“Mana Latgale ir daba, cilvēki, kas šeit dzīvo, viņu sirsnība un viesmīlība!” Saruna ar LR2 raidījuma vadītāju, mūziķi Normundu Zušu 4
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Radio 2” uzticīgie klausītāji jau būs pamanījuši, ka svētdienu pēcpusdienās ēterā sācis skanēt jauns muzikāli informatīvs raidījums “Latvijas sirdsdziesma”, kuru vada tautā iemīļotās šlāgergrupas “Galaktika” mūziķis Normunds Zušs.
Pēc vārda viņam kabatā nav jāmeklē, jo savulaik trenējis savas prasmes vietējās Latgales radiostacijās. Ceļš uz Rīgu arī viņam ierasts – pirms tam pat vairākas reizes nedēļā mērots muzikālās darīšanās.
Normunds lielajā radio saimē iejuties labi un cer, ka, vadot raidījumu, atkal satiks savus klausītājus, no kuriem pandēmijas dēļ bijis kādu laiku šķirts.
Braucot ar auto, man visu laiku skan “Latvijas Radio 2”. Vienubrīd svētdienas pēcpusdienā izdzirdēju tavu balsi. Pirmajā mirklī nodomāju, ka tu ēterā uz brīdi kādu aizvieto. Kā nonāci LR2?
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka visi mani sapņi piepildās. Varbūt ne tieši tajā brīdī, kad iedomājos, bet noteikti piepildās – pēc mēneša, gada vai pieciem gadiem. Agrā jaunībā, vēl mācoties Rēzeknē, strādāju vietējās radiostacijās “EF-EI” un Latgales radio par dīdžeju un programmu vadītāju.
Iespējams, jau tajā laikā dzima sapnis par strādāšanu lielāka mēroga radio. Un kādu dienu ne tik senā pagātnē sapnis piepildījās, saņēmu liktenīgo zvanu no LR2 vadības ar piedāvājumu pamēģināt. Protams, es atbildēju “jā”! Priecājos būt LR2, jo tā ir lielākā un labākā latviešu mūzikas platforma pasaulē.
Pirms septiņiem gadiem kopā ar Rēzeknes Zaļo pakalnu kori uzvarēji šova “Koru kari” trešajā sezonā. Tolaik izteicies, ka šlāgermūzika ir tavs maizes darbs. Vai pa šiem gadiem kaut kas mainījies?
Būtībā ne. Es savu maizi turpinu pelnīt kā mūziķis. Taču šlāgeris nekad nav bijis mans pašmērķis.
Mēs varētu ilgi diskutēt par to, kas tas ir un kādēļ nereti šlāgermūziku ar noniecinošu attieksmi nodala no estrādes vai popmūzikas. Visa mana bērnība un vēlāk studiju gadi ir bijuši veltīti klasiskajai mūzikai. Esmu strādājis gan par diriģentu vairākos koros, gan mūzikas skolotāju vispārizglītojošajās skolās, gan pasniedzis individuālās stundas instrumentu spēlē. Man ir bakalaura izglītība mākslā un mūzikā, kā arī maģistra grāds diriģēšanas metodikā. Pēdējo gadu laikā darbojos vieglās mūzikas žanrā, jo, šķiet, tas ir tuvāks manai sirdij, tuvāks tautai un maniem klausītājiem. Man ir svarīgi sajust arī cilvēku smaidus, siltumu un pozitīvās emocijas, kuras rodas koncertos, kad zālē sēdošie var dziedāt līdzi un justies personīgi uzrunāti ar vārdiem un mūziku.
Normunds Zušs un “Galaktika” – neatdalāmas vērtības. Kādi šlāgergrupai nākotnes plāni?
Šis laiks, kurā šobrīd dzīvojam, diemžēl rada iespaidu, ka plānot un domāt var daudz, bet pie reizes arī jāzīlē, ko no tā visa atļaus īstenot. Jau uz aizvadītā gada nogali grupai “Galaktika” tika sagatavotas divas koncertprogrammas – gan vieniem pašiem, gan Ziemassvētkos kopā ar pieaicinātiem māksliniekiem. Abi šie koncerti pašlaik ir pārcelti gadu vēlāk – uz šā gada nogali – ar cerību, ka tomēr drīkstēsim normāli koncertēt. Paralēli notiek darbs pie jaunu dziesmu ierakstiem, pamazām top grupas “Galaktika” trešais albums, kurā tiks iekļautas jau tautā iemīļotās dziesmas “Lai put pa gaisu”, “Lai mīlestības nepietrūkst” un “Vasara tevī”.
