“Kā jebkurā spēlē, kamēr trumpji rokā, tikmēr jāspēlē…”. Saruna ar kantrīmūzikas leģendu Edvīnu Zariņu 8
Vakardien Latviju pāršalca skumja ziņa – 28.janvārī mūžībā devās leģendārais kantrī mūziķis Edvīns Zariņš. Par sēru vēsti paziņoja bundzinieks Gundars Lintiņš.
2015.gada intervijā Ilze Vītolai mūziķis teica: “Kā jebkurā spēlē, kamēr trumpji rokā, tikmēr jāspēlē.”
…Plašums, brīvs vējš, auļojošu zirgu bars, vīri kovboju cepurēs, vijoles un stila ģitāras smeldzīgā balss – tas uznirst iztēlē, domājot par kantrī mūziku. Un gandrīz vienlaikus acu priekšā nostājas brašs stāvs – Edvīns Zariņš, Latvijas kantrī mūzikas celmlauzis, grupas “Dakota” līderis. Rītvakar ar koncertu Bauskas Kultūras centrā sāksies grupas “Dakota” Latvijas koncerttūre. Ir jau arī iemesls, pat divi – grupai “Dakota” – 18, bet tās radītājam un vadītājam – 60. Edvīns Zariņš stāsta par savu dzīvi un mūziku.
Koncerttūrei izvēlēts nosaukums “Mana spēle”. 44 gadus esat uz skatuves, ko vēl var izdarīt?
Kā jebkurā spēlē, kamēr trumpji rokā, tikmēr jāspēlē.
Kādi ir jūsu trumpji?
Viens trumpis – mana sieva, ļoti aktīva sieviete un mans atbalsts. Otrs – cenšos ieklausīties savā klausītājā un uzminēt, ko viņš vēlas dzirdēt. Un trešais – es mīlu to, ko daru, un priecājos, ja kādam tas patīk. Ja vakarā esmu sacerējis gabalu, bet otrā rītā tas nešķiet labs, nospiežu taustiņu delete.
Jūs uzaudzināja vecmāmiņa. Pastāstiet mazliet par saviem vecākiem!
Palicis prātā mammas tēls, kā dzīvu cilvēku viņu neatceros, biju pārāk mazs. Mammas bērēs pa kapličas solu slidināju mašīnīti, ko tēvs man bija nopircis. Bērnību un jaunību pavadīju dzīvoklī Augstrozes ielā Čiekurkalnā, no kurienes māti izvadīja uz kapu kalniņu… Viņa strādāja “Rīgas manufaktūrā”, bet brīvbrīžos dejoja baletu un spēlēja septiņstīgu ģitāru.
Tēvs ir pamests bērns no Liepājas. Omei bērnu nevarēja būt, tāpēc abi ar vecotēvu no bērnunama paņēma puiku, manu tēvu, un deva tam savu uzvārdu Zariņš. Tēvs studēja Mākslas akadēmijā, bet, kad vecotēvu izsūtīja uz Sibīriju, tēvu no akadēmijas izmeta. Senāk arī es šo to mālēju, bet tikai prieka pēc, un bildes esmu izdāļājis draugiem un paziņām. Tagad kaut kā nesanāk laika, bet godīgāk būtu teikt – esmu diezgan liels sliņķis.
Bet kurš bērnībā ievēroja jūsu muzikalitāti?
Tēvam bija daudz skaņuplašu, lasīt nemācēju, bet zināju, kura dziesma kurā platē. Vecmamma mani četrgadīgu aizveda pie privātskolotāja Švinkas mācīties vijoli. Viņš dzīvoja Miera ielas smukajos namos, kur griesti tuvu pie četriem metriem, mēbeles kā muzejā. Švinka laikam nojauta, ka man ir iekšā, un pamatīgi mācīja. Arī pirmo vijolīti viņš palīdzēja nopirkt, uz tās grifa ar ķīmisko zīmuli iezīmēju, kur pirksti jāliek. Pēc manas informācijas vijolīte ir latviešu meistara Zemīša darbs, to aizvien glabāju.
