Manam bērnam tuberkuloze?! 0
Tik šokējoša un neticama šķiet ziņa, ka atvasei diagnosticēta šī kaite. Taču tuberkuloze patiesi nav tikai aizgājušo laiku bāli trauslo romānu tēlu slimība. Pērn Latvijā saslimstība ar to palielinājusies par 12 procentiem, bet ar tuberkulozi sirgstošo bērnu un pusaudžu skaits pieaudzis par 30 procentiem.
Ja ar tuberkulozi slimo simts no 100 tūkstošiem iedzīvotāju, saslimstība sasniegusi epidēmijas apmērus. Latvijā pērn šis rādītājs bērnu un pusaudžu vidū bija 21,4. Varētu domāt – tad jau nav ļoti jāsatraucas, taču tik augsta saslimstība kopš 2008. gada pie mums nav bijusi – tā problēmas aktualitāti raksturo bērnu pulmonoloģe Anita Skangale.
Bacilis plus apstākļi
Pasaulē kopumā aptuveni trešdaļa iedzīvotāju ir tuberkulozes baciļa nēsātāji, bet saslimušo, protams, ir ievērojami mazāk. Inficētie citus neapdraud, taču paši ir pakļauti riskam. Kamēr organisma aizsargspējas ir gana spēcīgas, slimības izraisītājbacilis nejaudā izvērsties. Bet, imūnsistēmai novājinoties, tas var sākt vairoties, un iespējamība sasirgt ar tuberkulozi kļūst reāla. Biežākie imunitātes grāvēji ir pārslodze un ilgstošs stress, kāda cita smaga hroniska slimība – piemēram, bronhiālā astma vai cukura diabēts, kas novājina organismu, padarot to uzņēmīgu pret infekcijas izraisītāju.
Bērniem, kam imūnsistēma vēl nav pietiekami nobriedusi, lielāko risku saslimt ar tuberkulozi izraisa ļoti ciešs kontakts ar tuberkulozes slimnieku. Lai cik veselīgs ir mazulis, ja ģimenē vai tuvinieku vidū ir kāds, kurš sirgst ar tuberkulozi, slimniekam runājot, dziedot, šķaudot, klepojot izdalītie baciļi nonāk gaisā un bērns var tos ieelpot.
Slimības attīstību veicina arī nepietiekams vai nepilnvērtīgs uzturs, slikti dzīves apstākļi, ja jāmīt šaurībā, labi neuzkoptās un nevēdinātās telpās. Tomēr jārēķinās, ka no inficēšanās ar šo gaisa pilienu ceļā izplatīto slimību nav pasargāts neviens, arī pārticībā dzīvojošais ne.
Bacili var ieelpot, braucot sabiedriskajā transportā vai esot lielveikalā, kur, iespējams, līdzās gadās ar tuberkulozi slims cilvēks, bet bīstamība pieaug, ja saskarsme ar baciļu izdalītāju ir pastāvīga vai cieša.
Atklāt – sarežģīti, pazīt – jāprot
Varētu šķist: tik veca un pazīstama infekcija, tādu nevar būt sarežģīti diagnosticēt. Taču uz bērniem tas gluži nav attiecināms. Jo nav īpašu, specifisku pazīmju, kas būtu raksturīgas tikai tuberkulozei – bērniem tā lielākoties noris zem kādas maskas: līdzīgi akūtai vīrusu infekcijai, kas bieži atkārtojas un pēc kuras mazais ilgstoši nevar atveseļoties, vai ieilgušam bronhītam, vai plaušu karsonim. Un, jo bērns mazāks, jo maska vairāk izteikta, uzsver daktere Anita Skangale. Tāpēc saslimšana ar tuberkulozi vismaz sākumposmā nereti paliek nepamanīta.
