Mančinskis: Vest savu naudu uz Krieviju neiesaku 0
Bijušais “Swedbank” valdes priekšsēdētājs un bijušais Komercbanku asociācijas vadītājs Māris Mančinskis uzskata, ka bizness jābūvē nevis uz plāniem un prognozēm, bet gan elastību un spēju reaģēt uz negaidītām situācijām.
Pirmo reizi jūs strādājāt Krievijā no 2006. līdz 2009. gadam par “Swedbank” pārstāvniecības vadītāju. Neskatoties uz starptautiskajām sankcijām un Krievijas attiecību saasināšanos ar pasauli, 2016. gadā jūs nolēmāt vēlreiz braukt strādāt uz Krieviju, šoreiz jau individuāli – kā bankas “Sankt-Peterburg” izpilddirektors un valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Kāpēc?
Man personiski Krievija un bizness Krievijā vienmēr šķitis interesants – ar mērogu un domāšanas veidu. Vai otrs mēģinājums strādāt Krievijā izdevās? Jā un nē.
Devos uz Pēterburgu ar mērķi izveidot jaunu biznesa modeli un ieviest to dzīvē, kas arī tika izdarīts. Banka “Sankt-Peterburg” ir universāla banka, kas strādā gan ar privātpersonām, gan uzņēmumiem. Krievijas mērogiem banka ir neliela, aizņemot ap 1% banku tirgus, taču bankai bija ļoti spēcīgas pozīcijas Pēterburgā un tās apgabalā, arī filiāle Maskavā. Šajā mikrotirgū, kas bija lielāks nekā visas Latvijas tirgus, bankai bija spēcīgas pozīcijas un tā bija trešais lielākais tirgus dalībnieks, atpaliekot tikai no valsts bankām – “Sberbank” un “Vņeštorgbank” (“VTB”). Šajos apstākļos radījām jaunu stratēģiju ar mērķi vairāk koncentrēties uz vietējo tirgu un atsakoties no virknes investīciju un novirzienu, kuros bija jākonkurē ar spēcīgākiem dalībniekiem.
Stratēģija tika izveidota. Taču pirms gada banku tirgus Krievijā sāka strauji mainīties – pēdējā gada laikā četras no divpadsmit lielākajām bankām ir pārņēmusi valsts – trīs no tām sanēja Centrālā banka, bet ceturto izglāba naftas gigants “Rosņeftj”. Tas principā nozīmē, ka lielu privātu banku Krievijā vairs gandrīz nav – no divdesmit lielākajām bankām vēl ir “Alfa-Bank”, divas Rietumu bankas – “Raiffeisen Bank” un “Unicredit”, tad vēl “Sankt-Peterburg” un “Softkombank”. Šādā situācijā ieviest lielas izmaiņas biznesa stratēģijā ir ļoti riskanti. Tāpēc, apsēžoties kopā ar bankas īpašnieku, tika nolemts atteikties no nospraustajiem mērķiem. Tas sakrita ar vēl viena bērna piedzimšanu manā ģimenē, kuru gribēju audzināt Latvijā, tāpēc tika nolemts atgriezties.
Ko mēs varētu mācīties no Krievijas biznesa kultūras?
Lielākas ambīcijas un globālāku domāšanu. No Krievijas varētu mācīties vēl vienu lietu, proti, man šķiet, ka uzņēmējdarbība šajā valstī ir pierādījusi prognozēšanas bezjēdzību. Nav iespējams prognozēt nākotni – un tam ir ne viens vien piemērs pasaulē. Diemžēl lielākā daļa no biznesa un ekonomikas prognozētājiem neko būtisku par pasauli pateikt nevar – galvenokārt jau tāpēc, ka prognozes tiek balstītas pieņēmumā, ka kaut kādas pašlaik vērojamas tendences turpinās progresēt un lineāri attīstīties.
