“Man jādzīvo, kaut nomiru jau divreiz.” Mandelštama dzeja Eināra Pelša atdzejā 0
Dzejnieks un atdzejotājs Einārs Pelšs (1960) ir dzimis Preiļos un raksta jau sen. Ar dzejas grāmatiņu “Maija” debitējis 1987. gadā (“Liesma”), pēc tam krājumus atsācis izdot vien 2012. gadā un šķiet, ka pēdējos gados ir īpaši sasparojies.
Par vērā ņemamiem formas un satura stila paraugiem tiek uzskatīti viņa divi pēdējie krājumi – “Mīļākais tētis pasaulē” (“Literature Without Borders”, 2016) un “Demon Condom” (“Valters Dakša”, 2017). Apstāšanās pagaidām nav paredzēta, turklāt atdzejā autors nemitīgi strādā ar krievu klasiķiem un laikabiedriem: Nikolajs Gumiļovs, Igors Severjaņins, Aleksandrs Vvedenskis, Mihails Kuzmins, Linora Goraļika, Gaļina Rimbu un daudzi, daudzi citi. No “lielajiem dzejniekiem” nu arī Staļina represiju skartais Osips Mandelštams (1891–1938), kuram Pelšs pieķēries īpaši pamatīgi.
Mandelštams tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gs. krievu dzejniekiem, tomēr viņa nelaimes ar režīmu esot sākušās 1933. gadā, kad viņš nolasīja pretstaļinisko dzejoli “Velti cenšamies valsti par pamatu just”. Seko divi aresti, izsūtījumi, bads un nabadzība, bet, nesagaidījis etapu uz Kolimas nometnēm, Mandelštams nomirst lēģerī pie Vladivostokas.
Lielā dzejnieka nāvi vēlāk vienā no “Kolimas stāstiem” apcer Varlams Šalamovs, bet Einārs Pelšs dara dzīvus dzejnieka tek-stus latviešu valodā. Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu tiek gatavota Osipa Mandelštama dzejas izlase.
– Kā tu izjūti Mandelštama lielumu krievu dzejas kontekstā? Un ar ko tev pašam viņš svarīgs?
E. Pelšs: – Piekrītu Annas Ahmatovas viedoklim, kas esot jūsmojusi par Osipu Mandelštamu kā par poēzijas pirmsākotnes brīnumu. Tas attiecas gan uz liriskas, gan sociālas ievirzes tekstiem.
– Vai Mandelštama rindas: “varētu dzīvot svilpodams, (..) tak laikam nesanāks nekā” nozīmē, ka dzejnieks neveiksmīgi centās saplūst ar režīmu vai tomēr nevarēja necīnīties?
– Viņš redzēja, kā liela daļa literātu pielāgojas un slavina jauno režīmu. Mūža nogalē, lai izdzīvotu, mēģināja to darīt arī pats, bet tas nepaglāba. Bieži tiek citēti viņa vārdi: “Visus pasaules literatūras daiļdarbus es iedalu atļautajos un radītajos bez atļaujas. Pirmie – ir draņķi, otrie – zagts gaiss. Rakstniekiem, kas raksta atļauto, gribu spļaut sejā…”
– Kādas ir atdzejotāja izjūtas, pārceļot uz dzimto valodu rindas, kuru dēļ būtībā cilvēks gāja bojā?
– Tulkojot Mandelštamu, interesanti novērot, kā dzīve nepastarpināti atbalsojas dzejas tēlos un top liriska autobiogrāfija.
– Kāds būtu “mūsdienu Mandelštams”? Varbūt tev ir zināmi kādi analogi?