Kad man bija septiņi gadi, Vilis Švinka mudināja omi pieteikt mani mūzikas skolā. Vijoļu klasē bija milzīgs konkurss un tikai piecus varēja uzņemt. Atceros, nebiju nemaz nobijies, ome gan, viņa iespieda man mutē šokolādes gabaliņu un – žvikt! – iegrūda pa durvīm telpā, kur sēdēja nopietni onkuļi un tantes. Otrā dienā ome brauca skatīties – jā, Zariņš sarakstā iekšā!
Kāpēc neaizgājāt, kā saka, pa vijoles līniju?
Bija pēdējais gads muziķenē, biju diezgan spurains bērns, un vijole nebija mans aicinājums. Skolā bastoju kora stundas, sāku trinkšķināt ģitāru, un uzradās arī citas intereses.
Sāku nodarboties ar cīņas sportu. Čiekurkalnā vienmēr bijuši normāli puikas, kuri mācēja pastāvēt par sevi un aizstāvēt vājākos.
Kad vēl uzzināju, ka tēvs savā jaunībā kopā ar draugiem Čiekurkalnā uzturējuši kārtību, centos ar saviem draugiem darīt to pašu. Kādreiz braucām uz Mežaparku izskaidroties ar puišiem no citiem rajoniem. Tagad tas skan smieklīgi, bet tā tas bija. Kāpēc tad braucām uz deju placi? Ar meitenēm iepazīties, alu iedzert, ne jau dejot.
Bet kā tur palika ar mūzikas skolu?
Nu, lūk, reiz slidotavā sanāca konflikts. Nācās iejaukties, jo vesels bars uzbruka manam skolas biedram. Cīņas karstumā kāds centās man iesist ar slidzābakiem. Paspēju sejai priekšā aizlikt roku un slieces pāršķēla kreisās rokas locītavu. Rezultātā atvērts lūzums un doma par vijoli bija jāaizmirst. Pats par to sevišķi nesatraucos, bet mūzikas skolas pedagogi mēģināja pierunāt pabeigt skolu kaut vai klavieru klasē.
Es savā prātā biju izlēmis citādi – sports un ģitāra ņēma virsroku. Biju jau kādu laiku nodarbojies ar daiļslidošanu, tad nāca kārta hokejam. Hokejā trenējos pie Harija Vītoliņa vecātēva. Kad biju trenējies futbolskolā, pārmetos uz cīņas sporta veidiem, boksu. Man bija labs treneris ulmaņlaika kaluma vīrs vecais Bērtiņš. Tas laika posms daudz ko deva. Bija labi rezultāti, bokss patika. Protams, lauzts deguns neizpalika, ausis gan nav salocītas. Bet tad kādu dienu sāku domāt, ka cilvēka galva nav domāta, lai pa to sistu ar dūrēm. Tā bokss beidzās.
Čiekurkalnā blakus mājas kaimiņš Māris aizrāvās ar mūziku, pats taisīja elektriskās ģitāras, vasarās logi vaļā, nāku mājās, dzirdu…Tas man gāja pie sirds.
Mājās bija mammas septiņstīgu ģitāra, Māris uz rūtiņu papīra uzzīmēja akordiņus, pats būros tiem cauri, neviens mani nav mācījis. Klausījos magnetofona ierakstus, pats sāku ķīlēt ģitāras, tā tas aizgāja.
“Dakotas” koncertos būs septiņi pārsteiguma viesi, viņu vidū arī Kaspars Dimiters un Ivars Godmanis. Kā ar viņiem sapazināties?