Ja ilgstošs klepus nerimstas pusaudža vecumā, vieglāk gan iedomāties par tuberkulozes iespējamību, gan arī izmeklēt klepotāju. Mazie bērni kopumā ar dažādām saaukstēšanās kaitēm sirgst biežāk, nereti viena saslimšanas epizode vēl nav lāgā beigusies, kad jau atkal klepus. Turklāt viņi neprot atkrēpot un krēpu bakterioloģisku pārbaudi nav iespējams veikt.
Jāņem vērā, ka krēpas šajā vecumā izdalās nedaudz un, pat ja tuberkuloze sākusi attīstīties, baktēriju tajās var nebūt – slimības process vēl nav tik izvērsies, lai plaušās jau būtu bojājums.
Līdz padsmit gadu vecumam reti kad sastopama slimības forma ar tuberkulozes baciļu izdalīšanos.
Tomēr ir simptomi, kas rosina aizdomāties par tuberkulozes iespējamību. Mazie bērni, lai gan cita iemesla nav, sāk sliktāk pieņemties svarā vai to zaudē, ir raudulīgi, kaprīzi un saguruši, viņiem ir pasliktināta apetīte. Lielākajiem rodas sūdzības par galvassāpēm, reiboņiem, nogurumu un miegainību, var būt arī nedaudz paaugstināta temperatūra un sāpes krūtīs.
Tuberkulozes baciļa esamību organismā – tas ir, latentu tuberkulozes infekciju palīdz atklāt tuberkulīna ādas tests (Mantū reakcija), ko veic apakšdelma iekšējā virsmā. Injekciju izdara, ādā ievadot tuberkulozes mikobaktēriju kultūras ekstraktu tuberkulīnu. Ja veidojas apsārtums un sabiezējums, jāveic papildu izmeklējumi. Iekaisums ādā gan ne vienmēr liecina, ka bērns ir inficējies vai slims, bet šis tests palīdz noteikt, vai nepieciešama specifiskāka bērna izmeklēšana.
Katru gadu šis tests veicams bērniem, kuriem saslimšanas risks ir paaugstināts – dažādu iemeslu dēļ pret tuberkulozi nevakcinētajiem, tiem, kas poti saņēmuši, bet rētiņa tās ievadīšanas vietā kreisajā plecā nav izveidojusies, kā arī hroniski slimajiem, kuri sirgst ar diabētu, celiakiju, astmu, un bērniem no sociālā riska ģimenēm, kurās uzturs nav tik pietiekams vai vecāki gana neaprūpē un nepieskata atvases. Mantū tests jāveic arī tad, ja bērnam bieži ir neskaidras izcelsmes klepus.
“Reizēm bērns ar pozitīvu Mantū reakciju ir pirmais vēstnesis, ka mājās vai tuvinieku lokā kāds ir slims ar tuberkulozi. Šādi gadījumi diemžēl ir katru gadu,” atzīst Anita Skangale.
Vislabāk diagnosticēt un ārstēt profilaktiski
86 procentiem no 76 bērniem un pusaudžiem līdz 17 gadu vecumam, kuriem saslimšanu ar tuberkulozi atklāja pērn, diagnoze tika noteikta profilaktiski. Tas nozīmē – sūdzību vai aizdomu par saslimšanu nebija, bet bērni tika pārbaudīti tāpēc, ka bijuši kontaktā ar kādu ģimenes locekli, kurš slims ar šo kaiti. 14 procentiem slimība diagnosticēta, kad ticis ārstēts bronhīts vai plaušu karsonis, bet īstais iemesls izrādījusies tuberkuloze.
2012. gadā 11 procentiem aktīva tuberkuloze atrasta, veicot Mantū ādas testu riska grupas bērniem. Tas ir labs rādītājs, vērtē daktere Skangale.
Taču tikai septiņiem procentiem no 76 pērn saslimušajiem tuberkuloze pierādīta bakterioloģiski.
