Mangaļsala ar Veiksmes ielu. No zvejniekciema par vietu, kur visi jūtas kā mājās 8
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Aizsākam jaunu rakstu ciklu par apkaimēm, akcentējot to biedrību iniciatīvas, rūpes par vietējiem iedzīvotājiem, apkaimes attīstību un vides vērtībām. Mūsu pirmais ceļamērķis ir Mangaļsala: pērn apritēja 60 gadi, kopš tās teritorija pievienota Rīgas pilsētai un saista uzmanību ne vien ar jūras vārtiem, bet arī ar Daugavas lejteces salām raksturīgā dzīvesveida iezīmēm, kā, piemēram, noturīgo dzimtu pēctecību, zvejniecību.
Ceram, ka šis cikls jums atklās ne vienu vien mazāk zināmu faktu, kā arī raisīs interesi pēc mājsēdes pastaigāt pa savu tuvējo apkārtni un to iepazīt vērīgāk.
Sniegots, maigs februāra sestdienas rīts, kad kopā ar fotomākslinieci Andu Krauzi braucam uz Mangaļsalu 24. maršruta garajā autobusā, kas velkas tik lēni kā slieka. Ar mums transportā ir vēl četri pasažieri – visi sēž cits no cita attālināti – sēdekļos, kas nav iezīmēti ar krustiņu.
Pēc aptuveni četrdesmit piecām minūtēm esam autobusa galapunktā, kur mūs sagaida Mangaļsalas iedzīvotāju biedrības vadītāja Ramona Innusa-Gredzena. Uzreiz var just, ka viņa ir enerģiska, zinīga un atsaucīga – ziedo savu brīvo laiku, lai mums atklātu apkaimes interesantākās vietas.
Lielākā daļa Mangaļsalas zemes un mežu pieder privātpersonām, Rīgas pašvaldībai un brīvostai – daži zemes gabali un tie nav apkaimes centrā. “Diemžēl pašvaldība nav īpaši ieinteresēta uzlabot apkaimes infrastruktūru, tāpēc jau arī izveidojām savu iedzīvotāju biedrību, lai valsts institūcijās aizstāvētu vietējo intereses,” mūsu Mangaļu odisejas sākumā uzsver Ramona.
“Piemēram, cīņā ar pašvaldību un Rīgas brīvostu, jo pārkrauto minerālmēslojumu dēļ radās tik liels vides piesārņojums, ka putekļu veidā tas klājās uz augiem, kokiem un to lapas sāka augt nedabiski lielas… Brīvosta bija saprotoša un darīja visu, lai mazinātu piesārņojumu, grūtāk mums iet ar Valsts vides dienestu, acīmredzot viņu kapacitāte ir maza… Rīgas pašvaldība iecerējusi izbūvēt pārvadu no Vecmīlgrāvja uz Mangaļsalu, arī pret šo ieceri iebilstam, jo tad brīvosta atvēzētos attīstībai, kas kaitētu mūsu ciemam.
Lai gan mums ir argumentēti iebildumi, tomēr no saviem plāniem dome neatsakās, jo projektos ieguldīti lieli līdzekļi. Decembrī izcīnījām atļauju uzlikt publisku Ziemassvētku eglīti, tās vieta bija jāsaskaņo ne vien ar pašvaldību, bet arī ar privātīpašniekiem. Rīgas pašvaldība gan bija izpalīdzīga, atveda eglīti, tās rotājumus varējām izgaismot, pateicoties pieslēgumam apgaismes stabam, mēs eglīti izrotājām ar apkaimes logo zīmēm, ko izstrādājis Alvis Inne,” stāsta Ramona.
Mangaļsalas dienvidrietumu un rietumu piekrastei, kas ietilpst Rīgas brīvostas teritorijā, noteikts ražošanas un rūpniecības teritorijas statuss – kopumā tas aizņem 13,2% jeb 105,8 ha. Relatīvi nelielas platības Mangaļsalas apkaimē aizņem savrupmāju (20,7 ha), dzīvojamās (17,9 ha) un jauktas apbūves (12 ha) teritorijas. Industrijas iecerētie vērieni pilnīgi noteikti apdraud apkaimei tik raksturīgo mierpilno gaisotni.
Reiz bija lielais loms
Rakstnieks Vilis Veldre savā 1938. gada pirmpublicējumā “Dzīve pie jūras” raksturo Mangaļsalu: “.. bet viņu mājas nav tik izskatīgas, kādām vajadzētu būt Rīgas tuvumā: gandrīz visas jau stipri vecas, ielīkušiem un sūnainiem niedru jumtiem, gluži kā Nidā vai Papē, tanīs ciemos uz leju no Liepājas.”
