom no laba amata, nevarēšu iztikt, man jau par daudz gadu, es tik maz zinu un protu, pilns darba tirgus ar tādiem kā es… Bailes uzvarēja, un es turpināju rullēt ierastajās sliedēs.
Bet, ja nemainies, kā prasa iekšējā būtība, tev sāk kaut ko atņemt. Tevi apstādina arvien neērtāki dzīves notikumi.
Vai tā tiešām notika?
Vispirms man pajuka attiecības, mēs izšķīrāmies. Negāja arī meitas audzināšanā. Dziļā neapmierinātība ar sevi un upura loma sašķobīja arī veselību.
Sākās viss it kā nevainīgi – slikta pašsajūta, trauksme, bezmiegs. Jutu ilgstošu nogurumu, nebija spēka.
Parādījās signāli, kas raksturoja ko neveselīgu manī, tās bija depresijas un onkoloģijas pazīmes.
Viss turpinājās ar pamatīgu noilgumu manā neapmierinātajā dzīvesveidā. Tā turpināju eksistēt.
Laikam bija gan kāds nulles punkts, jo piepeši manī atrāva vaļā gribu dzīvot citādi. Es izteicu lūgumu pēc palīdzības. Palaidu to Visumā – lūdzu, atsūti cilvēkus, kuri palīdz izgaismot manu pasauli… Šis nodoms patiesi realizējās. Manā ceļā nāca cilvēki, kuri it kā nejauši sāka atbildēt uz maniem jautājumiem.
Vienmēr dzinos pēc mērķa. Jo tas bija augstāks, jo šķita, ka tālāk tikšu. Go! Es visu varu! Bet te piepeši viens cilvēks man saka: dzīves nākamos notikumus veido tava sirds. Vispirms sajūti sirds nodomu – kas tevi dara laimīgu, kas sniedz gandarījumu.
Pagalam samulsu. Vai drīkstu tā sev vaicāt? Vai nav svarīgāk, kas citiem patīk manī? Sapratu, ka ilgus gadus esmu dzīvojusi, lai izpatiktu pasaulei.
Cilvēks, kurš mudināja mani lūkoties savā sirdī, ieteica arī atcerēties rotaļas, kas man visvairāk patika bērnībā. Atminējos, ka tolaik man ļoti prasījās mūziku. Četru gadu vecumā no kartona uztaisīju tādu kā klaviatūru ar taustiņiem un spēlēju. Es pat atceros, kā tā skanēja! Vecmāmiņa teica manai mammai: “Neliec Dacītei tik daudz ravēt, viņai pirkstiņi jāsaudzē, būs jāspēlē koklīte.” Kā viņa to zināja? Tiešām mācījos kokles klasē, desmit gadus spēlēju Valmieras koklētāju ansamblī Zīlīte.
Skolas laikā rakstīju mūziku, manu dziesmu pat dziedāja izlaidumā. Stāšos mūziķos, būšu pedagoģe! Braucu uz Rīgu ar visu kokli.
Nokārtoju kokles un vokāla iestājeksāmenus, bet tad sekoja visgrūtākais – solfedžo pārbaudījums. Stāvēju pie eksāmenu telpas un neuzdrošinājos ieiet. Pēkšņi atvērās durvis. Skolotāja prasīja, vai vēl kāds nāks. Es neatsaucos. Pēc tam apsēdos uz palodzes un raudāju. Sapratu, ka mājās nevaru braukt. Iestājos pirmskolas un sākumskolas pedagogos.
Studiju laikā vēl dziedāju, biju vokālā ansambļa Twella dalībniece, arī soliste. Pieķēros kā putnēns ansambļa vadītājai Ilgai Šņorei, jo viņa īpaši izjuta mūziku un vokālu. Es arī tā gribēju.
Pēc augstskolas sāku strādāt bērnudārzā, tad skolā. Strādājot bērnudārzā, biju iedvesmojusi citas kolēģes pusdienlaikā nākt kopā un dziedāt. Izveidojām pat ansambli.
Biju diezgan pareiza, gribēju izpatikt citiem. Laikam tāpēc man bija jānonāk uz biznesa ceļa, lai iemācītos atšķirties, darīt pa savam, jo biznesā tikai tā var kaut ko sasniegt.
Mūzikai pieliku punktu. Pateicu sev: nav ko dziedāt, ja neesi spējusi izveidot mūziķes karjeru! Nedziedāju pat pa kluso, pati sev. Biju pilnīgi ciet.