“Zīdainim un mazam bērnam nevaram pateikt: atklepo krēpas, meklēsim baktērijas. Viņš klepojot bronhu sekrētu jeb krēpas nevis izspļauj, bet norij, un tās nonāk gremošanas traktā. Tāpēc, ja ir aizdomas par tuberkulozi, bakterioloģiskai analīzei ņem kuņģa skalojumu. Tādā veidā tuberkuloze tika pierādīta 1,8 procentiem mazo bērnu,” skaidro speciāliste.
Kam gan šis skaitļu uzskaitījums un kā gana nopietnās tuberkulozes ārstēšanas nepieciešamību var pamatot, ja baktērija nemaz nav atrasta? “Bērniem saslimšanu pierāda arī pēc kritērijiem – ja ir pozitīva Mantū reakcija, kontakts ar tuberkulozes slimnieku un izmaiņas plaušu rentgenogrammā, kas raksturīgas šai slimībai, diagnozi uzskata par pamatotu arī bez bakterioloģiska apstiprinājuma.
Vecākiem nereti ir ļoti grūti saprast, kāpēc tā, viņi bieži vien nepiekrīt diagnozei, saka: ja atradīsiet baktēriju, tad ticēsim un piekritīsim ārstēšanai. Taču tā tas ir visā pasaulē – bērnam baktēriju atrast grūti, tomēr tuberkuloze jāārstē pēc iespējas agrāk, kamēr viņš vēl nav ļoti slims.
Terapiju sāk tūlīt pēc diagnozes apstiprināšanas, citādi, sagaidot tādus simptomus kā pieaugušajiem, bērnam slimība jau būs dziļi ielaista. Kad paiet kāds laiks, kopš sākta ārstēšana, vecāki atzīst: jā, bērns ir mainījies, labāk pieņemas svarā, kļuvis aktīvāks, vaigi sārtāki.”
Tuberkulozes ārstēšanu veic lielākoties ambulatori, pacientam ik dienu ierodoties pie mediķa un iedzerot zāles tā uzraudzībā. Parasti terapijas kurss ilgst sešus mēnešus, bet smagākos gadījumos – pat ilgāk un stacionārā. Slimnīcā labāk ārstēties arī bērniem, kuriem ir kādas blakus slimības, tāpat tiem, kam mājās kāda iemesla dēļ ir sliktāka aprūpe un dzīves apstākļi.
Strīdīgā vakcīna
Slimnīcā un ilgstoši, līdz gadam, nākas ārstēties tad, ja tuberkulozei ir ļoti smaga forma, piemēram, tuberkulozais meningīts – nopietna centrālās nervu sistēmas slimība. Šādi gadījumi, arī pateicoties prettuberkulozes vakcīnai, ir reti – pērn Latvijā bijis viens, atzīst Anita Skangale.
Par vakcinēšanu joprojām bieži vien notiek strīdi. Viens no pretrunīgās attieksmes iemesliem ir fakts, ka ar tuberkulozi var saslimt un slimo arī poti saņēmušie.
No tiem 76 tuberkulozes slimniekiem vecumā līdz 17 gadiem, kam šo diagnozi noteica pērn, vakcinēti nebija tikai divi.
“Jā, šī vakcīna nav ideāla, un labāku pašlaik nav izdevies radīt. Tomēr tā, ievadīta jaundzimušajiem jau otrajā līdz piektajā dzīves dienā, mazos bērnus pasargā no slimības smagām formām: tuberkulozā meningīta un ģeneralizētās tuberkulozes, kas skar daudzus orgānus. Ja tomēr saslimst, slimība noris vieglāk. Nevakcinētam bērnam tuberkuloze var attīstīties ļoti smagā formā, viņš tās dēļ var arī nomirt,” brīdina daktere Skangale.
