Manas puķes sliktākas? “LA” lasītāju sarūgtina drošībnieku dīvainais lūgums pie Brīvības pieminekļa 5
Vilnis Grīns raksta, ka devies 18. novembrī nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un viņu pārsteidzis lūgums ziedus likt nevis centrā, bet sānos: “Es, mīlēdams šo valsti, kā katru gadu, iegādājos ziedu pušķi un devos 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa šos ziedus nolikt.
Pulkstenis rādīja nedaudz pāri 9. Piegāju, jau noliecos, lai noliktu savas mārtiņrozes pieminekļa pakājē, te pēkšņi sev aiz muguras izdzirdēju man adresētu lūgumu: “Cienītais, nolieciet savus ziedus kaut kur tālāk maliņā, ielokā, nevis šeit pakājē pa centru.” Lūgums izskanēja no drošības vīra mutes. Pamatojums? Esot tā, ka oficiālā amatpersonu ziedu nolikšana sākšoties tikai plkst. 10, līdz tam ziedus likt pakājē, t. i., frontālajā pieminekļa daļā, neesot vēlams – tāda, lūk, prasība vai lūgums. Kā nopratu, pleķītis pieminekļa priekšā tika taupīts varasvīru un sievu ziediem.
Jutos patiesi sarūgtināts. Vai mans, ierindas pilsoņa, ziedu pušķis trīs eiro vērtībā ir sliktāks nekā oficiālo delegāciju ziedu klēpji, kas visdrīzāk pasūtīti par nodokļu maksātāju naudu, nevis pašu amatpersonu iegādāti? Kādēļ mans pušķis nevar atrasties turpat pakājē pa vidu? Vai tas ir mazāk nozīmīgs?
Nepārmetu drošības vīriem, viņi pilda rīkojumus. Šķīrāmies draudzīgi, novēlot viens otram priecīgus svētkus. Tomēr piemineklis taču ir mūsu – visas tautas, tas celts par tautas līdzekļiem. Arī ziedus vajadzētu ļaut nolikt tur, kur katrs vēlas.”
Pārsūtīju V. Grīna vēstuli Valsts prezidenta kancelejai, lūdzot komentēt, kādu apsvērumu dēļ ieteikts ziedus nolikt tālāk no centra. Preses dienestā atbildēja: “Apsvērums ir, lai oficiālās ziedu nolikšanas ceremonijas laikā pulksten 10.30 ziedi netiktu likti pāri citiem ziediem, tāpēc iedzīvotāji tiek aicināti, noliekot savus ziedus, centrālo vietu atstāt brīvu oficiālajai ceremonijai. Vēlamies arī pateikt paldies par iedzīvotāju sapratni šajā jautājumā.”
“LA” lasītājs Harijs Astra atcerējies 18. novembri pirms 80 gadiem. Viņš, desmitgadīgs puika būdams, toreiz uzrāpies kanāla apstādījumu koka zemajos zaros, lai vērotu, kā prezidents A. Kviesis atklāj Brīvības pieminekli. “Mums skolā mācīja, ka, ejot garām piemineklim, tas jāsveicina, noceļot cepuri,” raksta H. Astra. “Dažreiz pametu nelielu līkumu savā skolas ceļā, lai būtu iespēja to izdarīt. Jutos priecīgs un lepns. Dziedāšanas skolotājs J. Milzarājs, uz vaicājumu, vai ar noņemtu cepuri jāsveicina arī ziemā, gan atbildēja: kamēr atpiņķerēsit zaķenīcas aukliņas, būsit jau pagājuši piemineklim garām. Vēlāk Sibīrijas izsūtījumā nomoda sapņos arvien piedomāju par mūsu Brīvības simbolu. Kad biju atbrīvots, pirmais gājiens no dzelzceļa stacijas bija pie pieminekļa. Stāv savā vietā, kā stāvējis! Pārdzīvojis kara vētras un okupācijas. Baumas par tā sagraušanu, paldies Dievam, bija bez pamata.”
Jaunākus laikus atminējies Jānis Gustsons: “Kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mums, pirmajiem 16 virsniekiem, aizsardzības spēkos atjaunoja dienesta pakāpes, tad, ejot no dienesta mājās, es piegāju pie Brīvības pieminekļa, atdevu militāru godu un noskaitīju tēvreizi.”
