“Manas iespējas sevi aizstāvēt visu šo gadu apgrūtina vīra atpazīstamība” – grupas “Dzelzs vilks” bundzinieka sieva publicējusi šokējošu stāstu par savu dzīvi un attiecībām 247
Rūta Judze – grupas “Dzelzs vilks” bundzinieka Mārča Judža bērnu māte un bijusī sieva – sociālajos tīklos dalījusies ar ļoti garu un emocionālu stāstu, kas šokējis sabiedrību. Tajā atklājas daudzas nepatīkamas lietas, kas piedzīvotas attiecībās ar Mārci. Sieviete raksta, ka šobrīd atrodas ļoti smagā savas dzīves posmā.
Sieviete sociālajos tīklos apraksta dažādas piedzīvotas situācijas gan saistībā ar pazemojumiem, gan ikdienu, gan gaidāmajiem Ziemassvētkiem, kuros viņa nevarēs būt kopā ar saviem bērniem.
“Kāpēc esmu nolēmusi būt par šiem notikumiem atklāta un izģērbties publiski? Tas prasa no manis lielu drosmi un noteikti radīs neērtības tuvākajā nākotnē. Tomēr tas, kas ar mani noticis, nedrīkst palikt tikai manā sirdī. Morālā vardarbība ir klusa un nepierādāma, bet tās radītais posts un sāpes – līdzvērtīgas smagai piekaušanai. Es zinu, ka to ikdienā piedzīvo daudzas un caur savu pieredzi esmu pārliecinājusies, cik sieviete šādās situācijās ir neaizsargāta.”
Sieviete salīdzina, ka viņai šobrīd ir sajūta, ka viņa būtu karā: “Karš sākās brīdī, kad uzsāku reālu ceļu uz izlaušanos no destruktīvām attiecībām. Tad, kad mans trauks beidzot bija pilns. Savas iekšējās sajūtas biju iemanījusies ignorēt, bet tad pat mans ķermenis sāka brīdināt, ka tā turpināt vairs nedrīkst. Principā tas bija dzīvības un nāves jautājums, jo 2021. gada pavasarī manu ikdienu satricināja diagnoze “krūts vēzis”. Veicot papildu pārbaudes, ar diagonozi nodzīvoju kādu mēnesi. Šis laiks mani strauji mainīja. Es sastapos ar patiesību, ka esmu mirstīga. Nekāds atklājums jau tas nav, bet šī apziņa spēcīgi iedarbina daudzus procesus. Diagonoze tomēr neapstiprinājās, simptomi gandrīz pazuda. Paliku ārsta uzraudzībā.”
Slimība ar spēcīgākiem simptomiem atgriezusies pēc nepilna gada. Nācies atkal iet cauri visām pārbaudēm. Šoreiz nekas nebija ignorējams vai aizmirstams, jo viņa cieta arī fiziskas sāpes un citas nepatīkamas slimības blaknes.
“Tieši šajā periodā kārtējo reizi saasinājās manas attiecības vīru. Slimība man izgaismoja, ka esmu ne tikai viena savā ceļā, bet pat apdraudēta. Ievēroju, ka mans tuvākais mani neatbalsta un pat savā ziņā sabotē manu tiekšanos uz atveseļošanos. Nopēla visu, kas man sagādāja kaut nedaudz prieka. Pārmeta, ka tērēju laiku dejošanai un terapijai. Ja mājās pārrados pozitīvi uzlādēta – jau pārkāpjot slieksni, tiku iemīta zemē. Šādas izpausmes sāku novērot aizvien biežāk un visdažādākajās situācijās. Diemžēl, arī atskatoties pagātnē, kurā vīram bijuši vairāki sānsoļi. Tas bija mans uzticības kredīts, kuru piedevu un samierinājos – noriju ģimenes un bērnu dēļ. Vīram par to nekad nav bijusi nožēla. Pat ne apjausma, ka rīkojies neētiski un daudzus sāpinājis. Par katrām jaunām attiecībām mūsu laulības laikā viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem lepojās medijiem. Šajā sāpīgajā slimības laikā vīrs mani bieži sauca par nulli. Nezinu, kas to izraisīja. Varbūt pakāpeniskās, bet nenovēršamās izmaiņas manī. Es kļuvu spēcīgāka, pārliecinātāka un apzinātāka. Acīmredzot, es biju uzsākusi bīstamu ceļu viņa acīs.
Alkohola reibumā viņš vienmēr kļūst nepatīkams un agresīvs. Es alkoholu nelietoju gandrīz nemaz jau daudzus gadus. Lielāko mūsu kopdzīves laiku. Tas notika dabiski – baidoties kļūt tādai pašai kā viņš. Arī tāpēc, ka man vienmēr nācās uzņemties pilnu atbildību par bērniem. Atceros brīdi, kad sēdēju mājās uz dīvāna un apkopu savas brūces. Līdzās apsēdās mans iedzērušais vīrs. Šoreiz viņš bija dusmīgs par nenomazgātu katlu. Tas bija tā vakara iemesls, lai sauktu mani par nekam nederīgu nulli.”