– Jebkurš cilvēks kaut kādā mērā ir dzejnieks. Analoģiski mazliet Mandelštama ir jebkurā dzejniekā. Bet diezin vai mums jāmēra mandelštamos. Pietiks ar to, ka esam, kas esam.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Nav vērts noliegt to, ka bieži vien literatūra kļūst ievērojama arī tāpēc, ka aiz tās stāv īpašs raksturs un liktenis. Osips Mandelštams nav mazpazīstams latviešu lasītājam, taču varētu būt mazāk pazīstama sajūta, ka pašlaik izdotajā dzejā autors cīnās ar sistēmu. Šķiet, ka Staļina represijas piedzīvojušajos autoros šī cīņa parasti ir īpaši skaļa un patiesa humāna sašutuma dēļ – revolūcija Krievijā solīja vienu, bet sanāca kas pavisam cits. Oficiālo melu daudzums Mandelštama laikā pamazām kļūst salīdzināms ar mūsdienu Krievijas mediju cirku, un Mandelštama sievai reiz sacītie vārdi joprojām neliek miera: “Nesūdzies, dzeju ciena tikai pie mums – par dzeju nogalina.””
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja ieskatīties Osipa Mandelštama darbu atdzejojumos no topošā krājuma.
Cik mums ar tevi te viss baiss,
Mans biedrs varen mutīgais!
Ak, sadrūp mūsu tabaka,
Riekstkodīt, muļķīt, labākā!
Bet varētu dzīvot svilpodams
Un riekstu pīragu uzkozdams –
Tak laikam nesanāks nekā…
1930
Velti cenšamies valsti par pamatu just,
Ik pēc deviņiem metriem jau valodas klust,
Bet kur īsa puspļāpiņa sākas,
Kremļa kalnieti pieminēt nākas.
Viņa sacītais vārds trāpa smagi kā puds,
Smejot kustina ūsas kā tarakāns ruds,
Tārpiem līdzīgi taukainie pirksti,
Viņa zābaku stulmi – ar dzirksti.
Apkārt vadoņi vārīgos kakleļus slien,
Katrs puscilvēks pakalpot gatavs arvien.
Kuri ņaud, kuri svilpo, kurš zūdās,
Viņš te vienīgais rīko un sodās,
Kaļ kā pakavus ukazus bezgala daudz:
Kam pa cirkšņiem, kam pierē, kam acī lai mauc.
Un ik nāvessods – burlakam bauda,
Platā osetīnkrūts, frencī skauta.
1933
Vaininieces acīm apveltīta,
Mazo plecu turētāja, tu,
Vīrišķīgā daba savaldīta,
Nedzird noslīkušo valodu.
Spuras kustinot slīd zivis košas,
Vārstīdamas žaunas. Palīdzi –
Ņem un mutes mēmi gaudojošas
Pabaro ar miesas pusmaizi!
Neesam mēs zivis zeltainsārtas,
Tāds, lūk, mūsmāsiņu paradums:
Siltos ķermeņos vīd kārnu ribu kārtas,
Acīs – valgs un veltīgs mirdzums mums.
Magonēm skauts ceļa gājums bargais…
Bet kā janičāram prieku nes
Man šis smalkais, lidojoši sarkais,
Bēdīgais šis lūpu pusmēness…
Nedusmojies, mīļā, paciet,
Es ar tevi maisā iešūšos;
Rīšu tavus tumšos vārdus, turciet,
Tavā vietā mērdes sadzeršos.
Vajag aizmigt, paspēt apsteigt nāvi.
Marija, tev bojai lemto žēl.
Es pie cietsirdīgā sliekšņa stāvu.
Vari iet. Ej projām. Paliec vēl.
1934. g. februāris
Man jādzīvo, kaut nomiru jau divreiz,
Bet pilsēta kā pustraks ūdensnirējs:
Cik jauka tā, cik platvaigaini līksma,
Cik lemesim šķiet treknā augsne tīksma,
Kā stepe stiepjas aprīļapgaroti,
Bet debess, debess – tavs Buonarroti…
1935. g. aprīlis
Dārgās zemes ieraugs skarbs:
Skaņas, asaras un darbs –
Lietus pirkstu atzīmēta
Burbuļojot vārās bēda.
Bet no kādas rūdas var
Atgūt skaņas pazaudētās?
Pirmo reizi jauš tavs prāts
Ceļā sētas aklas pēdas,
Kurās vara ūdens krāts, –
Un tu pēdām pakaļ minies,
Sevim svešs un neatminams –
Vadātājs un aklais pats…
1937. g. 12. – 18. janvāris
