“Mana mūzika nav fons”. Intervija ar komponistu Kristu Auznieku 2
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien un svētdien, 14. un 15. augustā, Rīgā kultūrtelpā “Hanzas perons” notiks laikmetīgās kameroperas “Tagadne” pirmizrāde – jaundarbs ir vizuālo mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo un ASV dzīvojošā latviešu komponista KRISTA AUZNIEKA kopdarbs.
Krists Auznieks (29) ir viens no pasaulē visvairāk atzītajiem latviešu jaunajiem komponistiem, kurš saņēmis gan Lielo mūzikas balvu par 2017. gada jaundarbu, gan starptautiskus apbalvojumus un jaundarbu pasūtījumus.
Viņa mūzika atskaņota uz ievērojamām pasaules skatuvēm – Kenedija centrā Vašingtonā, Linkolna centrā Ņujorkā, Volta Disneja koncertzālē Losandželosā, Dānijas Karaliskajā teātrī, Amsterdamas “Muziekgebouw”, Pekinas Nacionālajā skatuves mākslu centrā un citur.
Saruna ar Kristu kameroperas pirmizrādes priekšvakarā notiek attālināti starp Floridu un Rīgu, taču kameropera “Tagadne” Rīgā izskanēs tās autora klātbūtnē.
– Krist, kas ir tavā radošās dzīves darbakārtībā šobrīd?
K. Auznieks: – Esmu finiša taisnē, lai iegūtu savu doktora grādu Jeila universitātē, paralēli pasniedzu Montklēras štata universitātē, tagad ir vasaras brīvlaiks.
Tikmēr Atlantas simfoniskais orķestris Džordžijas štatā man ir pasūtījis orķestra darbu, vēl top arī teatrāli muzikāls darbs “Klusums krīt” kopdarbam ar Reini un Kristu Dzudzilo Latvijā – tas izskanēs nākamajā vasarā Cēsīs un tematiski ir saistīts ar tur iznīcināto ebreju kopienu.
Septembrī Ventspilī izskanēs mans koncerts pieciem instrumentiem un orķestrim, ko izpildīs solisti no dažādām zemēm, bet decembrī manu mūziku atskaņos “Sinfonietta Rīga” un mana laba draudzene no ASV, ģitāriste Džī Džī.
Šobrīd strādāju arī ar vairākiem pianistiem. Manam vīram (pianists Roberts Fleics. – A. K.) oktobrī Kārnegija zālē ir koncerts, kurā viņš atskaņos arī vienu no maniem jaundarbiem.
Šajā vasarā esmu arī vairākās mākslas rezidencēs – Floridā, Džordžijā, tikko biju Apalaču kalnos – tur ir fantastisks gaiss, lieliska vide mūzikas radīšanai.
Pirms tam biju rezidencē pie okeāna Meksikas līča tuvumā – tu izej no mājas un okeāns ir soļa attālumā! Rakstīt tādās vietās, dabā, ir milzīga laime – daudz skaistāk, nekā esot iespiestam manā mazajā Ņujorkas dzīvoklī.
– Pēc tevis teiktā varētu šķist, ka laikmetīgās mūzikas komponista dzīve ir tīrais sapnis – Ņujorka, rezidences dažādos ģeogrāfiskos punktos, atskaņojumi slavenās koncertzālēs…
– Jā, tiešām var rasties tāds iespaids, ka to vien darām kā ceļojam! (Smejas.) Man šķiet, līdzīgs iespaids ir arī maniem vecākiem. Un tad man arvien ir jāstāsta, ka tādas lietas kā atvaļinājums komponista dzīvē vienkārši nav.
Piemēram, lai uzrakstītu četrdesmit minūšu skaņdarbu, ir vajadzīgs aptuveni pusgads. Tev jāuzraksta līnija katram no instrumentiem, jādomā, ko šie instrumenti vispār var izdarīt un kā tas saslēdzas kopā – tā arvien ir domāšana, radīšana pilnīgi no jauna.
Un tad tu tāds nejēga staigā ar mūzikas pilnu galvu – visu šo laiku galvā visu laiku kaut kas skan, bet tu nevari paiet malā.
– Tu jau labu laiku dzīvo un strādā Ņujorkā, tāpēc gribu pajautāt – kas pēc Rīgas Doma kora skolas un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas tev lika doties pasaulē, tavā gadījumā – uz Hāgas mūzikas akadēmiju, bet pēcāk – uz Ņujorku?
– Komponistam, vispār – māksliniekam, ir ļoti svarīgi atrasties dažādās vidēs, no kā tu kā sūklis savelc sevī. Protams, vari braukt uz dziļiem laukiem Latvijā un vienkārši klausīties putnu dziesmās, un arī tad vari būt lielisks komponists.