Spiediens ticis izdarīts daudzos un dažādos veidos, piemēram, arī viņas telefona iedošanā visiem, kam vīrs bijis parādā pr mājas būvniecību.
“Šādas epizodes bija regulāras un es nezināju, kā no tām sevi pasargāt. Dažas palikušas atmiņā īpaši spilgti. Manam vīram joprojām bija mājas atslēga, un kādu laiku es arī neiebildu, ka viņa saskarsme ar bērniem varēja notikt mūsu dzīvesvietā. Tā šķita ērtāk un bērniem patīkamāk, bet izrādās – tādējādi es upurēju savu drošību. Vienu vakaru pārrados mājās un viņš bija noboķējis durvis no iekšpuses. Bija dzēris, nelaida mani iekšā – tikai pavēra spraugu un teica, ka atņems man visu un iznīcinās mani. Kad mēģināju tikt iekšā mājās, viņš sita man ar durvīm un spēra ar kāju, lai varētu durvis aizvērt.
Pamodās bērni, kas mani ielaida, un es gāju gulēt uz dīvāna. Bērnu klātbūtne viņu nekad neapstādināja, viņi bieži bija liecinieki. Vīrs man neļāva ņemt spilvenu, palagu, segu, jo es neko no tā neesmu nopirkusi – gulēju apsegusies ar mēteli. Tomēr viņš man liedza naktsmieru un sēdēja blakus, turpinot izteikt apvainojumus. Es aizspiedu ar rokām ausis un aizvēru acis, bet viņš ņēma manas rokas nost ar spēku, lai es visu dzirdētu. Viņš uzgūlās man virsū un spieda elkoni man vēderā. Es cietu sāpes, bet pēdu tam nebija. Kad vēlējos izsaukt policiju, mans telefons tika sašķaidīts. Pēc pāris stundām miega devos uz darbu, neļaujot darbā nevienam nojaust pārciesto.”
Situāciju apgrūtina tas, ka vīrs ir “Dzelzs vilks” dalībnieks un atpazīstams cilvēks: “Manas iespējas sevi aizstāvēt visu šo gadu apgrūtina vīra atpazīstamība – viņam ir daudz paziņas un sakari. Arī pilsēta, kurā dzīvoju, ir viņa teritorija. Tas nozīmē ļoti daudz lojālu cilvēku, kas viņu pazīst tikai no ārpuses. Reiz pat saskāros pat ar situāciju, ka izsaucu policiju, bet viens no tā vakara ekipāžas policistiem bija vīra paziņa. Dzirdot manu uzvārdu, policists izkāpa no busa uzpīpēt un privāti uzzvanīja manam vīram. Kad viņš iekāpa atpakaļ, sāka man jautāt, vai es pārāk daudz nelietoju alkoholu vai ko nomierinošu. Man radās aizdomas, ka viņš mēģina likt man justies neadekvātai. Pēc šādas pieredzes bija grūti saņemties atkārtoti vērsties pēc palīdzības, lai vairs neizjustu šo bezpalīdzību.
Kad visi sodamēri jau bija pielietoti, atlika vien pēdējais, kurā mani piebeigt līdz galam. Viņš man tiesiskā ceļā atņēma bērnus. Esmu bijusi pilna laika mamma un nepazīstu nevienu citu sievieti, kas tik apzinīgi un pašaizliedzīgi nesusi savu mammas lomu. Jā, varbūt pat pārāk daudz, aizmirstot par sevi. Bet bērni izaug ātri un es vienmēr esmu vēlējusies dot tik, cik viņiem nepieciešams. Jebkurš cilvēks, kas pazīst mūsu ģimeni, to apliecinātu. Tomēr šobrīd pēc tiesas lēmuma esmu palikusi viena. Iemesls – es dzīvoju mājā, kas nav nodota ekspluatācijā! Jā tajā pašā mājā, kuru ģimenes galva pirms vairāk kā gada tomēr atzina par pietiekami drošu bērniem. Bet karā jau visi līdzekļi labi un upuri – dabiski. Izskatās, ka mākslinieks nošarmējis arī Siguldas pilsētas Bāriņtiesas pārstāvi. Šī sieviete ārpus saviem pienākumiem ieturēja pusdienas kopā ar maniem bērniem un vīru makdonaldā. Vai tā ir sakritība, ka uz tiesas sēdi, kurā lēma par pagaidu regulējumu bērnu dzīvesvietas jautājumā, kļūmes dēļ nebija pievienots protokols par manas dzīvesvietas apsekošanu?”
“Es turpināšu cīnīties, kaut arī esmu fiziski, mentāli un emocionāli novārdzināta. Tas, protams, rada maznozīmīgas kļūdas, kas vienmēr, vienmēr tiek vērstas pret mani. Kā jau teicu – es esmu karā. Tomēr ticu, ka esmu ceļā uz savu brīvību.”
Pilns stāsts lasāms šeit:
