Toms Treinis: Mana pagātne nebeidzas ģimenes saknēs 0
Dailes teātra Kamerzālē radošo meklējumu cikla “Brīva skatuve” ietvarā aunais režisors un aktieris Toms Treinis šonedēļ debitējis ar Edvarda Olbija 1962. gadā Tonija balvu saņēmušās attiecību drāmas “Kam no Vilka kundzes bail?” iestudējumu. Sarunā ar “KZ” viņš teic, ka turpmāk savu dzīvi vairāk redz iestudējam izrādes, jo abas lietas paralēli – spēlēt izrādes un tās iestudēt – tomēr īsti nevar. Taču, ja kāds režisors aicinās, vienmēr apsvēršot interesantu piedāvājumu. Pērn Nacionālajā teātrī Toma Treiņa režisētā Gunāra Priedes luga “Zilā” ir viena no sešām pretendentēm uz balvu “Spēlmaņu naktī” mazo spēles laukumu izrāžu kategorijā.
– Viena no intriģējošākajām lietām allaž ir režisora “satikšanās” ar lugu. Kas uzrunāja Olbija darbā “Kam no Vilka kundzes bail?”?
T. Treinis: – Šī satikšanās notiek dažādi. Ir brīži, kad tavā priekšā lugu kaudze, lasi visas pēc kārtas, to jau mēģināju darīt Kultūras akadēmijas laikā, un šobrīd man ir vairāki materiāli, kurus es vēlētos iestudēt gan dažāda satura, gan formas izteiksmes dēļ. Bet bieži vien režisora satikšanās ar darbu notiek nejauši, kā tas bija man ar Olbiju. Redzēju Maika Nikolsa 1966. gadā uzņemto filmu “Kam no Vulfa kundzes bail?” ar leģendāro aktieru pāri Ričardu Bērtonu un Elizabeti Teilori galvenajās – Džordža un Martas – lomās. Atradu un izlasīju lugu, tā likās dinamiski interesanta un saistoša attiecību risinājumos. Daudzu absurda lugu autors Olbijs šeit meistarīgi apvienojis reālpsiholoģijas manieri ar absurdu, kas man likās ļoti forši. Ļoti svarīgi saprast, ka visas lugas darbības gaitā notiekošais ir spēle. Teātris jau pats par sevi kaut kādā ziņā ir spēlēšanās māksla. Gribētos panākt efektu, kad skatītājs redz – vari izjokot kādu cilvēku, liekot lietā, piemēram, lielu cirvi, kas patiesībā nemaz nav īsts, ass malkas skaldāmais, bet ieguvis citu, alegorisku, metaforisku jēgu. Lugā atainotās attiecības ir šausmīgas. Bet, lai cilvēki jau pēc pusstundas nedomātu, ak, kāpēc vēl teātrī man jāskatās tās briesmas, visu vēlamies izstāstīt spēles stilā. Tu saproti, ka lugas varoņi runā par briesmīgām lietām, bet viņi to dara jautri. Iespējams, viņiem pašiem tas ir pat interesanti. Un beigu beigās saproti, cik briesmas patiesi lielas – ar bērniem, kas lugas varoņiem it kā ir un it kā nav, ar atklāsmi, ka patiesībā viņi nemīl viens otru… Bieži vien taču dzīvē nākas piedzīvot vienu briesmīgu alkoholizētu nakti, lai saprastu, ka patiesībā nemaz nemīli savu sievu vai, tieši otrādi, kādu cilvēku sāc mīlēt stiprāk vai arī to, ka visu laiku mēs melojam cits citam. Uz skatuves būs viena psiha nakts, kur notiek viss kaut kas…
– Līdz šim, uzdrošinos apgalvot, lielākajai skatītāju daļai tavs vārds saistās ar diviem spilgtiem darbiem – iestudēto izrādi “Zilā” Nacionālajā teātrī un Rembēnietes lomu Elmāra Seņkova režisētajā Blaumaņa “Trīnē” tajā pašā teātrī. Vai arī pašam minētie darbi šķiet spilgtākie, jaudīgākie?