Tomēr pasaule par tevi neuzzinās, kamēr pats neiesi, necīnīsies, nemeklēsi un nerādīsi. To izdarīt ir vienkāršāk, ja esi aktīvs, īpaši – lielākās pilsētās, kur ir aktīvāka jaunās mūzikas vide.
Nevar noliegt, ka tā ir aktīva arī Latvijā, taču man bija vajadzīgs šis pilnīgi citādais skatpunkts. Īpaši tādā vietā kā Ņujorka, kas pievelk visus pasaules talantus tāpat kā Holande.
Tās abas ir ļoti liberālas valstis un pilsētas, ļoti atvērtas jaunajam. Ieinteresētas meklēt jaunus risinājumus vecām problēmām.
– Tomēr vai Ņujorka nenozīmē arī milzu konkurenci. Cik viegli vai grūti ir tapt redzamam?
– Profesionālā muzikālā darbība te ir lielā mērā sasaistīta ne tikai ar izglītību, bet arī ar kārtu un klasi, kas ir diezgan nežēlīgi. Man kā latvietim to lielā mērā ir izdevies apiet, jo varēju iegūt pilnu stipendiju, lai studētu maģistrantūrā un doktorantūrā Jeila universitātē, kas ir savā ziņā brīnums, jo izglītība šeit maksā piecdesmit līdz sešdesmit tūkstošus gadā.
Šeit studējot tu iepazīsties ar mūziķiem tavā vecumā, viņi ir tie, kas ceļo pa pasauli, spēlējot, iespējams, tavu mūziku. Mūsdienās komponists nav tas, uz ko pārdod biļetes, superzvaigzne lielā mērā ir vijolnieks, pianists, dziedātājs.
Man ir patiesi laimējies atrast līdzīgi domājošus cilvēkus, kas atskaņo jauno mūziku. Beigās, tāpat kā jebkurā citā laukā, izrādās, ka arī mūzikas jomā attiecības ir gandrīz viss.
– Tam, ka esi latviešu komponists, ir kāds svars plašākā mērogā?
– Par komponista izcelsmi gan vairāk jautā Eiropā, kur ir vairāk vēsturisku atšķirību starp Austrumeiropu un Rietumeiropu – gan bagātības, gan klases un estētikas ziņā. Šeit, Amerikā, ir tik daudz cilvēku no visas pasaules, un nav tik svarīgi, no kurienes tu esi, drīzāk svarīgāks ir tas, ko dari.
Apzinātā līmenī manu mūziku spēcīgi ir ietekmējuši Nīderlandes komponisti, bet tajā noteikti var atrast sasauksmes ar latviešu kormūziku.
Esmu tajā uzaudzis – biju Rīgas Doma zēnu kora dziedātājs, un tas tevī ieliek kolektīvo sajūtu par mūziku – elpošanu, dziedāšanu, kopienas sajūtu – to, kā jūs kopā pārvarat sevi. Tu vienkārši saproti, ko nozīmē radīt mūziku cilvēkiem kopā.
Vēl latviešu kormūzikā ir nebeidzamas ilgas. Kaut kas ļoti nepiepildīts – viss ir it kā tālā nākotnē. Tās ir projekcijas par “gaismas pili”, kuru gribam būvēt.
Arī manī laikam ir šādas ilgas pēc labāka sevis uzbūvēšanas. Tāds mūžīgais Rainis iekšā, kas grib pastāvēt, lai pārmainītos.
– Tomēr jaunā kameropera, kas skanēs Rīgā, nav ar nosaukumu “nākotne”, bet – “Tagadne”. Kāds ir tās radošais impulss? Vai tāds ir jau Lielo mūzikas balvu saņēmusī kompozīcija “Uguns un Roze”, kas kļuvis par jaunās operas sastāvdaļu? Vai varbūt tas izaudzis no skolas biedrības ar solistu Jāni Šipkēvicu?
– Ar Jāni esam dažādas paaudzes, tāpēc Doma skolā neesam satikušies. Pienāca brīdis, kad bija skaidrs, ka šim darbam vajadzēs vienu solistu ar īpašu plūstošu enerģiju, un Jānim tāda ir – viņš var brīvi pārvietoties pa reģistriem, plūst starp nākotni un pagātni, aizmuguri un priekšplānu.
Šoreiz visa sākums un gals darbam ir mani mīļākie latviešu mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo. Kad “Uguni un Rozi” atskaņoja Rīgā, pēc koncerta devos pēc mēteļa, un tur latviskā pieticībā mani uzrunāja Reinis un Krista, atzīstoties mīlestībā pret manu mūziku.
Tas bija tik patiesi, ka šo brīdi vienmēr atceros. Pēdējos trīs gadus, kopš esam pazīstami un strādājam kopā, esam pavadījuši laiku ilgās sarunās par lietām – tāpat kā mēs ar tevi tagad, attālināti –, kas mums ir svarīgas, reizēm pat sešas stundas dienā.