Taču tā diemžēl nenotiek – dzīvi daudz vairāk ietekmē notikumi, kurus nav iespējams paredzēt. Piemēram, Ukrainas pieredze – “Swedbank” ieiešana Ukrainā bija īpaši neveiksmīga, jo tika ieiets brīdī, kad gaidas par šīs valsts attīstību bija īpaši pārspīlētas un dažādu ekspertu prognozes zīmēja ainu par drīzu iekļaušanos NATO, Eiropas Savienībā utt. Kas ar šo tirgu notika tālāk, ir zināms – krīze skāra Ukrainu vēl spēcīgāk nekā Krieviju, tam sekoja notikumi ar Krimas pārņemšanu no Krievijas puses un karu Donbasā. Ukrainas tirgus šajos notikumos tika praktiski sagrauts, lielās Rietumu bankas no turienes ir aizgājušas.
Tāpat likumdošanas un sankciju noteikšanas pieredze Krievijā, kas vienā mirklī var pilnībā pārmainīt biznesu. Un nav tā, ka tas būtu saistīts tikai ar Krieviju vai Austrumeiropu. Pirms gada Volstrītas un citu banku analītiķi runāja par to, ka visperspektīvākais attīstības valstu tirgus ir Turcija, ieteikumi investēt tieši tur bija atrodami jebkurā apskatā. Un kas notika – apvērsuma mēģinājums, varas koncentrācija vienās rokās, Turcijas ekonomikas un turku liras brīvais kritiens un sabrukums. Līdzīgas pozitīvas prognozes bija par Argentīnu – ne tik optimistiskas kā par Turciju, bet tomēr Argentīnas ekonomiskā krīze finanšu pasaulei bija diezgan negaidīta. Vēl līdzīgs piemērs ir Dienvidāfrika.
Tātad, tavuprāt, bizness darbojas haosa apstākļos?
Varbūt ne tik kategoriski, tomēr uzskatu, ka biznesam spēja būt elastīgam un piemēroties apstākļu izmaiņām ir daudz svarīgāka nekā daudzgadu biznesa plānu būvēšana un mēģinājumi prognozēt nākotni. Tieši tā nodrošina biznesa izdzīvošanu ilgtermiņā. Protams, ir jābūt biznesa vīzijai un tai jābalstās uz kaut kādiem pieņēmumiem un prognozēm, taču biznesa modeļa izpratne un elastīgums ir daudz svarīgāki par kaut kādām ilgtermiņa stratēģijām.
Kas nosaka to, cik bizness ir elastīgs?
Kultūra, kas izveidota pašā uzņēmumā. Ja esi valsts monopols, kas sūknē naftu un nav lielu parādsaistību, tad ir diezgan vienalga – peļņa var svārstīties atkarībā no naftas cenām, bet tava situācija ir stabila. Taču mazākam uzņēmumam, kam jākonkurē globālā vidē un kam aiz muguras nestāv valsts, spēja patstāvīgi reaģēt uz izmaiņām ir principiāli svarīga. Tieši uz to, manuprāt, būtu jākoncentrējas vadītājiem, nevis uz desmitgadīgu stratēģiju radīšanu, kas vairākumā gadījumu nestrādā.
Taču tīri no praktiskā viedokļa – uzņēmums ceļ dzīvokļu namus un ierēķinājis noteiktas celtniecības izmaksas. Pēkšņi nekustamo īpašumu tirgus sabrūk un par plānoto cenu dzīvokļus pārdot vairs nevar, izmaksas nosegt nav iespējams. Ko darīt? Ierēķināt izmaksās tādu rezervi, kas ļautu pārvarēt jebkādas grūtības? Bet kur tad paliks konkurētspēja?
Te būtu jādomā par uzņēmuma finanšu struktūru. Ja uzņēmums strādā ar proporcionāli lieliem aizņemtiem līdzekļiem, tad tas strādā ar milzīgu risku un vienlaikus ar mērķi iegūt milzīgu peļņu pret ieguldītajiem līdzekļiem. Jebkuras būtiskas izmaiņas tirgū šādu uzņēmumu sagraus – Latvijas nekustamo īpašumu krīze to pierādīja. Ja uzņēmums strādā ar 10% savas naudas un 90% bankas kredītu, tad jebkuras svārstības tirgū uzņēmumu iznīcina.
