“Man meistaram jāmaksā 1000 eiro, bet viņa bērns jāizglīto par atmestajiem grašiem!” Profesors par negodīgajām algām 0
Pagājušajā nedēļā es uzrakstīju viedokļrakstu “Igors ar perforatoru mēnesī nopelna divreiz vairāk nekā Rīgas mērs. Uz kuras planētas mēs dzīvojam?”, kas izsauca īstu viedokļu vētru, kāds komentāros pārmeta baltrocītes sindromu, skaudību par cita godīgi nopelnīto naudu ar smagu darbu, Lato Lapsa pietiek.com pat piesauca komunismu, nu šausmas, bet es priecājos, jo sapratu, ka šī ir aktuāla tēma, kas neatstāj vienaldzīgu. Dusmīgos komentārus varēsiet izlasīt paši, bet neskaitāmās lieliskās vēstules, ko saņēmu epastā, publicēšu LA.LV turpmākās dienas. Cilvēki dalījās savā pieredzē un domāju, ka arī jums tas varētu interesēt. Paldies par visiem siltajiem vārdiem un drosmi izstāstīt par sevi. LA.LV lasītāji ir paši labākie!
Mazai atkāpei par manu viedokļrakstu, māju remontējam paši, esmu ar perforatoru demontējusi betona grīdu (tā tāda īsa atbilde tiem simtiem dusmīgo komentētāju), arī logus ar vīru jau trīs vasaras liekam divatā, siltinām, slīpējam, špaktelējam sienas, liekam grīdas, līmējam tapetes, kas tik nav darīts, bet tas nav svarīgi, vien gribēju uzrakstīt lieku teikumu, ka zinu, par ko rakstu un palikšu pie sava viedokļa, ka par betona demontēšanu tāda nauda nav adekvāta – tur nav vajadzīgas nekādas zināšanas, tikai spēks un man šķiet, ka šodien mēs tomēr maksājam par prasmēm, vai ne tā?
Betonētājam, kurš uztaisīs precīzu rāmi katram pakāpienam, kurš izlīdzinās pareizā leņķī betonu, lai ūdens tek prom, kurš piedāvās labāko hidroizolāciju, materiālu, ar ko pēc tam kāpnes pārklāt, jo flīzes šajos platuma grādos ir bīstama izvēle – jā, šim meistaram es esmu gatava maksāt tik un pat divreiz vairāk. Un arī maksāšu. Man tomēr gribētos domāt, ka dzīvojam sabiedrībā, kur darbs, vienalga, vai pie datora programmējot, vai labojot Rīgas ielas, tiek pienācīgi novērtēts, ja cilvēks savā jomā ir profesionālis, ja ir guvis pieredzi, iemācījies to savu lietu izdarīt perfekti. Kāds man pārmeta augstprātību, rakstā pieminot augstāko izglītību.
Vai visiem ir jāstudē? Laikam jau nē, bet ko mēs mācīsim saviem bērniem, ja priecāsimies, ka izjaucot, demolējot lietas, ne mācoties ko jaunu, varam nodrošināt spožu nākotni? Bailīgas domas.
Šādā pasaulē es negribu dzīvot. Līdzīgi domā arī kādas augstskolas profesors, kura vēstuli saņēmu. Viņš ļāva publicēt savu stāstu arī jums.
“Sveika, Krista!
Lasīju Jūsu rakstu par algām. Ik pa laikam mani pārņem ļoti līdzīgas domas kā Jūs. Tad nu nolēmu uzrakstīt.
Strādāju izglītība. Pamata darba vieta ir viena no augstskolām Latvijā, neteikšu, cik lielu algu tur saņemu, bet, godīgi sakot, līdz Jūsu pieminētā censoņa algai, ko viņš saņem dienā [800 eiro], man mēnesī ir bezgala tālu, godīgi sakot, kaut kas neaizsniedzams, tāpēc strādāju vairākās vietās, arī skolā un citās mācību iestādēs, kas sniedz augstāko izglītību, taču cipars nu galīgi nesasniedz valstī vidējo algu, kas pašreiz laikam ir apmēram 1600 (īsti nezinu, jo tā strauji aug).
Tiesa, pēdējos gados esmu pieredzējis, ka stundas tiek ņemtas nost un slodze samazināta pat bez kāda brīdinājuma, tādējādi pat nedodot iespēju kaut cik normāli nopelnīt. 29.augustā paziņo, ka būs nevis 24 stundas, bet 8. Tas tā normāli. Prasībām arī jābūt ļoti nopietnām, kā jau izglītībā tam pienākas.
Tā kā esmu valodnieks, kas nodarbojas ar senām un mirušām valodām (šādu zinātāju mūsu mīļajā Latvijā nav daudz, un no esošajiem lielākā daļa jau ir ļoti cienījamā vecumā), tad varētu domāt, ka piepelnīties varētu ar tulkošanu, taču
par vienas lapas iztulkošanu (laikam kādas 1800 rakstu zīmes) sola apmēram drusku virs 12 eiro.