– “Zilā”, kā jau mans diplomdarbs, varētu tāds būt, tāpat arī noteikti Rembēniete. Man pašam prieks arī par Ņižinski Dailes teātra izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, kurā spēlēju kopš 2014. gada, kad vēl studēju Kultūras akadēmijā. Izrādē darbība notiek psihiatriskajā klīnikā, un mans varonis ir cilvēks ar garīgu atpalicību, kurš iedomājas, ka ir baletdejotājs. Visu izrādi man nav teksta, pārdzīvojumu varu nospēlēt tikai ar savu psihofizisko ķermeni, prātu, domām. Iespējams, ka to neredz visi, bet ikreiz man ļoti interesanti spēlēt šo izrādi, jo tā ir absolūta pieslēgšanās citai realitātei, citai videi, mana varoņa ļoti neparastai dzīvei. Arī lomā nokļuvu ne visai ierasti. Tobrīd mācījos otrajā kursā, kad režisors Aleksandrs Morfovs Dailes teātrī iestudēja šo izrādi (nupat Dailē pirmizrādi piedzīvojis jau trešais Morfova iestudējums “Svinības”. – V. K.), un es gribēju iet paskatīties, kā izcilais viesis veido izrādi. Bet viņš man atteica ar sev raksturīgu paskarbu jociņu – labāk lai paskatīties nākot kāda meitene… Iesākumā izrādē esot bijis paredzēts dejotājs divās epizodēs, bet kaut kas nav bijis līdz galam saskaņots. Tad režisors horeogrāfei Ingai Krasovskai vaicājis, vai viņai neesot padomā kāds jauns aktieris. Inga tālāk nodeva ziņu režisorei Mārai Ķimelei, un viņi abi ar kolēģi Elmāru Seņkovu izlēma, ka pamēģināt derētu man. Tā tomēr nonācu pie Aleksandra Morfova. Aizgāju uz pirmo mēģinājumu – Daile, teātris, o, gaitenī pretim nāk grandi Ķesteris, Skrastiņš… Mana komunikācija ar citiem aktieriem aprobežojās ar “labdien” un “uz redzēšanos”. Koncentrējos tikai uz to, kā nospēlēt garīgi atpalikušu cilvēku. Atnācu vienreiz, otro reizi, trešo, un režisors teica, ka man būs jāspēlē izrādē. Sākumā bija paredzēts, ka tās būs divas ainas, bet beigu beigās no trīsarpus stundu garās izrādes esmu uz skatuves trīs stundas. Pēc pirmizrādes Gints Andžāns man pienāca klāt un sacīja, ka aktieri savā starpā manā sakarā kādas trīs dienas sprieduši, vai tiešām lielākas ticamības labad Morfovs izrādei paņēmis garīgi atpalikušu cilvēku no klīnikas, domājuši, nez kā šis, tas ir, es, zināšot, kur mizanscēnas, kur jāiet, bet lieli meistari kā Morfovs jau visu ko izdomājot ticamības labad… Es to uztveru kā komplimentu. Ja jau pat pieredzējuši aktieri tā noticēja manai spēlei, ka nodomāja, ka patiešām neesmu pie prāta…
– Kas būtu pasmeļams no Aleksandra Morfova?
– Man vienmēr licies ievērības cienīgi un apbrīnojami, kā var uztaisīt mizanscēnas ar piecdesmit cilvēkiem uz skatuves, kā, piemēram, Morfovs izrādē “Finita la comedia”, tas ir ļoti grūti. Man nācies veidot mizanscēnas ar četriem aktieriem, un arī tas nav šķitis viegli. Un tad tu mēģini saprast, kur ir tie noslēpumi un paņēmieni.
– Ārpus profesionālām lietām – kur noskatījies “Trīnes” Rembēnietes raksturiņu?
– Vienkārši jāiedarbina fantāzija, aktieriem jau tā dzīva, tad iegūsti brīvību un saproti, ka tev jāspēlē mīļāko meklējoša septiņdesmitgadīga kundzīte…
– Gadu ziņā varētu būt tava vecmāmiņa…
– Man arī ir vecmāmiņa. Viņai ir septiņdesmit astoņi. Rembēnietei nemaz nav līdzīga. Ja nu vienīgi dažos untumiņos. Bet tas ir jauki, forši. Es viņu par to ļoti mīlu. Ome bija tā, kura bērnībā deva lasīt tikai enciklopēdijas, pasaku grāmatas es nelasīju. Vienu brīdi zināju no galvas visas Eiropas valstu galvaspilsētas, arī ziņas par Āfriku man bija ļoti pie sirds. Manās dzīslās rit arī nedaudz lietuviešu asiņu, jo mana otra ome, tēta mamma, kuru gan nekad mūžā neesmu saticis, ir no Lietuvas… Visu savu dzīvi esmu dzīvojis Berģos blakus Brīvdabas muzejam lielā mierā un klusumā un, kā jau vienīgais bērns ģimenē, lutināts ar visu uzmanību. Tā bija interesanta sajūta, ap tevi visi ņemas, darās, esi kaut kas ļoti īpašs. Bet man ir ļoti liels prieks, ka mamma ilgi neļāva dzīvot šajā izredzētības sajūtā un es ļoti daudz mācījos. Rotaļlietu vietā man bija pužļi, bildes varēju likt dienām. Kā jau nevis bērnudārzā gājušu, bet kopā ar vecvecmāmiņu un vecmāmiņu augušu bērnu mani nodarbināja prāta lietas. Tas bija foršs laiks, kas zināmā mērā ielika pamatus it kā pašsaprotamai vēlmei visu laiku kaut ko mācīties. Tētis deviņdesmito gadu sākumā bija modes mākslinieks, kuram piederēja pašam sava modes kompānija “Respekts”, mamma strādā skolā. Man šķiet, arī tā ir ļoti radoša profesija. Varbūt no turienes man interese par režiju, jo tikt galā ar divdesmit maziem bērniem klasē ir diezgan grūti. Ome kādreiz strādāja mākslas salonā Vecrīgā kopā ar Leo Kokles dzīvesbiedri. Tā nu sanāk, ka katram ģimenē bija jāizmanto sava radošā domāšana, rezultātā es izvēlējos savu dzīvi saistīt ar mākslu tieši.
– Bet kāpēc tieši teātris?
– Vienu mirkli vienpadsmitajā klasē aptvēru, ka negribu būt no tiem, kuri, vidusskolu beiguši, vienkārši nezina, kur tālāk mācīties un ko darīt. Skolā piedalījos daiļrunāšanas konkursos, gāju dažādos pulciņos un strauji izlēmu, ka būšu aktieris. Tajā laikā biju saslimis ar domu, ka aktierim jābūt gudram. Nu realitāte rāda, ka vari būt ļoti talantīgs aktieris, arī nebūdams izcils domas gigants, savukārt no īsta gudrinieka ne vienmēr iznāk labs aktieris. Bet tajā gadā es intensīvi lasīju. Visas Dostojevska grāmatas pēc kārtas, gāju uz visiem teātriem, centos redzēt visas izrādes, lasīju intervijas ar aktieriem un režisoriem. Uz iestājeksāmeniem gāju ar pārliecību, ka tikšu uzņemts, man pat nebija plāna “b”.
– Runājot par “Zilo”, esi teicis, ka tevi interesēja latviskā identitāte. Ko tu ar to saproti?
– Kopā ar aktieriem lasījām latviešu dainas, caur tām sapratu daudz vairāk par sevi, vietu, kur tagad esmu, par to, kāda latviešiem bijusi attieksme pret mežu, govīm, novērojumiem. Apjautu, ka mana pagātne nebeidzas ģimenes saknēs, bet ir daudz dziļāka un tālāka. Jo vairāk sēdi pie dainām, jo skaidrāk apjēdz, ka tajās iešifrēto kodu var saprast tikai latvieši. Vienā četrrindē ārkārtīgi daudz saproti par sevi un piederību savai zemei.
– Bet, atgriežoties pie jaunās pirmizrādes “Kam no Vilka kundzes bail?”, ja jautātu no izrādes konteksta mazliet attālināti, bet saistībā ar tās nosaukumu – no kā tev pašam bail?
– No savstarpēja ļaunuma, kas atklājās arī Olbija lugā. Paldies Dievam, dzīvē tik sakāpinātā formā un briesmīgu ļaunumu nekad neesmu izjutis, ko arī nevēlētos piedzīvot. Ja konkrētāk bail, ka man kādreiz var nebūt darba. Šobrīd teātris ir ļoti liela daļa no manas dzīves, kuru izbaudu. Es arī turpmāk vēlētos veidot izrādes. Un man patiesi bail, ka kaut kādu iemeslu dēļ šīs iespējas varētu nebūt.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
TOMS TREINIS (1994)
Aktieris un režisors; 2017. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju; piedalījies LKA Kinorežijas bakalauru un maģistru studentu veidotajās īsfilmās.
Ieguvis balvu par labāko režiju festivālā “Patriarha rudens” par izrādi “Stāsti no abām kabatām” (2015).
Režisors izrādēm: Š. Delanī “Medus garša” (Kauņā, Lietuvas teātrī “Trouble onstage”; “Homēra Odisejs” (festivāla “Tself” ietvaros Nīderlandē, Amsterdamā), G. Priedes “Zilā” (Nacionālajā teātrī, 2017).
UZZIŅA
Edvards Olbijs, ” Kam no Vilka kundzes bail”, iestudējums Dailes teātra Kamerzālē
Režisors: Toms Treinis, no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs, māksliniece Pamela Butāne, gaismu mākslinieks Harijs Zālītis.
Lomās: Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš, Elīna Avotiņa, Andris Bulis.
Izrādes: 10. (pirmizrāde), 18., 28. oktobrī.