Atceros, ka stāstīji – gongus speciāli nemeklēji, par tiem uzzināji nejauši.
Tā bija. Mūsu uzņēmums rīkoja biznesa semināru. Izziņoja, ka otrajā daļā būšot jāguļ zemē, skanēšot gongi. Par tādiem nebiju pat dzirdējusi. Ieradās Alisija un Ričards Eiliakas, gongu meistari no Lietuvas. Vēlāk viņi kļuva par maniem pirmajiem skolotājiem. Kad viņi sāka skandināt tos milzu instrumentus, manī kaut kas sakustējās, pamodās dvēseles kliedziens. Tik ilgi esmu to meklējusi! Tas ir mans!
Gāju klāt meistariem un sacīju, ka gribu mācīties spēlēt gongus. Viņi māja ar galvu: jā, daudzi tā saka. Taču es nerimos. Vēlāk tiešām braucu pie viņiem mācīties.
Es nopirku vienu gongu. Nevienam to neteicu. Tas ir dārgs instruments, bet es pat nezināju, kam man to vajag. Katru rītu gongu skandināju. Gulēju vai sēdēju blakus gongam un uzsitu, kā mācēju. Pēc laika pamanīju, ka sāku justies citādi. Uzlabojās pašsajūta, noskaņojums un veselība. Kļuvu mierīgāka. Arī psiholoģiski jutu pozitīvas izmaiņas.
Skaņa dziedina, un šī dziedināšana sākas smalkajā līmenī. Tādēļ sākumā cilvēks pat nesaprot, ka kaut kas jau mainās.
Vairākums kāro ātru un sataustāmu rezultātu. Sāk apmeklēt ciguna nodarbības, bet jau pēc pāris reizēm atmet ar roku – ai, tur nekā nav, man labāk nekļūst. Iešu labāk mantras paskaitīt. Atkal nekā. Tagad paiešu uz jogu… Tā klejo, lieki tērējot laiku un naudu. Turklāt šādi var novirzīties no savām patiesajām vēlmēm, vest sevi labirintā, no kura nevar izkļūt. Nu, iedod taču savam ķermenim ilgāku laiku, lai tas var sākt harmonizēties un veseļoties! Esmu pateicīga sev, ka tolaik katru rītu uzticīgi veltīju laiku skaņai, skandināju gongu.
Un vēl es sāku dziedāt. Nebiju to darījusi 15 gadus! Kādā rītā piefiksēju – gongs ieskanas, un es dudinu līdzi. Tā bija kustība manī.
Drīz pēc tam sekoja notikums, kas izkustināja ledu manī. Faktiski tas bija viens jautājums.
Ko tādu var pavaicāt, lai salauztu baiļu un ierastības ledu?
Kāds fantastisks cilvēks man piepeši pavaicāja: cik minūšu dienā tu esi laimīga? Ne jau, cik dienu mēnesī, bet cik minūšu!
Vispirms pārņēma sašutums: ko viņš te prasa, kāda laime! Taču mans ķermenis sadzirdēja jautājuma būtību. Es sāku raudāt. Nebiju to darījusi gadiem, neatļāvos, tik ciets mūris manī bija uzbūvēts. Vienkāršais jautājums atmodināja.
Ja agrāk uzdotu jautājumu par laimi, es diez vai to dzirdētu. Jo biju tumsā, biju kurla. Bet nu gongi mani bija ieskandējuši un attīrījuši. Biju gatava sevi sadzirdēt.
Sapratu, ka man ir jāmaina pilnīgi visa dzīve, lai beidzot kļūtu es pati. Un tad pārņēma lielas bailes. Tās ir bailes no pārmaiņām.
Tomēr izteicu nodomu: vēlos piedzīvot sevi, savu patieso būtību. Neilgi pēc tam tiešām notika pārmaiņas – reorganizēja uzņēmumu, kurā strādāju. Man vajadzēja izlemt, vai tiešām vēl gribu palikt šajā jomā. Tagad saprotu, ka tā bija dāvana – iespēja izlemt. Teicu sev: pasaki taču vienreiz, ka pietiek! Ej prom!
Palīdzēja arī cilvēki, kuri man bija atsūtīti. Satiku rakstnieci, vairāku grāmatu autori Kristīni Mucinieci. Otrs svarīgs cilvēks bija Varis Vētra. Viņi abi iedeva man ticību kāpt citā laivā. Arī tagad Kristīne un Varis ir klātesoši manā dzīvē.
