Māris Zanders: Daļai Latvijas politiķu ir savdabīga attieksme pret Eiropas Savienību 22
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daļai Latvijas politiķu ir, saudzīgi izsakoties, savdabīga attieksme pret Eiropas Savienību (ES). Kad tas šiem politiķiem ir izdevīgi, tiek apgalvots, ka dažnedažādās nebūšanās ir vainīga Brisele ar savām nejēdzīgām prasībām un kļūdainu politiku.
Citkārt šie politiķi it kā aizmirst par Briselei pašu piedēvēto visvarenību un sola vēlētājiem lēmumus, kurus īstenot nav vienas dalībvalsts parlamenta un valdības spēkos. Domāju, ka šāda apzināta vai neapzināta galvas jaukšana vēlētājiem nav tik nevainīga, kā var šķist – vēlētājam patiesi nav jāzina atšķirības starp, piemēram, Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas pilnvarām.
Rezultātā vēlētāju atbalstu var iegūt politiķi, kuri, teiksim, sola sagādāt zemākas kredītu procentlikmes, daudz un lētus energoresursus un līdzīgi. Kopš neatkarības atgūšanas esam pārliecinājušies, ka patiesībā šādu neiespējamu labumu solīšana nemaz nav smieklīga.
Vienlaikus nav arī tā, ka dalībvalstu parlamenti un valdības neko daudz iedzīvotāju labā izdarīt nevar. Nē, ja vien ir gribēšana un prašana, var. Piemēram, nekas mums neliedz veidot valsts pārvaldi mazāk birokrātisku, jo nekur ES “papīros” nav noteikts obligāts un sīki izstrādāts modelis.
Jāpiezīmē, ka dalībvalstis arī šajā virzienā dažādi “vingro” – savulaik Grieķija, piemēram, izveidoja tik samudžinātu un neefektīvu sistēmu, ka tādu apskaust varētu t. s. sociālistiskās plānošanas sistēmas fani; valdībām mainoties, bija puslīdz veiksmīgi mēģinājumi situāciju labot.
Pietiekami liela brīvība ir nodokļu likumdošanā – ja vien kāds politiķis nepiedāvā valsti pārvērst par būtībā ārzonu, jo uz šādu praksi vismaz pēdējo piecu septiņu gadu laikā ES skatās šķībi. Korupcijas apkarošana – joma, kas faktiski tieši ir katras dalībvalsts pašas atbildība. Kamēr makroekonomiskie kritēriji kaut cik iet kopā, dalībvalsts var uzlabot (vai pasliktināt…) sociālo atbalsta programmu modeli, ko ar mainīgām sekmēm pēdējās desmitgadēs ir darījušas (un plāno darīt) valdības Spānijā, Francijā, Polijā utt.
Var pamanīt, ka iecienīta tēma priekšvēlēšanu periodā ir solījumi aizsargāt tirgu un/vai atbalstīt vietējo ražotāju. Te, kā saka, taisnība ir pa vidu – ir gan ES kopējs regulējums, gan manevra iespējas. Arī tad, kad Lielbritānija vēl bija ES dalībvalsts, britu valdība nekautrējās iejaukties ārvalstu investoru vēlmē iegādāties aktīvus, kas valdībai likās pārāk stratēģiski svarīgi.
Francija ir mēģinājusi to pašu, tiesa, izpelnoties ironiskas piezīmes par pārtikas koncerna “Danone” iekļaušanu “neaizskaramo” sarakstā. Pēdējos gados pie varas esošās partijas Polijā īsteno t. s. biznesa polonizāciju (mediji, enerģētika, daļēji finanšu pakalpojumi) – nekas ES regulējumu pārkāpjošs te atrasts nav, vairāk bijusi skepse par šādu lēmumu jēdzīgumu. Īsi sakot, arī jūtīgajā protekcionisma sfērā manevra iespējas ir, tikai lēmumi kārtīgi jāpārdomā.
Visķēpīgākā situācija rodas, saskaroties ar solījumiem palielināt kaut kam finansējumu, palielinot arī budžeta deficītu un valsts parāda apjomu. T. s. fiskāli konservatīvie aizrāda, ka vispār ir tādi Māstrihtas kritēriji, savukārt solītāji atcērt, ka kritēriji vismaz budžeta deficīta sadaļā ir jau vairākkārtīgi pārkāpti un vispār krīzes laikā ir aplami par tiem kreņķēties.
Nevar noliegt, ka zināma taisnība vaļīgākas attieksmes piekritējiem ir, un Latvijai nav jābūt svētākai par pāvestu makroekonomisko kritēriju jomā. Tomēr ir divi faktori, kas vedina neaizrauties (solītājus – politiķus, klausītājus – vēlētājus).
Tas, ko finanšu tirgos var atļauties ASV, Japāna vai Francija, nav tas pats, ko varam atļauties mēs – ir liela iespēja, ka mums kāroto summu X aizdos dārgāk. Otra problēma ir saistīta ar būtiski lielāku neskaidrību par nākotni.
Vēl salīdzinoši nesen varēja piekrist vaļīgākās attieksmes aizstāvjiem, kuri norādīja, ka naudas resursi pasaulē ir ļoti lēti, tādēļ nav jāstreso, par kādu cenu mēs aizņemto pārfinansēsim, bet šobrīd pateikt, kas notiks ar finanšu tirgiem un likmēm, teiksim, tuvāko divu trīs gadu laikā, ir objektīvi grūti.
Jebkurā gadījumā, klausoties priekšvēlēšanu solījumus, ir vērts parakņāties lasītajā un dzirdētajā par to, kas par konkrēto tēmu notiek citās ES dalībvalstīs.
