Rīgas Nacionālajā sporta manēžā vairs nav skumji apstākļi vieglatlētiem, kļuvis mājīgāk 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Nacionālā sporta manēža ilgus gadus bijusi kā spilgts apliecinājums skumjajiem vieglatlētikas apstākļiem galvaspilsētā, bet kopš rudens piedzīvo pārmaiņas un sportistiem kļuvusi krietni mājīgāka.
Vērienīga renovācija
Pirms 58 gadiem atklātajai manēžai renovēta fasāde, mainīts jumts, logi, durvis, ierīkots jauns apgaismojums. Uzklāts jauns 60 metru skrejceļš ar četriem celiņiem, kā arī ieskrējiena celiņi tāllēkšanai un kārtslēkšanai atbilstoši starptautiskās federācijas prasībām. “Manēža bija morāli un fiziski nolietojusies, treniņu apstākļi neatbilda mūsdienu prasībām. Pēc renovācijas ir nesalīdzināmi labāk,” “Latvijas Avīzei” teic sporta kompleksa vadītājs Andis Konovalovs, uzsverot, ka pirmajā ziemā novēroti lieli ieguvumi energoefektivitātē. Ģērbtuves, dušas un tualetes izremontētas jau iepriekš. Janvārī uz jumta uzstādīti saules paneļi ar jaudu 51,2 kW.
Šogad turpināsies vērienīgi renovācijas darbi manēžas iekštelpās, tostarp paredzēts izbūvēt zāli mešanas disciplīnu pārstāvjiem. “Esmu pārliecināts, ka pēc renovācijas manēža kļūs par svarīgu un nepieciešamu sporta bāzi vieglatlētikai un citiem sporta veidiem Rīgā,” uzskata Konovalovs.
Sporta manēžu kopš 2021. gada apsaimnieko sporta skola “Arkādija”, kurā ir ap 900 audzēkņu, un vieglatlētiem šī pagaidām ir vienīgā bāze Rīgā.
Beidzot silts
“Ir daudz labāk, beidzot vismaz silti, audzēkņiem prieks, var novilkt jaku un normālos apstākļos trenēties, jūtoties komfortabli. Vizuālais, ārējais – tas mani neinteresē. Pozitīvi, ka ir gaišāks, logi jauni,” atzinīgi pārmaiņas vērtē savas vieglatlētikas skolas treneris Viktors Lācis. Viņš norāda uz problemātiku ar manēžas pārslogotību. Laikā no 15.00 līdz 18.30 trenējas mājinieki jeb “Arkādijas” audzēkņi, pārējā laikā jāsadzīvo arī ar citu sporta veidu pārstāvjiem. “Kamēr dažs bērns iesildās, jau ir pusastoņi, astoņi. Cits tajā laikā iet gulēt, kad mums jāsāk trenēties. Arī trijos pēcpusdienā ir viena tāllēkšanas bedre, kur rindā stāv 20 bērni. Tā nevar runāt par attīstību,” skaidro Lācis.
Viņa vērtējumā apļa skrejceliņa kvalitāte ir ļoti zema un speciālo darbu viņa sportisti brauc veikt uz Murjāņu Sporta ģimnāziju, tāpat arī nākas pielāgot vingrinājumus, piemēram, 200 metru vietā skrien piecas reizes pa 50 metriem: “Mēģinu atrast veidu, kā uzlabot ātruma izturību un nečakarēt potītes, bet pats saproti, cik tas ir profesionāli.”
Saskaņā ar plānu Daugavas stadionā vieglatlētikas manēžai jābūt uzceltai līdz gada beigām. Viktors Lācis par termiņu ievērošanu ir skeptisks, taču atviegloti nopūšas – beidzot ir ticība, ka tā tiešām būs un ka celtniecība netiks atlikta, lai prioritāri uzslietu kādu citu būvi, kā bija ar ledus halli 2021. gada pasaules čempionāta vajadzībām.
“To halli tagad neviens neizmanto. Vieglatlētikā ir tik daudz bērnu kā nekad dzīvē, bet nav kur trenēties, tāpēc viņi pazūd. Neviens cits sporta veids pēdējos 20 gados nav cietis tik daudz kā vieglatlētika. Visiem viss iedots, bet vieglatlētiku sporta funkcionāri iznīcinājuši. Domāja tikai par medaļām, bet kāds no tām ieguldījums mana, tava bērna attīstībā?” retoriski vaicā Viktors Lācis.