Daudz lasīju, praktizēju dažādus vingrinājumus. Apmeklēju Jura Rubeņa retrītus. Atsāku vokālās nodarbības. Mācījos Argentīnas tango. Turpināju studijas Pēterburgas augstskolā, kur apguvu psiholoģiju, psihoterapiju un mūzikas terapiju. Krievijā satiku vēl vienu īpašu sievieti – gongu meistari Izabellu Ļedencovu, turpināju mācīties gongot.
Spēcīgs piedzīvojums bija balss nometne, kurā notika virstoņu dziedājumi. Es ļāvu sev vērt muti vaļā, ļāvu atvērties dzīvei ar sirdi!
Skaņa ir pirmais un vieglākais ceļš, kā atnākt atpakaļ pie sevis. Tā ir kā tilts, pa kuru aiziet līdz savai patiesajai būtībai, līdz tam, kas ielikts šūpulī.
Vai tavu tiltu uzcēla gonga skaņas?
Daudzi netic, ka gongs var dziedināt. Jo tikai guli un ļaujies skaņām. Taču gonga skaņa ir enerģija, kustība, vibrācija, un tā darbojas kā smalks juvelieris. Gongs ir kā kosmosa čuksti, tādas skaņas nevar radīt ne ar vienu citu instrumentu. Enerģētiskajā līmenī tā ir visspēcīgākā vibrācija, ko šeit, uz Zemes, varam iegūt.
Citi saka: tas tik tāds troksnis. Es priecīgi apstiprinu. Bet šo troksni, šo vibrāciju citādā veidā nevaram saņemt. Cilvēks ir dabas daļa, un tieši daba spēj dziedināt, vest pie saskaņas ar sevi. Gongs sastāv no vairākiem dabas elementiem: varš, bronza, alva, zelts, sudrabs – tie ir īpašā veidā sakausēti. Katrs metāls skan uz sava viļņa, skaņas saplūst kopējā vibrācijā.
Dažādās gonga zonas tiek skandinātas, izmantojot speciālu tehniku un paņēmienus.
Gongs ilgstoši vibrē, radot daudzkārtīgus skaņu viļņus. Tie nes sevī Visuma spēku un enerģiju.
Kad gāju prom no darba, par saņemto pabalstu nopirku vairākus gongus un citus interesantus mūzikas instrumentus. Daudzi teica, ka esmu neprātīga, taču es to uzskatu par gudrāko naudas ieguldījumu savā dzīvē.
Vai uzreiz citiem piedāvāji nodarbības, kurās iespējams klausīties gongus?
Nu nē, jutos galīgā iesācēja. Vien dažiem draugiem bikli pastāstīju, ka esmu aizrāvusies ar šo instrumentu. Viņi uzreiz – mēs gribam dzirdēt. Pirmajā reizē gongoju četriem cilvēkiem. Man bija ļoti bail: vai varu spēlēt citiem, ko gan es protu?! Taču, kad iesāku darīt, visas bažas izšķīda. Tagad zinu – ja dari, bailes vienkārši pazūd.
Draugiem ļoti patika, viņi prasīja, lai vēl rīkoju tādus vakarus. Ziņa par gongu pasākumiem izplatījās. Citi arī vēlējās to piedzīvot.
Pēc gongu nodarbībām daudzi stāstīja, ka notikumi sākuši mainīties straujāk. Mainījās dzīves uztvere un veselība. Skaņa un vibrācija izkustina enerģētiku, pieklauvē pie pārmaiņu cietokšņa, sāk šķīdināt to klinti.
Organizēju dažādus koncertus un projektus, kur gongi skan kopā ar arfu, ērģelēm, čellu, ģitāru, arī ar bungām. Cilvēkiem ir zināmāks tradicionālo mūzikas instrumentu skanējums, šo muzikalitāti jau pazīst, bet tā viņi vairāk uzdrošinās uzzināt arī to, kas ir gongi.
Droši vien daudzi jautā, vai ar šo nodarbi vari finansiāli iztikt?
Ja iecentrējas tikai uztraukumā par naudu, tā nenāk. Ja domā par dzīves kustību, procesu – ko vēl gribu paveikt, tad rodas darbošanās iespējas, un pietiek arī naudas. Ir tik, cik vajag. Līdzko gribi piemērīties ārpasaulei, lai būtu vairāk, lai būtu kā citiem, tad gan nekas neiznāk.
Esmu atļāvusi sev veidoties par meistaru dažādās jomās. Organizēju gongu spēles meistarklases. Sajūtu vakarus un retrītus. Strādāju ar balss dziedināšanu. Vadu personības izaugsmes individuālas sarunas un grupu nodarbības. Sadarbojos ar mūziķiem mūzikas menedžmentā, ar citiem radošiem cilvēkiem daudzpusīgos projektos. Pirms trim gadiem kokles nometnē izgatavoju pati savu kokli. Atguvu ticību, ka drīkstu to spēlēt. Kokles radīšana bija viena no manām spēcīgākajām personīgajām psihoterapijām.
Pēc divdesmit gadu pārtraukuma atļāvos sev pateikt, ka varu strādāt ar maziem bērniem.
Kāda mamma pastāstīja, ka viņas atvasei ir dzirdes problēmas, tad vēl kāda mamma mani uzrunāja. Tā sāku ar bērniem muzikāli strādāt. Šovasar sarīkoju trīs dienu radošo ceļojumu bērniem Dziedošie putniņi. Tajā integrēju savas zināšanas: pedagoģiju, psiholoģiju, mūziku. Radīju dzīvi kā rotaļu, kurā nav noteikumu, bet ir interesants process.
Kad mainīju attieksmi pret sevi, apguvu sevis iemīlēšanas prasmi, sāku arī citādi mīlēt cilvēkus. Izlīdzsvarojās attiecības ar līdzcilvēkiem.
Tad satiku īpašu vīrieti. Uldis ir draugs, ar kuru kopā varam radīt. Mēs augam katrs sevī, akceptējam viens otra talantus un atbalstām viens otra izaugsmi. Uldim ir paša izveidota koncertmāja Cēsīs, kurā kopīgi organizējam vasaras koncertus un realizējam radošas un trakas idejas.
Agrāk īrēji telpas Rīgā, tagad tev ir Saules nams.
Tā doma piepeši pie manis atnāca. Es sekoju savam sirds sapnim. Jo saule ir silta, pie tās visi tiecas. Pie tās ir silti, mīļi, un tajā ir daudz enerģijas. Šis nams ir piepildīts ar cilvēku mīlestību, jo daudzi draugi un paziņas palīdzēja to iekārtot.
Te mēs muzicējam, gleznojam, izšujam, notiek koncerti un izstādes. Man ir tik daudz interesantu lomu, un tās visas es pielaikoju. Taču cenšos būt godīga pret sevi. Vaicāju sev: vai tas vēl ir mans sirdsdarbs, vai varu tajā realizēties? Ja jūtu sevī apstiprinošu atbildi, turpinu iesākto. Ja ne, meklēju ko jaunu, lai man būtu interesanti. Atzīšos gan, ka vēl gadās uzkāpt uz vecā grābekļa – apņemos kaut ko darīt, lai citiem izpatiktu. Bet tad es atkal dabūju pa pieri ar to grābekli.
Es izdzīvoju sevī visus mirkļus, jo pati tos radu. Ar katru savu elpu, domu, kustību. Nesen noticēju aicinājumam, ka vēlos pulcināt cilvēkus, kuri grib iemācīties gongot. Mācīties ieradās septiņi cilvēki, turklāt vairākumam ikdienā nav saistības ar skaņām, nav muzikālās izglītības.
Man tā ir lieliska pieredze. To, kā es jūtu instrumentu, varu nodot citiem. Dodu viņiem iespēju pašiem lidot un priecājos, cik skaisti izdodas šie lidojumi! Es sajūtu, kā gongs spēlē cilvēku.
Daces atziņas
Vienmēr cenšos saskanēt pati ar sevi.
Ja sirds sajūt aicinājumu, tam vajag sekot. Kad mainīju nodarbošanos, faktiski visu ierasto dzīvi, daudziem tas šķita nesaprotami, neloģiski. Arī man pašai likās neprātīgi veikt tik milzīgas pārmaiņas. Tagad redzu, cik tas bija organiski.
Agrāk viss notika pēc strikta plāna un kontroles. Tagad ļaujos sajūtām, radošumam, improvizācijai. Saplūstu ar notikumiem. Pieņemu, ka dzīve ir kustībā un pārmaiņās.
Ja ir uzvedība, kuras dēļ saslimu, tātad ir arī uzvedība, kas palīdz pašai sevi izveseļot. Mainu uzvedības ieradumus sevī.
Uzticos ķermeniskai reakcijai, kas dod noderīgāko virzību.
Atļauju sev būt tādai, kas atšķir mani no visiem citiem.
