Māju sajūta – Latvijā 7
Vismaz trīs lāgiem Pēteris Kraujiņš mēģinājis atgriezties dzimtenē, taču allaž kaut kas patraucēja. Pirmajā reizē – tas bija 1957. gadā – kāda festivāla dēļ nav varējis dabūt biļetes līdz Maskavai un atlicis pārcelšanos uz vēlāku laiku, līdz paņemts armijā un pēc tam sācis studēt. Kad kā Tomskas Politehnikuma 3. kursa students gribējis turpināt mācības Latvijā, no Rīgas Politehniskā institūta dabūjis atbildi, ka uzņems viņu tikai latviešu grupā. Nospriedis, ka ar vāju dzimtās valodas prasmi tur nav ko darīt, taču domu par atgriešanos nav atmetis. Trešo reizi kā pasniedzējs piedāvājis savas zināšanas Vidzemes Augstskolai un atkal nekā, jo brīvu vietu mācību iestādē tolaik neesot bijis. Tagad viņš pajoko, ka dzimtenē atgrieztos tikai divos gadījumos – ja kļūtu tik turīgs, ka par naudu nav jāuztraucas, vai arī dziļās vecumdienās, ilgu mākts, lūgšus lūgtos paņemt “vecos kaulus” atpakaļ. Pagaidām lai paliek, kā ir, nosaka profesors Pēteris Kraujiņš, kura zināšanas mehānikā joprojām noder gan augstskolas pasniedzēja darbā Tomskas Politehniskajā universitātē, gan Krievijas biznesa projektos.
Latvijas neatkarība un paša neveiksme mudinājusi palīdzēt atrast mājupceļu citiem Sibīrijas tautiešiem – vismaz piecas sešas ģimenes ar viņa atbalstu atgriezušās dzimtenē. Tas bijis laiks, kad kopā ar domubiedriem Tomskā dibinājuši latviešu biedrību, bet Pēteris uzņēmies pa vakariem jauniešiem mācīt latviešu valodu. Tautas skaitīšana parādījusi, ka Tomskas apgabalā dzīvo divi tūkstoši latviešu, viena daļa – arī 1908. gada ieceļotāju pēcnācēji.
Profesors latviski runā tik labi, ka jāvaicā, kas palīdzējis uzspodrināt prasmi. “Daudz lasīju grāmatas, tās man māsa no Latvijas sūtīja,” viņš stāsta un palepojas, ka reiz par valodu saņēmis atzinību pat no Ainas Blinkenas. Valodniece vaicājusi, kāpēc neatgriežoties uz dzīvi Latvijā, un solījusi – ja dzimtenē kāds Kraujiņam likšot kārtot latviešu valodas eksāmenu, lai sūtot pie viņas. Ar sievu Gaļinu un abiem pieaugušajiem bērniem Pēteris sarunājas tikai krieviski, mazdēlu gan izdevies nedaudz iedīdīt latviešu mēlē.
Krievijas politika nav mūsu sarunas mērķis, lai gan uz jautājumu, kā izglītots un informēts cilvēks jūtas šodienas Krievijā, viņš atbild – jābūt viedam. “Krievijā cilvēkiem vajag caru, kas saistīts arī ar pareizticību, tāpēc tagad jo īpaši uzplaukst reliģija.” Par Putinu viņš ne reizi nav balsojis, savukārt notikumi pasaulē liecinot, ka tā vai nu virzās pretim savam galam, vai kaut kā jauna sākumam.
Uz Latviju braucot vai ik pārgadus, saka profesors un ņemas precīzi nosaukt gadu pēc gada, kad viesojies dzimtenē. Kolīdz vilciens šķērsojot Latvijas robežu, pārņemot sajūta – esmu mājās. “Mana sirds ir Latvijā,” piebilst Pēteris Kraujiņš.