Ciemā galvenā nodarbošanās bija zvejniecība, īpaši lašu ķeršana. Šī nozare pieredzējusi dažādus laikus – zvejošanu airu laivās, pirmo motorlaivu parādīšanos 30. gados. Vilis Veldre: “1938. gadā Mangaļsalā ir 48 zvejnieki, viens puszvejnieks un desmit mororlaivas.”
Arī padomju okupācijas laikā ciemā attīstīja zvejniecības nozari – izveidoja zvejnieku kolhozu “9. maijs”, pie Audas ietekas jūrā iekārtoja ostu, kuģu un zvejas rīku remonta bāzi. Par laimi, kluso ciemu neapbūvēja ar rūpnīcām, kolhozs “9. maijs” zēla un plauka, jo pieprasījums pēc zivīm PSRS bija milzīgs. Arī vietējie militāristi, kas bija iemitinājušies piejūras teritorijā, kārojuši zivis, tās esot piegādājis Ramonas tēvs Alberts Innuss.
Astoņdesmito gadu vidū kolhoza uzņēmumos strādājošo skaits sasniedza 1700, no kuriem apmēram 400 gāja jūrā. “9. maija” kuģi peldēja Atlantijā, un nozveja tajā laikā bijusi pat 20 000 tonnu gadā. Viens no šā kolhoza vīriem, kurš arī zvejojis Atlantijā, ir Miervaldis Rupeiks, ko sastapām nūjojam pa Mangaļsalas ielu. Zina stāstīt daudzus piedzīvojumus, atklāj, ka Austrumu mola bāka senāk bijusi no čuguna, to varam apskatīt A. Kronvalda parkā pie Brīvostas pārvaldes biroja ēkas.
Ne reizi vien peldējis pie norvēģu kuģa vraka, kas Mangaļsalā guļ jūrā aiz trešā sēkļa, lai sauļotos kails, ieniris arī pie stūres mājas, kas esot izgatavota no ozolkoka un aprakstīta ar dažādu “ekskursantu” iniciāļiem. Mūsdienās no bijušā zvejniecības goda palikušas vien atmiņas… Darbojoties tikai zvejnieku sabiedrība “Vecdaugava”, un jūrā iet daži vīri.
Te jau visi radinieki
Šis teiciens saprotams arī pavisam tieši, jo daudzi no vietējiem savā starpā ir radi. To apliecina arī vairāki salā bagātīgi sastopami uzvārdi, kā, piemēram, Innuss, Strazdiņš, Ozoliņš, Kalniņš, Veiss un iesaukas, ko cilvēki vienādo vārdu dēļ iegūst un dažkārt pat pārmanto vairākās paaudzēs. Savu dzimtu nu jau vairāk nekā piecus gadus pēta Ģirts Strazdiņš, kurš gatavo grāmatu tikai savējiem un ticis līdz 500. lappusei:
“Kas mudināja mani pievērsties novadpētniecībai un savas dzimtas izzināšanai? 2007. gadā, kad man bija nepilni 22 gadi, nomira mans tētis Aivars Strazdiņš. Vēlāk, pētot tēta atstātos dokumentus par zemes mantojuma lietām, pamanīju daudz personu ar uzvārdu “Strazdiņš”, par kurām nebiju dzirdējis iepriekš.
Tā, intereses vadīts, sāku veidot pirmo ciltskoka fragmentu. Diemžēl pirmo versiju esmu nozaudējis, bet tā saturēja vairāk manu interpretāciju nekā reālus faktus par konkrētu radniecības pakāpi. Tālāk sekoja pastiprināta interese par mūsu dzimtas izpēti, devos gan uz Daugavgrīvas Baltās baznīcas arhīvu, gan Valsts vēstures arhīvu, gan stundas un dienas veltīju izpētei “lvva-raduraksti.lv” (tagad “raduraksti-arhivi.lv”) portālā, atklājot manu senču gaitas un piefiksējot tos ciltskokā.”
Ģirts teic, ka grāmata būs vairāk kā biogrāfiska enciklopēdija par katru no plašās Strazdiņu ģimenes locekļiem, sākot ar 1684. gadu un vecākā viņam zināma senča Indes (Indriķis) Reņģīša un beidzot ar viņa vectēva un Ģirta paaudzes radiniekiem.