Taču, ja uzņēmums strādā ar 30 – 40% savas naudas un pārējo aizņemas – šāds modelis ir pret ārējiem satricinājumiem daudz izturīgāks. Grūtību situācijā šāds uzņēmums var izturēt krīzes maksimumu, pārciest un iziet no krīzes pat ar peļņu.
Proti, tu iesaki attīstīties palēnām un ar rezervi, nevis agresīvi un riskanti. Stereotipu līmenī runājot – strādāt vācu, nevis amerikāņu stilā?
Katram uzņēmējam jāizdara šī izvēle pašam. Maksimāli īstermiņa rezultāti nozīmē ļoti lielu risku. No praktiskā viedokļa tas nozīmē, ka neizdošanās iespēja ir lielāka par to, ka viss izdosies. Ja to var izdarīt tā, kā tas daudziem izdevās 2005. – 2006. gadā – uz banku rēķina, jo bankas toreiz īsti nesaprata, ko dara, tad lieliski. Tomēr ar šādu scenāriju veiksmes faktors ir ļoti liels.
Ja skatāmies uz veiksmīgiem uzņēmējiem – jā, daudzi no viņiem uzņēmušies riskus. Taču daudz vairāk par veiksminiekiem ir tādu uzņēmumu, kas atrodami vien kapsētā. Par tiem neviens nerunā un neraksta. Tā ir uzņēmēja paša izvēle, ļoti riskēt vai attīstīties lēnāk, bet ilgtermiņā. Man tuvāks ir otrais modelis.
Jāatzīst gan, ka cilvēka dabā ir ļoti liels optimisms. Cilvēks cer, ka viņam veiksies, neskatoties uz apkārtējās pasaules izmaiņām. Ja riskantais bizness jau ir iesākts un pirmo reizi ir paveicies, tad psiholoģiski ir ļoti grūti nogalināt vistu, kas dēj zelta olas, un aizvietot to ar pusdzīvu cāli, kas varbūt izaugs, bet varbūt arī ne.
Vai Latvijas uzņēmumu biznesam Krievijā ir perspektīvas?
Nesen gadījās lidot no Maskavas ar piektdienas vakara reisu. Es šajā reisā gadiem ilgi esmu saticis daudzus paziņas no uzņēmēju un banķieru komūnas, kas bija izveidojusies Maskavā. Šoreiz es nesatiku nevienu. Ko tas liecina? To, ka biznesam Krievijā šobrīd riski ir pārāk lieli – var ilgos gados nopelnīto un iekrāto pazaudēt ļoti ātri sankciju, nodokļu izmaiņu, valsts struktūru spiediena vai citu apstākļu dēļ. Jā, joprojām ir uzņēmumi, kas veiksmīgi turpina strādāt Krievijā ar kaut kādu nelielu savu biznesa daļu, taču vairākums no tiem, kurus pazīstu, zina, ka visu var pazaudēt vienā acumirklī.
Šāda apziņa ir ļoti atskurbinoša un liek pārorientēt biznesu uz citiem tirgiem. Kad mani paziņas jautā, vai iespējams uzsākt biznesu Krievijā, es viņiem parasti atbildu šādi: ja tev ir iespējas atvest naudu no Krievijas – pārdot tur kaut kādus īpašumus vai savas zināšanas –, dari to. Taču vest savu naudu uz Krieviju šobrīd es neiesaku, ja vien jūs skaidri nezināt, ko darāt.
Kādas iespējas esi atradis Latvijā?
Nodarbojos ar personiskajiem ieguldījumiem. Jau presē pieminēts investīciju fonds “ZGI 4”, esmu investējis uzņēmumā “Kool Latvija”, mums ir plāni iekarot degvielas uzpildes staciju tirgu ar labāku piedāvājumu, esmu veicis ieguldījumus nekustamajos īpašumos. Tāpat palīdzu ar uzņēmumu stratēģisko un finanšu restrukturēšanu.