Tur tāda garāka priekšvēsture. Reiz skolas laikā braucām ekskursijā divas klases. Mēs, džeki, ar ģitārām uz aizmugures sola. Skolotāja saka – paskatieties pa labi, paskatieties pa kreisi! Bet visas meitenes pagriezušās pret mums, neviens neklausās, ko viņa runā. Tad jau skolotājai bija cemme uz mani. Mūsu konflikts turpinājās, un pēc kāda incidenta sapratu – abi vienlaikus klasē nevarēsim atrasties. Izņēmu dokumentus, pametu mācības un iekārtojos darbā rūpnīcā “VEF”.
Strādāju interesantu darbu – laboju mehāniskās rakstāmmašīnas, aritmometrus. Nekādas gudrības tur nav, atsperītes, vadiņi, ar mazām lodlampiņām jāpārlodē burtiņi un jāpārliek, lai būtu vienādā augstumā. Padomju inženieris tolaik pelnīja 120, man sanāca stingri vairāk. Skolas laikā biju iepazinies ar grupu, kas spēlēja skolas ballēs, un reiz atļāva man arī mazliet uzspēlēt. Pēc tam līderis teica: viss, tu paliksi pie mums spēlēt! Un tā es tramvajniekos (Tramvaju un trolejbusu parka klubā) paliku. Un sāku rakstīt pirmās dziesmiņas.
Mums atsūtīja pirmo profesionālo vadītāju Gunāru Freidenfeldu. Toreiz neviens nezināja, kas tas mākslinieciskais vadītājs tāds ir. Atceros, pelēkā, elegantā uzvalciņā ar šlipsīti, melnas kurpes, ūsas, vīrietis kā odziņa un ar skaistu sievu gariem melniem matiem.
Uz ansambli atnāca Mirdza Zīvere no Vieglās rūpniecības tehnikuma, neviens viņu tolaik nezināja.
“Liepājas dzintarā” Mirdza dabūja galveno balvu kā jaunais talants, mēs trešo vietu ar kādu dalījām. Zināmu laiku darbojāmies, divi džeki aizgāja armijā, es ganījos un kādā ballē iepazinos ar Kasparu Dimiteru.
Iedevu viņam savu elektrisko ģitāru un viņš aizrāvās ar spēlēšanu. Kaspars arī jaunībā bija “grūtais” pusaudzis, bet mūzika, šķiet, viņam palīdzēja atbrīvoties no dažiem nepareiziem soļiem. Sāku piestaigāt pie Kaspara uz dzīvokli Sarkanarmijas ielā. Kristiāna vēl mazs skuķis bija, pie klavierēm klimperēja. Ar Kasparu muzicējam un nevaru aizmirst skatu – paveras durvis un iznāk Arturs Dimiters halātā ar tumši zilām, bordo un pelēkām strīpām, brilles deguna galā, vienā rokā glāze, otrā – činzano pudele. Ko darāt, jaunatne?– Dimiters apvaicājas. Tu, fāter, tagad netraucē, Kaspars ierosina. Taču Dimiters dod rīkojumu Kasparam pamācīties, bet man jādodas it kā mazliet parunāt.
Pie vīna glāzes runājāmies par kino, teātri visu ko. Tad ar Ivaru Godmani sapazināmies. Man teica – baigi labs bundzinieks esot, domāju – kurš tas būs? Atnāk tāds tievs, jau tolaik garie mati bija atkāpušies, ruda bārda, kājās baltas tenisa čībiņas, apzīmētas ar hipiju zīmēm, smalkvelvetona gaišbrūnas bikses izdilušiem ceļiem un dibengalu, maisa auduma tarba ar bārkstīm pār plecu, hipiju šļūcošā gaita… Kad nodeva pa bungām, domāju – o, johaidī! Viņš kaut kādās pagrīdes grupās spēlēja, tolaik grupa “Creedence C.R.” bija modē, un Ivars visas bundzinieka partijas bija izkodis līdz sitienam.
Man jau arī “Creedence” bija pirmie skolotāji. Kādu laiku spēlējām dažādas ballītes. Tad Ivars pazuda. Laikam pa politiku sāka urķēties. Bet mēs ar Kasparu vēl kādu laiku spēlējām Bulduru sovhoztehnikuma orķestrī, koncerti jau gāja vaļā, nebija vairs tikai baļļuki.