“Viens no interesantākajiem atklājumiem ciltskoka veidošanas gaitā bija dzimtas uzvārda maiņa. Jau pirms dzimtbūšanas atcelšanas 19. gs. 30. gados Mangaļu pagasta saimnieku statusa ģimenēm bija savs uzvārds, kas atšķirībā no kalpu cilvēkiem vienmēr tika pievienots klāt vārdam dažādos oficiālajos dokumentos, tajā skaitā visos ierakstos baznīcas arhīvos, kas līdz pat 1905. gada reformām pildīja dzimtsarakstu nodaļas funkciju.
Līdz dzimtbūšanas atcelšanai Strazdiņu ģimene bija kā viena no plašās Reņģīšu ģimenes atzariem. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas daļa ģimenes atstāja veco uzvārdu “REŅĢĪTIS”, bet daļa atšķēlās un pieņēma jaunu uzvārdu “STRAZDIŅŠ”. Šī uzvārdu maiņa, pētot ciltskoku, radīja galvassāpes, un ilgu laiku nespēju atrast tālākus senčus, jo izrādījās, ka dziļāk jāpēta nevis Strazdiņu, bet Reņģīšu līnija.”
Kopš 19. gs. arvien vairāk puišu senču piekopto zvejniecību aizstāja ar citu, bet arī ar ūdeņiem saistītu arodu – jūrniecību. To ļoti veicināja Mangaļu jūrskolas izveidošana netālajā Rīnūžu ciemā, kas laika gaitā kļuva par visas plašās Krievijas impērijas lielāko jūrskolu.
Ar laimīgām beigām
Izbaudījuši veselības taku, bet pēc tam izjutuši arī IV artilērijas baterijas kazemāta baiso nospiestību, apskatījuši bijušās Krasta artilērijas pulka kazarmju ēku, virzāmies uz jahtkluba “Auda” teritoriju, kurā darbojas vietējo iecienītā kafejnīca “Ekspedīcija” un uzņēmums, kas no stiklšķiedras ražo supus un sportistiem kamaniņas, ar kurām gūti izcili rezultāti.
Piepeši uz laipas Audupes krastā pamanām sakņupušu vilku sugas suni, kam asiņo purns… Par laimi, tam uz kakla siksnas ir GPS ierīce, Ramona nofotografē suni un ieliek attēlu sociālajos tīklos, piezvana Beinerta veterinārajai klīnikai. Jāgaida, būšot pēc stundas…
Tikmēr es turu suni aiz kakla siksnas, lai nelien uz laipas malu, var iekrist ūdenī. Dzīvnieks izmisis, neļauj sevi ne piecelt, ne pavirzīt – aiz bailēm draudīgi rūc… Kolēģe Anda Krauze, atradusi platāku dēli, to novieto tā, lai suni no laipas varētu pārvietot uz krastu.
Arī šis paņēmiens nelīdz, jo suns neceļas kājās – pārāk nomocīts. Glāstu, varbūt mazināsies bailes, turklāt šķiet, ka suns ir neredzīgs. Pēc brīža atbrauc dzīvnieka saimnieks Jānis Ūdris, paceļ savu mīluli un apstiprina, ka suns tiešām ir akls… Bet nu ir atpakaļ pie saimnieka drošībā. Mums no sirds noveļas akmens un iekrīt Audupē.
Uzziņa
Mangaļsalas iedzīvotāju biedrība
· Izveidota 2016. gadā, patlaban tajā ir 53 biedri.
· Mērķi: veicināt Mangaļsalas attīstību, saliedēt apkaimes iedzīvotājus un pārstāvēt viņu intereses valsts institūcijās.
· Biedru nauda 10 eiro gadā.
· Vada Ramona Innusa-Gredzena.
Uzziņa
Mangaļsala izveidojusies 16. gs. vidū starp veco un jauno Daugavas ieteku līcī. Pa sauszemi tā robežojas ar Vecāķu apkaimi, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Vecdaugavas, Vecmīlgrāvja un Daugavgrīvas apkaimēm. Mangaļsalas kopējā platība ir 803,6 ha. Apkaimē atrodas daļa dabas parka “Piejūra”. Apkaime Rīgas administratīvajās robežās iekļauta 1960. gadā. Galvenās ielas: Albatrosu, Traleru un Veiksmes iela. Darbojas veikals “Vesko”, divas kafejnīcas. Kopējais iedzīvotāju skaits ap 1500.
Visvairāk iecienītās apskates vietas
Austrumu mols. Iestiepjas jūrā kilometru, platums no 8 līdz 10 m, mola galā 1863. gadā uzcelta bāka. Šo vietu iecienījuši gan makšķernieki, gan putnu vērotāji, turklāt prieku var sagādāt arī iespēja ieraudzīt kādu roni.