“Uguns un Rozes” pamatā ir Tomasa Stērnsa Eliota darbs “Četri kvarteti” – viens no skaistākajiem darbiem, kas dzejas medijā eksistē. Tajā ir ļoti daudz nozīmju slāņojumu.
Uguns nāk no Dantes “Dievišķās komēdijas”, iemiesojot gan elli, gan attīrīšanu, bet Roze manifestējas ļoti dažādi – Eliots runā par neatvērtajiem vārtiem uz rožu dārzu, jo viņš bija jaunībā iemīlējies kādā sievietē, kurai nekad neatklāja savu mīlestību.
Tās ir nevis ilgas, par ko runāju iepriekš, bet skatīšanās pagātnē un nožēla. Ilgas un raudzīšanās pagātnē ir kaut kādā ziņā līdzīgas sajūtas, jo abas ir veidi, kā neatrasties tagadnē.
– Iepriekš esi bijis skeptisks pret mūzikas un vizuālās mākslas sadarbību.
– Esmu redzējis tik daudz naivas muļķības koncertos – ir gatavs komponista darbs, bet tad atnāk vizuālais mākslinieks un “uzliek” projekcijas. Kā maizes kukulis ar makaroniem – nebaudāms ēdiens.
Kopā ar Kristu un Reini iepriekš uztaisījām vienu darbu Prāgas kvadriennālei (“ZRwhdZ”, 2019. – A. K.), tas ļāva izmēģināt, ko nozīmē mūzikas un vizuālās mākslas sasaukšanās veidā, kas nav muļķīgs.
Zinu, ka Kristas un Reiņa jūtīgums pret mūziku ir tik liels, ka viņi nesabradās manu darbu. Mana mūzika nav fons – tajā ir daudz informācijas, kura nevar eksistēt vizuālu maņu laukā.
– Kameroperas pieteikumā lasām vārdus “ceļš no klusuma līdz operas dzimšanai”. Klusums ir skaņas pretstats, bet kāda nozīme tam ir šoreiz?
– Skaņdarbā “Uguns un Roze” ir trīs minūšu klusums, kurā orķestra diriģents paceļ rokas un… sasalst. No Džona Keidža slavenā darba “4’33” zinām, ka kolektīva klusuma pieredze nav tas pats, kas, piemēram, pieredzēt klusumu mājās – tajā brīdī tu vairs nedomā par mūziku, bet par savām attiecībām ar to – tu sēdi koncertā un prāto, kas te notiek?
Tad saproti, ka tas nav joks un nekas nav nogājis greizi, un tad tavs sirds ritms iet augšup, bet tu pats – skaties iekšup. Nāk prātā (Martins) Heidegers, kurš saka – tikai tad, kad āmurs salūst, tu sāc domāt, kas tad āmurs īsti ir.
Tāds trīs minūšu klusums mūzikā ir kā saplēsts āmurs. Dzudzilo klusuma ideju attīstīja tālāk, operas pirmajā daļā tam piepulcējas vizuālā informācija kā kluss teātris.
Otrajā daļā dzirdam Eliota balsi – vārdu, bet trešajā daļā ir mūzika, “Uguns un Rozes” darbs pilnā garumā. Ceturtā daļa – pirmatskaņojums, šim darbam rakstīts jaundarbs, un tā ir īstā operas dzimšana, jo te orķestrim pievienojas balss.
– Pats būsi klāt atskaņojumā. Cik tas tev ir svarīgi?
– Ļoti svarīgi. Man to ļoti vajag – tas ir viens elements komponista dzīvē, kad visas tavas tūkstoš darba stundas tu saņem atpakaļ vienā stundā. Vispār šis pusgads būs ļoti skaists, jo beidzot būs atskaņojumi maniem darbiem, kas kovida dēļ iegūluši diriģentu atvilktnēs.
– Kas vēl noteikti jāizdara, atbraucot uz Latviju?
– Neesmu redzējis savu ģimeni gandrīz divus gadus, un tas ir pirmais, kas jāizdara. Man ir liela, pasakaina ģimene – vecākās māsas, viņu bērni un nu jau arī trīs māsu mazbērni, divus no viņiem neesmu dzīvē saticis.
Vēl viena svarīga lieta – šogad maijā Ņujorkas Centrālparkā apprecējos, bet neesmu to nosvinējis kopā ar savu ģimeni un draugiem.
UZZIŅA
Kristas un Reiņa Dzudzilo un Krista Auznieka kopdarbs, kameropera “Tagadne”, top sadarbībā ar kustību mākslinieci Elīnu Gediņu, kā arī performatoriem Rūdolfu Gediņu un Ģirtu Bisenieku, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu un video operatoru Tomu Zeļģi.