Un tad pēc dienesta sākās Bauskas laiks…
Es jau nosačkoju, tikai divdesmit viena gada vecumā aizgāju armijā. Citi ko tikai nedarīja, lai nepaņem armijā. Es neko, tikai ignorēju pavēstes, negāju nekur, nekad.
Kamēr man pakaļ atbrauca milicija, paņēma ciet, aizveda uz ārstu komisiju, ar veselību viss kārtībā, iedeva pavēsti, un uz priekšu…
Dienesta beigās sapazinos ar vienu mūziķi, kurš teica: brauc uz Bausku spēlēt, aparatūra ir, viss ir!
Divus gadus no Rīgas ar autobusu braukāju turp atpakaļ. Bauskā nebija, kur dzīvot, un pāris gadus mitinājos kolhozā “Uzvara”, tur dančus spēlējām. Kad Bauskas tautas nams mani aicināja spēlēt Edgara Liepiņa koncertprogrammās, priekšsēdētājs Jansons saniknojās: “Ja tu nespēlēsi “Uzvarā”, lai tavas smakas piecpadsmit kilometru rādiusā nebūtu!” Neesmu radis nevienam klanīties, savācu mantiņas un prom biju. Sāku darboties Bauskas kultūras nama ansamblī un labu laiku braucām koncertsastāvā ar Edgaru Liepiņu.
Vēlāk sāku ap sevi pulcināt man simpātiskus mūziķus, kas vēlāk pārtapa par grupu “Dālderi”. Uzrāvām pirmos gabalus, arī “Dzeltenos aizkarus”, un Skaistkalnes zaļumballē parādījāmies jau ar nosaukumu “Dālderi”. 1979. gadā bija pirmais zvans no Alda Ermanbrika, populārā televīzijas raidījuma “Varavīksne” vadītāja. Gandrīz katru mēnesi piedalījāmies “Varavīksnē”, radās gabali, bija stimuls, ka tevi tā ievēro.
No 1979. līdz 1980. gadam lidojums bija kā kosmosā. Ermanbriks par mums bija stāstījis Raimondam Paulam, un viņš atbrauca uz vienu skati “Dālderus” paklausīties. 1981. gadā ar “Dzeltenajiem aizkariem” ietrāpījām “Mikrofona” aptaujā.
Pauls tolaik grupai “Credo” bija iedevis savas melodijas, jautājām – vai mums arī nevarētu kādu iedot? Es padomāšu, Pauls noteica.
Man jau šķita, ka tās tādas runas vien ir. Bet Pauls sāka taisīt izrādi “Nāc pie puikām!”, kur negribēja profesionālus mūziķus. Atbrauca pie mums uz mēģinājumu, mēs viņam – torti, kafiju. Pauls nometa lapas – piecpadsmit gabali, tikai meldiņš un teksts. Mēs – johaidī! Bet komponists teica – taisiet no tā, ko gribat! Pilnīga rīcības brīvība!
Pēc divām nedēļām Pauls atkal atbrauca, piecus gabalus nospēlējām, viņš sēdēja, nevienu vārdu neteica, tikai beigās – nu, jā…Pajokoja savā garā, ka pirmoreiz cienājuši ar torti, bet tagad tikai ķiplokmaizītes ar sāli. Nu, strādājiet, strādājiet, man jau patika, un prom bija.
Bet mums sākās pirmās “Dālderu” programmas koncerttūre. Nedēļas nogalēs divi koncerti dienā un dažreiz pēc koncerta – balles. Tā trakā braukāšana ar rafiņu, sauktu par koka ikarusu, no maija līdz septembrim, pa desmit dienām prom no mājām, nopietns maratons.
Par mūsu nopelnīto tika atmaksāti kaut kādi kultūras nodaļas parādi, bet, kad lūdzām nopirkt jaunas bungas, teica – naudas nav. Kur tad palika?
