Liāna Langa: Manas virsotnes kultūrā 2020.gadā 0
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā Rīgas teātra izrāde “Meklējot Spēlmani” Gata Šmita režijā. Kaut arī izrādi redzēju aizejošā gada pašā sākumā, tās izraisītais saviļņojums manī joprojām saglabājies. Gan izcilu aktierdarbu (Andris Keišs E. Smiļģa, Ģirts Krūmiņš – P. Pētersona lomā), gan spilgtās režijas valodas dēļ, par Latvijas modernā teātra tapšanas procesu reflektējot sarežģītajā traģikomēdijas žanrā. Izrāde par latviešu modernā teātra vēsturi un personībām sasniedz universālu vispārinājumu un vispārcilvēcisku traģismu.
Ivana Viripajeva “Irānas konference” – digitāla izrāde Elmāra Seņkova režijā. Luga par mūsdienu demokrātiskajai sabiedrībai raksturīgo dažādo viedokļu sadursmi līdz robežai, kad dialogs jau kļūst neiespējams un ved uz strupceļu, ko tolerance nespēj nogludināt. Lai gan esmu pārliecināta, ka teātris ir mākslas veids, kurš iespējams vien simbiozē ar skatītājiem zālē, Elmāra Seņkova spožā teātra formas izjūta ļauj koncentrēties uz izrādes saturu arī digitālā formātā, pateicoties arī spilgtiem aktierdarbiem. Laikmetīga izrāde, kura visai nesaudzīgi reflektē par mūsdienu sabiedrības stāvokli, tomēr spēj sniegt arī cerību un mīlestību.
Andra Zeibota romāns “Krauklis”. Jaunās sērijas “Mēs esam…” pirmais romāns par literātu Jāni Ziemeļnieku uzlicis augstu kvalitātes latiņu. Šajā romānā mēs sastopamies ar spilgtu un laikmetīgajā latviešu literatūrā ne ar vienu citu autoru nesalīdzināmu, elpu aizraujošu rakstniecības metodi. Tā ļauj iegrimt autora virtuozi sacerētajā tekstā par Ziemeļnieka psihē un apziņā notiekošo kā Vāgnera operu mūzikā, kuru caurvij īpašā bezgalīgās melodijas transcendence, radot priekšstatu, ka rakstnieka radīšanas spēja ir teju neierobežoti plaša.
Jevgēņija Paškēviča spēlfilma “Ko zina klusā Gerda”. Režisors ir uzticīgs savam konsekventajam redzējumam par kino kā novatorisku mākslas valodu, turpinot lielo 20. gs. kinorežisoru meklējumus. Filmā redzam laiktelpas paplašinājumu, kurā varoņu drudžainie sapņi materializējas kā ēnas uz alas sienām. Galvenais varonis Freds Kellermans un pārējie ekscentriskie tēli personificē pašreizējo apjukuma stāvokli pirms neatgriezeniskām globālām pārmaiņām, iespējams, pat līdzšinējās civilizācijas norietu. Filma sniedz izsmalcinātu Rietumu tradīcijai raksturīgo estētisku vides, interjeru un gleznieciski niansētu gaismēnu baudījumu.
JRT daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra” Alvja Hermaņa režijā. Par šo mākslas darbu jau lauzts daudz šķēpu, apliecinot tā aktualitāti. Filmā režisors nodarbojas ar mūsdienu cilvēka izpēti. Mani saistīja ne vien modernisma tradīcijā sakņotā melnbaltā estētika, bet arī pārdomas par poēzijas lomu. Andra Keiša varonis savu talantu apracis, kalpojot reklāmai. Tomēr viņš izmisīgi sapņo par dzejoļa sacerēšanu kā augstāko gara sasniegumu. Otrs – īsts dzejnieks Roberts, viņa draugs – ir nodzēries, jo sabiedrībā nav pieprasīts. Gluži kā divu jauno sludinātāju nestais Dieva vārds nevienu vairs neinteresē. Filmā redzams, ka pasaulē kaut kas, ko nosacīti varētu dēvēt pa veco patiesību, ir jau miris, bet jaunā vēl nav piedzimusi. Nozīmīgs un paliekošs darbs – liecība par mums un Rīgu pandēmiskajā vasarā.
Veltas Sniķeres simtgadei veltītā zinātniskā un radošā konference tiešsaistē “Pieredze un redzējumi”. Rīkotājs – Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, konferences idejas autori – Eva Eglāja-Kristsone un Jānis Oga.
Konferencē pieredzējām mūsu laikmetīgās literatūrzinātnes plauksmi, dziļus jubilāres sumināšanas vārdus, filmas par viņu un īpašās uzstāšanās – kustību mākslinieces Simonas Orinskas uzvedumu “Melnā puķe” un dziedājumus Zanes Šmites un Ilzes Gruntes izpildījumā. Saturiski piesātinātās un eleganti sarīkotās konferences vairāk nekā piecas stundas pagāja nemanot. Neizsakāms prieks, ka Velta Sniķere tai varēja sekot līdzi savā Londonas mājā. Viņas simtgades svinību konference kļuva par bagātinošu kultūras notikumu, kas ierakstā ir pieejams tīmeklī.