Kā rodas tavas dziesmas? Kur glabājas to popularitātes noslēpums – vārdos, melodijā, attieksmē?
Kādreiz man likās, ka ir iespējams atrast kādu konkrētu formulu dziesmu rakstīšanā, bet laikam tāda nemaz nepastāv. Varu vien piekrist Maestro Raimonda Paula teiktajam: “Es strādāju, dažreiz man sanāk, dažreiz nesanāk, bet es tik un tā turpinu strādāt.”
Nav jau tā, ka visas manas dziesmas kļūst par hitiem. Man ir daudz arī nepublicētu melodiju, kuras gaida pilnveidošanu vai arī mūžīgi paliks manā datorā, jo man pašam neliekas gana labas. Protams, liela daļa veiksmes ir atrast pareizos vārdus, kas varētu uzrunāt klausītāju.
Ja ar vārdiem netieku galā, vēršos pēc palīdzības. Nākamais solis – radīt lipīgu, muzikālu melodiju. Pēc tam vēl to visu vajag skaisti aranžēt un ierakstīt. Jebkurā no šiem posmiem var kļūdīties. Bet nekļūdās tikai tas, kurš nedara. Ja viss būtu tik vienkārši, tad droši varētu teikt, ka ar melodijām man ir pilna galva.
Ja runājam par attieksmi, vienmēr esmu centies būt vienkāršs, sirsnīgs un iespējami tuvs tautai gan mūzikā, gan arī saskarsmē ar cilvēkiem. Man liekas, savādāks es nemaz nemāku būt.
Vai interese par mūziku radās bērnībā, un vai atceries, kura bija pirmā pašsacerētā dziesma?
Lielāko daļu bērnības pavadīju pie vecmāmiņas Rēzeknē, kur arī sāku iet pirmajā klasē ar mūzikas novirzienu, vēlāk mūzikas skolā. Absolvēju Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas koledžu. Cik sevi atceros, vienmēr esmu vēlējies spēlēt un dziedāt. Sākumā tā noteikti bija tikai tāda “plinkšķināšana”, bet jau deviņu gadu vecumā uz akordeona biju spējīgs nospēlēt veselu ballīti ar ziņģēm – vienlaikus gan spēlējot, gan dziedot.
Ap to laiku arī sāku nedaudz komponēt. Dziesmu nosaukumus vairs neatceros, taču man bija bērnu dzejoļu grāmatiņa “Garā pupa”, katram dzejolim bija klāt manis izdomāta melodija, kura diemžēl netika pierakstīta notīs. Pirmie nošu pieraksti parādījās vien 12–13 gadu vecumā, kad jau gāju mūzikas skolā. Tad uzrakstīju divpadsmit valšu ciklu akordeonam. To parādīju savai specialitātes skolotājai, un man tika noorganizētas mūzikas kompozīcijas stundas pie skolotājas un komponistes Sandras Mežores.
Uz skatuves tu esi daudzus gadus. Kurš bijis visemocionālākais brīdis, kas ilgi paliks atmiņā?
Bez šaubām – tā ir uzvara TV3 šovā “Koru kari”. Tas bija grūts dzīves posms ar negulētām naktīm, neskaitāmiem mēģinājumiem gan Rēzeknē, gan Rīgā, ar ieguldītu smagu fizisku un emocionālu darbu. Es līdz šai dienai saku lielu paldies katram manam koristam un pārējiem komandas dalībniekiem, kuri to izturēja, nesalūza un neizdega. Un vislielākais paldies mūsu atbalstītājiem, kas mums ticēja.
Ar grupu “Galaktika” esi izbraukājis Latviju krustu šķērsu. Kurš tevi sagaida mājās pēc nogurdinošajām koncerttūrēm?
Neapšaubāmi tā ir mana ģimene – sieviņa, meitiņa, kaķis Raimis un suņu meitene Mia. Bet visus šos ilgos gadus tieši mana sieviņa ir tā, kura visvairāk bijusi man līdzās, gan palīdzot, gan atbalstot un arī sagaidot mājās.
Ko dari, kad gribi atpūsties no mūzikas?
Galvenais – cenšos izbaudīt klusumu. Visbiežāk braucu uz laukiem pastrādāt. Pastaigājos ar meitu, gatavoju ēst, skatos kino, spēlējos ar suni. Daru visu, lai galvā ir klusums no dziesmu tekstiem un melodijām. Bet, jāatzīst, pēdējā gada laikā no mūzikas jūtos gana labi atpūties jau desmit gadus uz priekšu (smejas).
Kādus ēdienus tu visbiežāk pasniedz savai ģimenei? Vai starp tiem ir arī kāds latgaliešu nacionālais ēdiens?
Ja kartupeļu pankūkas vai štovētus kāpostus ar desiņām varam piedēvēt latgaliešu nacionālajiem ēdieniem, tad gatavoju arī tādus (smejas). Bet visbiežāk sanāk gatavot dažādu veidu sacepumus cepeškrāsnī, zupas un visādas mērcītes. Izvairos no gaļas ēdienu, piemēram, kotlešu vai karbonādes, gatavošanas. Savukārt ir vesela rinda ar manis paša izdomātām receptēm, kuras rodas “uz sitiena” jau gatavošanas procesā atkarībā no pieejamajām izejvielām.
Cik nozīmīgas tavā dzīvē ir latgaliskās vērtības?
Es sevi uzskatu par latgalieti. Ar tēti un mammu, kā arī lielāko daļu radu, runājam latgaliski. Mana Latgale ir daba, cilvēki, kas šeit dzīvo, viņu sirsnība un viesmīlība, latgaliešu valoda. Nekad Latgali neesmu centies nodalīt no pārējās Latvijas. Manuprāt, to, kas ir sirdī, nevar ne atņemt, ne noliegt, un tam nav vajadzīgi papildu pierādījumi.
Kā šovasar svinēsi savu 40 gadu jubileju?
Runā, ka vīrieši 40 gadus nedrīkstot svinēt (smejas). Visticamāk, ne māņticības, bet gan šī brīža valstī notiekošā iespaidā plašas svinības ar lielkoncertu izpaliks. Manai meitiņai ar divu dienu intervālu no manas dzimšanas dienas vasarā paliks pieci gadiņi – man tas būs svarīgāks iemesls svinībām ģimenes lokā.
Dziesmai “Rāzna” šogad aprit desmit gadi, kopš tā pirmoreiz izskanēja televīzijā un radio – to mēs arī nosvinēsim, dodot šai dziesmai jaunu skanējumu. Ja vasarā būs tāda iespēja, noteikti dosimies koncerttūrē ar jaunā albuma dziesmām. Bet, kas attiecas uz mani personīgi, domāju, ka lielās svinības ar pieaicinātiem draugiem un skatuves biedriem būs jāplāno pēc pieciem gadiem – uz maniem 45. Lai Dievs dod mums visiem labu veselību un izturību to sagaidīt.
Kura ir tava sapņu zeme, kur tu noteikti gribētu nokļūt vai atgriezties, kad beigsies ierobežojumi?
Neesmu no tiem, kas raujas ceļojumos. Man vairāk patīk tieši ceļā pavadītais laiks, nevis sasniegtais galamērķis. Bet noteikti vēlreiz gribu aizbraukt uz ASV un labprāt kopā ar ģimeni paceļot pa Eiropu, bet tikai ar savu auto, lai varu braukt, kur un kad vēlos.
___
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Mūzika, ģimene, saldumi.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez auto – pie mūsdienu steidzīgā dzīves ritma nevaru iedomāties, ka man jābrauc ar sabiedrisko transportu vai jāgaida, kad kāds mani aizvedīs.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Sasniegumu bijis daudz gan ar grupu “Galaktika”, gan ar Rēzeknes Zaļo pakalnu kori, tomēr bez pirmās dziesmas “Rāzna” laikam nebūtu turpinājuma.
Labākā izklaide?
Tas atkarīgs no emocionālā stāvokļa. Vai nu fizisks darbs laukos (zāles pļaušana, malkas zāģēšana un skaldīšana), vai klusums mājās, ērts dīvāns un labs seriāls.
