Ievilkt svaigu elpu 3
Man patīk strādāt dārzā. Sparīgi rušinu vai ravēju, ilgi un dikti. Pat ja nogurstu, iekšēji jūtos ļoti labi. Tas ir laiks sev pašai, smeļos enerģiju, uzlādējos. Ja esmu nosēdējusies pie datora, kaut kas saērcinājis vai vienkārši nav labas omas, dodos dārzā. Citreiz izeju aiz vārtiņiem, apmetu loku pa apkaimes ieliņām, ievelku svaigu elpu. Īss brīdis, lai sakārtotu domas. Krieviem ir tāds teiciens – atlaist, atbrīvot dvēseli. To man vajag ik pa laikam.
Mans dārzs, kā saka mans vīriņš, tāpat kā Rīga, nekad nav gatavs. Mūžīgi kaut ko pārstādu. Vispirms liku zemē visu ziedošo. Tad pārmetos uz krāsainu lapu augiem. Vēlāk iepatikās skujeņi. Agrāk šķita, ka tie iederas vien kapos, bet ieraudzīju, cik koša izskatās dobe visu gadu. Stādīju visu, kas ražo ogas, – zemeņaveni, dārza lāceni, balto zemeni un melno aveni, sausserdi, krūmmelleni, brūkleni un dzērveni… Milzīgs prieks, ja izaug tas, ko lolo.
Apmīļot visas deviņdesmit
Paradoksāli, bet agrāk pati nemīļākā puķe man šķita roze. Teicu visiem – dāviniet kaut vai smilgas, tikai ne rozes. Tagad man aug 90 šķirņu! Rozes dārzā pilnīgi citādi elpo.Ar šīm puķēm man radusies īpaša saikne. Smejos, ka reizēm tām veltu vairāk uzmanības nekā bērniem. Čubinu, pētu, ilgi lūkojos. Kaimiņš jau smejas – vai ceri ar skatienu ātrāk uzziedināt?