Izrādās, koriem tērpi sašūti no labiem audumiem, rajona kultūras namiņiem daudz vajadzību… Pēc izrādes “Nāc pie puikām!” ideju kastīti bijām izsmēluši, bet kultūras nams mūs dzina gatavot jaunu programmu un doties otrā koncerttūrē.
Mēs atļāvāmies tādu joku – paši sevi diskvalificējām. Dumji nebijām, uzrakstījām it kā kāda klausītāja sūdzību uz Melngaiļa tautas namu – kur skatās pieņemšanas komisija, ka ar tik zaļu un neprofesionālu programmu grupa “Dālderi” brauc koncertēt un tirgo biļetes!? Mums iedeva diskvalifikāciju uz trim mēnešiem. Mazliet atkopāmies.
Rīgā nedēļas laikā Paulam ierakstījām “Nāc pie puikām!” – piecpadsmit gabalus gan latviski, gan krieviski. Kad pabeidzām, Pauls deva mums iespēju Radio studijā ierakstīt arī trīs četras “Dālderu” dziesmiņas. To arī veiksmīgi izdarījām.
Man ir jautāts – kāda ir laba gabala formula? Pirmais ir publika. Dziesmai nav jāpatīk tev pašam, bet gan publikai, jāmāk būt viņu vietā. Bieži mājās datorā uztaisu dziesmas uzmetumu, uzlieku ausis, iedomājos, ka esmu klausītājs. Ja tas varētu patikt, daru tālāk. Bet tiklīdz jūtu, ka nepatīk, kaut kas ir jāmaina. Tā ir prakse. Četrdesmit četri gadi uz skatuves.
Kā nonācāt pie kantrī?
Ar “Dālderiem” muzicējām četrus gadus, tas grupai nav daudz, tomēr bijām sevi izsmēluši. Vilnis Strods televīzijā vadīja kantrī top 10. Skatījos, sāka arvien vairāk patikt. Mūsu ģimene deviņus gadus īrēja un apkalpoja auto stāvvietu Bauskā. Darbodamies atradu radio raidstaciju, kas divreiz nedēļā raidīja Nešvilas kantrī mūzikas top 20. To ierakstīju radio kasešu magnetofonā, kad uzradās diski, tad jau biju zirgā. Pīpēju cauri, kā dzied, kur lauž oktāviņas.
Daudzi mani dēvē par kantrī pionieri Latvijā. Jā, es agrāk sāku, bet tagad saku – “Dakota” spēlē, kā “Dakota”, lai pēc tam kritiķi izlemj, kādā žanrā darbojamies.
Ja speciāli dziesmas pievelk kantrī, ko tas dod?
Mūzika ir vienīgais jūsu mūža darbs?
Man ir labs amats, esmu mēbeļu galdnieks. Bauskā galdniecībā strādāju arī “Dālderu” laikā. Kad dzīvoju kolhozā “Uzvara”, celtniecībā nodarbojos ar iekšējo apdari, šīs prasmes ir noderējušas arī vēlāk.
Lai arī daudz ko māku, pēc dabas esmu sliņķis un to nenoliedzu.
Pēc koncertiem relaksējos, skatoties televīziju. Kaut gan esmu pilsētas puika, man patīk raidījumi par laukiem un dabu. Ziņas skatos un smejos, reizēm esmu nikns, kā politiķi mūs čakarē. Vēl skatos kādus trīs, četrus krievu detektīvseriālus.
Ar “Dakotu” pēc koncertiem braucam klusumā, mazliet parunājam, nekādas skaļas mūzikas, tās jau pietiek mūsos pašos.
Jūs sacerat gan vārdus, gan mūziku. Kas rodas pirmais?
To nevar paredzēt. “Kurtizāņu ugunskura” teksts nostāvēja trīs gadus. Reizēm gan tekstu, gan mūziku, pat to, kā tas kopā izklausīsies, nosapņoju. Pēdējā laikā arvien biežāk.
