Monika Zīle: Māneklis zeltītā apvalciņā jeb “Valsts valodas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam” 8
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politiķi zina, ka nacionāli noskaņotas publikas simpātiju piesaistīšanai allaž noder uzticības zvērests dzimtajai valodai plus solījums to aizsargāt, kopt un lolot.
Valsts prezidents to pauž lietišķās, definīcijām līdzīgās vārdkopās, padomniekiem mazliet izvērstāk piebalsojot, bet premjera skatiens iegūst emocionāli valganu mirdzumu, runājot par latviešu valodas turēšanu godā.
Pēc tam pat varas lēmumus kritiski vērtējošā elektorāta daļa secina: lai kā mums te palaikam iet vai neiet, par tēvu valodiņas pastāvēšanu uztraukties nav iemesla.
Diemžēl pārliecība sašķobās, uzmanīgāk aplūkojot valdībā svaigi pieņemtās “Valsts valodas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam”, ko izstrādājusi Izglītības un zinātnes ministrija, ņemot vērā Valsts prezidenta Egila Levita ieteikumus un norādes un centrējot uzmanību latviešu valodas ilgtspējas nodrošinājumam.
Ir jāpiekrīt secinājumam stratēģiskā dokumenta aprakstošajā daļā, ka latviešu valodas lietotāju pulks ir audzis un tagad, skaita ciparu pieaugumu neforsējot, galvenā uzmanība veltījama prasmes līmeņa paaugstināšanai un lietošanas kvalitātei.
Tas patiešām ir būtiski apstākļos, kad latviešu valodas telpu sašaurina un noplicina strauji iesakņojies anglicismu slengs, jo īpaši jaunās paaudzes saziņā.
Starp septiņos gados sasniedzamo nosauktā terminrade, datorlingvistika un digitālajās tehnoloģijās balstīti pētījumi ir mūsdienām atbilstoši mērķi.
To skaitā pirmo reizi nosauktā latgaliešu rakstu valodas attīstīšana un lībiešu valodas dzīvotspējas veicinājums.
Tiktāl viss šķiet daudzmaz loģiski. Tiesa, reemigrācijas radīto valodas problēmu mazināšanai atvēlētie 34 000 eiro šajā un nākamajā gadā ir maza naudiņa, turklāt rada bažas par atbalstu nākotnē.
Bet šis ir tā dēvētā vidējā līmeņa dokuments, kas īstenošanas laikā pieļauj atkāpes un finansiālus papildinājumus.
Jaunās pamatnostādnes komentējot, izglītības ministre Anita Muižniece (JKP) vairākkārt akcentēja darbu pie latviešu valodas lietojuma pievilcības un izkopšanas ar literatūras un mākslas līdzekļiem. Bet!… Izklausās labi un cerīgi līdz brīdim, kad attiecīgiem mērķiem atvēlēto resursu precizējumā šiem “literatūras un mākslas” līdzekļiem ieraugām… tukšpadsmit.
Godīgi sakot, nav gluži zibens no skaidrām debesīm pēc tam, kā ar jaunās nodokļu reformas palīdzību Finanšu ministrija un klusējošas Kultūras ministrijas atbalstu “literatūras un mākslas” druvu kopējiem lika skaidri saprast, cik zemu vērtē viņu lomu garīgo vērtību uzturēšanā.
Lai kāds rakstnieks, gleznotājs vai skulptors nesadomātos, ka viņa pienesums valsts kultūrtelpai nepieciešams, Valsts ieņēmumu dienesta direktore Ieva Jaunzeme savā epohālajā uzrunā ieteica mest pie malas šos hobijus, kas nenodrošina cietu mēnešalgu.
It kā netieši piebalsojot Saeimas deputātam Aldm Gobzemam (“Likums un kārtība”), kurš nesen visus žurnālistus apsaukāja par meļiem, valodas pamatnostādnēs nav atvēlēts ne santīms arī drukātajiem medijiem.
Daudzu bērnības atmiņās glabājas nelāgas izjokošanas piedzīvojums – kad, pasniegtā našķa zeltīto papīriņu attaisot, ieraugi neēdamu mānekli. Līdzīga sajūta ir, augšminētajā dokumentā iedziļinoties.
