Mana pirmā demonstrācija 0
Pirms 25 gadiem, 1987. gada jūnija sākumā, es – Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes students – radio izdzirdēju par cilvēku pulcēšanos 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa. Tas padomju laikos bija kas nedzirdēts. Atminos, ka mana pirmā doma bija – beidzot TAS SĀKAS.
Bija skaidrs, ka man šajā brīdī ir jābūt klāt, tādēļ 23. augustā es kopā ar saviem vecākiem biju starp tiem pāris tūkstošiem “pretpadomju elementu”, kuri, spītējot čekistiem, okšķeriem un dzelteniem ikarusiem, pulcējās visapkārt Brīvības pieminekļa laukumam, lai protestētu pret vēsturisko netaisnību, ko pret mūsu nāciju veica Staļins un Hitlers 1939. gadā. Šobrīd sev uzdodot jautājumu, kāpēc es tur biju, rodu vairākas atbildes. Galvenokārt tā bija vēlme pēc taisnīguma manai tautai un manai valstij, kura mums bija ar varu atņemta. Tas bija protests pret sistēmu un tās dubultmorāli, kur cilvēks nebija nenieka vērts, tikai skrūvīte lielajā komunisma projektā. Lai izdzīvotu, bija jāpiemērojas un jāizliekas, riskējot zaudēt savu “es”. Tā bija vēlme pēc cilvēktiesībām brīvi šķērsot robežas, brīvi runāt un nebaidīties, ka par tavām domām tevi sodīs. Tas bija protests pret pārkrievošanu, pieaugošo un nekontrolēto imigrāciju, necieņu pret latviešu valodu un kultūru, ko gandrīz katrs latvietis piedzīvoja savā dzimtajā zemē, savā pagalmā, savā privātās dzīves sfērā. Atkāpties vairs nebija kur, un šis totalitārisma un rusifikācijas spiediens man kā latvietim un cilvēkam šķita baiss un nomācošs. Ja mēs neprotestētu tad, vai pēc 10 gadiem mums vēl būtu iespēja ko mainīt? Laiks kā mūsu dzimtās jūrmalas smiltis plūda starp pirkstiem, un bija sajūta: tagad vai nekad! Tagad!
Kopš šiem notikumiem ir pagājuši 25 gadi. Ir izaugusi paaudze, kurai ir sava valsts, sava valoda, visas personiskās brīvības un iespējas. Valsts un daudzās brīvības tiek uztvertas kā pašas par sevi saprotamas vērtības, kā gaiss, kas neko nemaksā. Pie labā stila pieder būt skeptiķim, ciniķim un kritiķim. Valsts un valdība tiek pieņemtas kā kaut kas identisks un kritizējams, politiķi ir slikti, nekompetenti un korumpēti. Aizmirstam, ka nevis valsts un valdība, bet gan valsts un sabiedrība ir viens un tas pats. Vairs neatceramies, ka visi kopā atjaunojām savu Latviju un savu valsti. Visi kopā to izveidojām tādu, kāda tā ir pašreiz. Un, ja mūs neapmierina savs izskats, varbūt nevajag sasist spoguli, kurā lūkojamies. Pirms 25 gadiem mans sapnis bija brīva, latviska Latvija pasaules valstu vidū, kurā dzīvo brīvi un laimīgi cilvēki, un viņiem ir dota vislielākā brīvība – veidot savu dzīvi pēc paša ieskatiem. Būt pašiem savas laimes kalējiem. Savu laimi nevar izkalt uz citu rēķina, ar citu rokām, pašam nepiedaloties. Tāpēc es piedalījos tad un daru to arī tagad. Un ja ne tagad, tad kad?