Tipiskās BCG vakcīnas izraisītās nevēlamās reakcijas ir limfmezglu iekaisums, parasti tajā pašā kreisajā ķermeņa pusē, kur bērnam pleciņā ievada poti. Limfmezgli padusē, virs vai zem atslēgas kaula, uz pleca locītavas priekšpusē vai aizmugurē sākumā nedaudz palielinās, pēc laika atkal samazinās. Tā notiek labajos gadījumos, bet dažkārt, gan saistībā ar bērna imūnsistēmas īpatnībām, gan fonu, kāds bijis mātes grūtniecības laikā, mazuli iznēsājot un dzemdējot, limfmezgls var sastrutot. Tad pēc laika tas vai nu pats atveras, vai nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Arī valstīs, kur tuberkuloze nav tik izplatīta un bērnus pret to vakcinē vēlāk, blaknes, ja rodas, ir tādas pašas kā zīdaiņiem.
Dramatiskāka situācija var veidoties, ja vakcīna ievadīta bērnam ar smagu iedzimtu imūndeficītu. To uzreiz pēc mazuļa nākšanas pasaulē nav iespējams konstatēt, jo viņu divus mēnešus sargā arī no mātes saņemtās antivielas, kas neļauj precīzi izvērtēt jaundzimušā imunitāti. Bet, tā kā saslimstība ar tuberkulozi Latvijā ir augsta, vakcīnu svarīgi ievadīt agrīni, kamēr bērns nav nonācis saskarsmē ar kādu baciļu nēsātāju.
“Pieaugušie ne vienmēr pietiekami atbildīgi izvērtē situāciju, vai tikko pasaulē nācis zīdainis nokļūs ģimenē, kur visi veseli. Ne vienmēr bērna tēvs un citi ģimenes locekļi veic nepieciešamās pārbaudes pirms mazuļa dzimšanas. Vecāki ar bērnu dodas ciemos – varbūt vectētiņš vai kāds cits tuvinieks, kas ikdienā nav kopā ar mazuli, tomēr ir slims, klepo un izdala baciļus, un bērns var inficēties. Varbūt kāds, nezinot par savu saslimšanu, atnāk ciemos. Turklāt vecāki ar mazajiem dodas uz poliklīniku, staigā pa veikaliem, brauc transportā, bet sabiedriskās vietās nekad nezinām, vai līdzās nav kāds, kurš slims ar tuberkulozi un izdala baktērijas.
Un noteikti jāņem vērā – ja ar tuberkulozes bacili inficējas nevakcinēti bērni, saslimst praktiski visi. Cik smagā formā tā attīstīsies, paredzēt nav iespējams. Tāpēc vecāku izšķiršanās par mazuļa nevakcinēšanu vai vakcīnas ievadīšanas atlikšanu uz vēlāku laiku ir ļoti atbildīgs lēmums.”
SVARĪGI ZINĀT Lai pasargātu bērnu no tuberkulozes, svarīgi, lai veseli ir vecāki un citi ģimenes locekļi, ar kuriem mazulis nonāks saskarsmē. * Zīdaiņi ir visuzņēmīgākie pret tuberkulozi, tāpēc divus mēnešus pirms bērniņa piedzimšanas visiem pieaugušajiem ģimenes locekļiem, kuri dzīvos kopā vai arī tikai reizumis tiksies ar jaundzimušo, jāpārbauda sava veselība un jāveic plaušu rentgenoloģiska izmeklēšana. It īpaši, ja kādam ir ilgstošs klepus! * Ja bērna ģimenē kāds ir slims ar aktīvu tuberkulozi – izdala baciļus, jāgādā, lai bērns līdz divu mēnešu vecumam, kamēr izveidosies imunitāte pēc vakcinēšanas, nenonāktu saskarsmē ar viņu. * Bērni visbiežāk klepo augšējo elpceļu saslimšanas, arī astmas dēļ, taču klepošanas iemesls jānoskaidro un slimība jāārstē. Ja klepus tomēr nepāriet, vērts konsultēties ar plaušu slimību ārstu pulmonologu.
|