Tiesa, lai iztulkotu kādas desmit šādas lapaspuses, paiet ļoti ievērojams laiks. Tā noteikti nav diena, lai šo senos tekstus padarītu arī citiem lasāmus un baudāmus. Prasīt vairāk īsti nevar, jo tad vari palikt arī bez tiem pašiem 12 eiro.
Taču ieklāt laminātu var dienas laikā un tas maksā apmēram 200 eiro, varbūt arī vairāk.
Vai tiešām jāmaina darbs, ko mīlu, kam strādājot esmu veltījis gandrīz 30 gadus? Neieskaitot studijas, kas arī bijušas diezgan daudzus gadus, tiesa, doktorantūru nepabeidzu. Kādēļ tā vajadzīga? Jāizdzīvo…
Savukārt pretī varu likt savus piedzīvojumus ar tā saucamajiem celtniekiem.
Pēdējais bija tāds ļoti izteikts un spilgts piedzīvojums. Nācās remontēt vienu istabu, jo pateicoties mūsu dižā Rīgas namu (iz)apssaimniekotāja dēļ, to bija skāris kārtīgs pelējums, kas negribēja nekādi doties projām.
Reģipša nevis profilu maiņa un vates ielikšana, un virsmas apstrāde, un tapešu izlīmēšana, un citu sīkumu paveikšana, visus neuzskaitīšu, tikai par darbu samaksāja 1000 eiro, materiāli gan apmēram uz pusi mazāk.
Darbs bija nedēļai (laikam astoņas dienas). Ne jau no pusē deviņiem līdz sešiem. Sākums bija ap pusē vienpadsmitiem. Tiesa, šis cilvēks tiešām tās stundas arī strādāja un strādāja labi. Tika teikts, ka jāmaksā 1000 eiro, sākumā domāju, ka tas kopā ar materiāliem, jo tika liels cipars taču nevar būt par darbu, jo pats tādu naudu nekad nesaņemu, bet tad meistars paskaidroja, ka esmu pārpratis, tas tūkstotis tikai par darbu un materiāli atsevišķi.
Pirms pāris gadiem nolēmām veikt kaut nelielu remontu lauku mājā, lai sakārtotu kaut vienu istabu, lai vasarā būtu, kur apmesties. Tas bija “jautrs” pasākums! Meistari, kas lika logus centās, taču apmēram 150 gadus vecā mājā, kur ļoti sen nekas nav darīts, tie logi neturējās gluži tā, kā gribētos. Vajadzēja virs logiem pārlikas, lai mūris nespiestu uz logu kastēm. Meistaru sameklējām.
Vīrelis ilgi stiepa “bikšu gumiju”, kad sāka salt un uzsniga sniedziņš, beidzot izdarīja prasīto, taču gauži šķībi un greizi. Darbonis atzīmēja, ka tā taču neesot Rundāles pils. Mums varbūt tā ir minētā pils, kur aizbraukt pa vasaru.
Strādāja viņš dažas stundas gan sadalot uz divām dienām, maksu paprasīja to pašu jauko 1000, kaut arī visu, par ko bijām vienojušies neizdarīja.
Tajos pašos laukos viens rosījās veselu pusi gada (tiešām sešus mēnešus) un beidzot bija vienu sienas daļu pārmūrējis un ielicis grīdas sijas, un “melno” grīdu, arī reģipsi pieskrūvējis ar siltinājumu salicis, radot arī pietiekami daudz brāķa (visus neuzskaitīšu). Jā, šis nebija dārgs. Paprasīja tikai 1400 eiro, tas, ko darīt bija diezgan daudz, taču materiālus gan lika sūtīt ar vērienu un labu cenu. To visu nemaz neizmantoja. Jāatzīmē, ka viņš gan neko nenopelnīja, jo tā nauda nebija tik liela, ja izdala uz sešiem mēnešiem. Vismaz cilvēks vasaru padzīvojās jauki lauku kūrortā.
Un te jau vēl ir stāsts par to vai šie cilvēki nodokļus maksā?
Cits nemaksā vispār, cits daļēji un sludina, ka tādējādi viņš pāri nodarot tikai sev, taču
patiesībā mani apzog divreiz, jo, kā teicu, strādāju izglītībā, kur algu maksā no budžeta, un man redz esot jāmāca viņu bērni par to, ko atmet.”
Ja arī tev ir savs stāsts par negodīgām algām kādā nozarē, raksti man uz epastu [email protected]. Tā kā tēmu aizsāku ar remontdarbu veicējiem, varbūt Tu strādā šajā nozarē un vēlies pastāstīt, kā veidojas šie izcenojumi un ieviest skaidrību? Varbūt vienkārši gribi izteikt savas domas, droši raksti, es izlasīšu un Tev noteikti atbildēšu. Paldies, ka lasi LA.LV.