Kuģa “Lady Cotlin” vraks. Apmēram 230 m no krasta jūrā atrodas Norvēģijā būvēta betona kuģa atliekas. Tas kuģojis ar Zviedrijas karogu, 1951. gadā vedis uz Rīgu sāli un vētrā uzpeldējis uz sēkļa. Ir nostāsti, ka kuģa komanda vedusi arī kontrabandas spirtu kannās, ko vēlāk atraduši vietējie iedzīvotāji. Uz vraka mēdz uzturēties jūras kraukļi.
Fortifikācijas būves. Tās izveidojuši vācu, zviedru un krievu armijas. No cariskās Krievijas laikiem te palikuši šāviņu pagrabi un betonēti krasta bateriju kazemāti. Arī pirmā Latvijas brīvvalsts un padomju vara te ierīkoja savas artilērijas pozīcijas. 1912.–1914. gadā būvēti betona kazemāti, kuros pirmās brīvvalsts laikā savus krasta apsardzes lielgabalus bija izvietojusi arī Latvijas armija. Padomju laikā šai vietā atradās trīs artilērijas iekārtas, kuras izmantoja krasta apsardzes artilērijas skolas kursantu apmācībai.
Ķeizara akmeņi. Mangaļsalas jūras dambis būvēts no 1850. līdz 1862. gadam, lai izveidotu jaunu kuģu ceļu, un, izmantojot Daugavas straumi, to padziļinātu. Austrumu molu veidoja pāļu konstrukcijas, kas pēcāk aizbērtas un pārklātas ar akmeņiem. Mols kalpo arī kā Daugavas labā krasta nostiprinājums. Uz dambja saglabājušies piemiņas akmeņi par godu imperatora Aleksandra II un troņmantnieka Nikolaja Aleksandroviča apmeklējumam 1856. un 1860. gadā.
Biotops
Kopš 1999. gada Mangaļu pussalas neapbūvētā teritorija pievienota “Piejūras dabas parkam”, lai aizsargātu retos dabas biotopus. Mangaļsalas pļavās var rast retu sugu augus, niedrājos – gan ūdensputnus, gan dziedātājputnus, gan arī – ja paveicas – ūpjus un pat jūras ērgļus.
Veselības taka. Dabas parkā “Piejūra” izbūvēta veselības taka, kas aprīkota ar vingrošanas elementiem. Tās galā, proti, pludmalē, ir atpūtas laukums, kurā apmeklētājiem ir iespējams nodoties vingrošanai, savukārt, ejot līdz pludmalei, varēs izjust mierpilnu gaisotni.
No folkloras rakursa
“Arī Mangaļsalas sievietes tā vai citādi tika saskārušās ar ūdeņiem, zveju, zivīm. Folkloristu grupas pirmā ceļvede pa apkaimi bija Mis Mangaļsala 1932 – Katrīna Tiltiņa, pēc vietējā paraduma saukta par Katiņtanti. Būdama zvejnieku un jūrnieku dzimtas atvase, arī Katiņa jaunībā izmēģinājusi jūrniecības gaitas – braukusi par stjuarti uz kuģa “Velta”.
Mēs vairākkārt viesojāmies viņas mājā Lāmu Mārtiņos – vienā no vecākajām Mangaļsalas ēkām. Tās iekšienē bija pārāk tumšs, lai iemūžinātu Katiņas portretu skaistumkaralienes lomā, kas karājās istabā pie sienas. Berta Ozoliņa jeb Berttante, dzimusi 1899. gadā, bija vecākā no Mangaļsalā sastaptajiem cilvēkiem. Ulmaņlaikā Berta strādājusi Rīgā labi atalgotu darbu, par ko grezni liecināja viņas viesistabas un guļamistabas iekārta.
Arī 93 gadu vecumā Berta bija īsta dāma, taču, piederēdama vietējai zvejnieku dzimtai, aizvien mēdza uzsvērt: “Šitais jau ir zvejnieku ciems, te citādi nemaz nedzīvo.” Viens no viņas iemīļotiem stāstiem bija par admirāli Spādi, kurš vislabprātāk dienestā ņēmis Mangaļsalas puišus, kam “nav jākrīt zemē, kad kuģis druscītiņ pagriežas vilnī” (no Daces Bulas, Latviešu folkloras krātuves vadītājas, 2005. gada publikācijas laikrakstā “Diena”)
